No ofisa krēsla uz Dienvidpolu - kā Arnis Ozols slēpoja Antarktīdā mīnus 30 grādos
“Tas bija daudz grūtāk, nekā iedomājos. Ja būtu to zinājis, visticamāk, tur neietu!” tā žurnālam "Kas Jauns" saka Arnis Ozols, kas ar slēpēm Antarktīdā sasniedza Dienvidpolu.
Bijušais FIBA kategorijas basketbola tiesnesis Arnis Ozols, kas tagad ir partneris uzņēmumā "Httpool Latvia", šo gadu uzsāka ar pamatīgu izaicinājumu. Iesaistīties tik ekstrēmā piedzīvojumā Arnim piedāvāja viņa draugs, veiksmīgā uzņēmuma "Printify" izveidotājs Jānis Berdigans. Viņš pastāstīja par projektu Inspire 22, kurā tiek pētīta cilvēku izturība superekstremālos un augstas slodzes apstākļos.
Šajā projektā brīvprātīgo komanda profesionālu mediķu un pavadoņu uzraudzībā devās 900 kilometru garā un 55 dienu ilgā slēpojumā no Antarktīdas piekrastes līdz Dienvidpolam. Savukārt tiem uzņēmējiem, kas šo projektu atbalstīja finansiāli, bija iespēja pašiem piedalīties daudz īsākā piedzīvojumā – tā sauktajā Pēdējā grāda ceļojumā jeb 111 kilometru slēpojumā no 89. dienvidu paralēles uz 90. paralēli.
“Kur es esmu iekūlies!”
Jānis un Arnis bija vieni no "Inspire 22" sponsoriem, tāpēc devās šajā Pēdējā grāda ceļojumā. “Man kā ofisa cilvēkam tā bija ļoti liela iziešana no komforta zonas. Dienā noslēpot astoņas stundas pa ledāju, tad totālā nogurumā uzcelt vēl telti... Ja es visu savu dzīvi domātu racionāli, noteikti nedotos uz Antarktīdu. Šķiet, tas ir tipiski man – uzņemties kaut ko, nezinot, vai sanāks. Laikam jau pēc tam, kad pametu tiesāt basketbolu, man joprojām nepieciešams adrenalīns, pamatīgs spiediens no malas,” par šo avantūru nu smejas Arnis.
Jau pārgājiena pirmā diena bija pārbaudījumu pilna, jo ceļojums sākās 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa (Antarktīdas vidējais virsmas augstums pārsniedz 2000 metru, bet kontinenta centrā – pat 4000 metru virs jūras līmeņa), tāpēc Ozols izjuta kalnu slimības sekas. “Personīgi es ļoti slikti panesu augstumu. Par to pārliecinājos aizvadītajā vasarā, kad uzkāpu Kazbeka kalnā (5034 metru augsta virsotne Kaukāzā), un toreiz ķermenis man gluži vai piepūtās. Antarktīdā tik traki gan nebija, taču uz to pusi vilka – biju apdullis un pavisam ne savā ādā. Ar to tad arī sākās šis piedzīvojums, pirmajās dienās vienīgās domas bija par to, kur esmu iepinies un kā no šejienes pēc iespējas ātrāk tikt prom,” atceras Arnis, piebilstot: “Tagad es pilnībā apbrīnoju jebkuru cilvēku, kurš spēj adekvāti rīkoties tādos apstākļos, tādās zemās temperatūrās, kaut vai Ukrainas karavīrus, kas karo ziemā.”
Kā nedēļu no vietas to var izturēt – kad ir polārā diena un visapkārt tikai balts ledus lauks? Piemēram, ejot kalnos, skati mainās ik uz soļa, bet te monotona došanās tik uz priekšu, pat neredzot mērķi, jo ainava taču visu laiku viena un tā pati, lai kur arī atrastos! “Tas arī bija visgrūtākais. Pirmajās dienās mēģināju atrast labāko iešanas ritmu, centos runāties par pārējiem cilvēkiem, kuri patiešām ir ļoti interesantas personības. Bet sarunas īsti nevedās, jo katrs taču gāja savā ritmā, katrs cīnījās ar savām grūtībām. Tad sāku klausīties audiogrāmatas, bet… Ir grāmatas, kuras iedvesmo, taču es biju izlēmis noklausīties Orvela Dzīvnieku fermu, ko nebiju lasījis. Taču tā bija tik depresīva! Tā jau fiziski un emocionāli grūti, un tad vēl šī grāmata, par kuru nevar nesacepties. Pēc tam mēģināju klausīties mūziku, bet ar laiku apnika. Bet uz ceļojuma otro pusi biju jau sevī noķēris tādu kā meditējošu ritmu, kurā gāju bez piepūles,” atceras Arnis.
Pirksti salst, brilles aizsvīst
Ceļojuma laikā zemākā gaisa temperatūra bija mīnus 33 grādi, bet dienās, kad pūta pretvējš, pavadoņi zināja teikt, ka reālās sajūtas ir kā pie visiem mīnus 50 grādiem. Lai viņi izturētu šādu aukstumu, organizatori ceļotājiem nodrošināja speciālas virsdrēbes un zābakus, bet pārējo apģērbu Ozols sameklēja pats.
Vai bija auksti? “Ļoti!” uzreiz attrauc Arnis, sakot, ka visvairāk salusi seja un pirksti. Viņš, atšķirībā no dažiem citiem ceļotājiem, visu laiku staigājis sejas aizsargmaskā, taču tas sagādāja lielas neērtības. “Ejot es visu laiku taču elpoju tajā maskā, tāpēc aizsargbrilles aizsvīda, un īsti neko no apkārtnes neredzēju. Bet, ja sejas maskai atsedz muti, tā uzreiz paliek sausas lūpas, kas sasprēgā. Komforta sajūta diezgan niecīga, drīzāk jau vairāk tāda kā klaustrofobiska sajūta. Un tādā transā arī gāju, izturot to visu, pateicoties tikai gribasspēkam, ar katru soli piespiežot sevi darīt to, ko negribu. Taču vistrakāk sala pirksti, man vēl tagad to gali ir nejutīgi,” nedēļu pēc Dienvidpola sasniegšanas žurnālam "Kas Jauns" teic Arnis Ozols.
Viņš stāsta, ka pārgājiena dienas režīms bijis nemainīgs un monotons: “Ik dienu gājām astoņas stundas. Ej 50 minūtes, tad 10 minūtes atpūta. Un šajā pauzītē jāpadzer silta tēja, jāpaēd kādas uzkodas. Ēšana bija tik briesmīga, ka es uz šokolādes un enerģijas batoniņiem paskatīties vairs nespēju. Kāpēc? Jo tur tos nebija iespējams normāli apēst – sasaluši tā, ka zobus varēja izlauzt! Vienīgais veids, kā šos batoniņus dabūt vēderā, bija, uzdzerot virsū siltu tēju, pagaidīt, kamēr batoniņš izkūst, un tad to visu norīt. Biju līdzi paņēmis arī desu ar sieru, salicis tos kārtām kā mazus burgerīšus, taču apēdu tikai vienu gabaliņu. Brrrr. Kā iekosties sasalušā saldējumā… Savukārt vakariņas bija nometnē, kur izkausējām sniegu un ar verdošu ūdeni aplējām speciālu sauso pārtiku – bija gan griķi ar gaļu, gan makaroni.”
Kā kakāt Antarktīdā
Un šīs visas neērtības bijušas nieks, salīdzinot ar tām, kādas rada cilvēka organisma fizioloģiskās vajadzības. Proti, Antarktīdā kategoriski aizliegts atstāt kaut vismazākos atkritumus, par fekālijām nerunājot.
“Tualetes apmeklējums, ja to tā var saukt, ir ļoti liela iziešana no komforta zonas,” smejas Arnis un izstāsta, kā Antarktīdā notiek tas, kur “pat ķeizars kājām iet”. “Abas fizioloģiskās darbības ir jāveic atsevišķi, abas lietas pašam jāsavāc un jāuzglabā atsevišķi. Ja “pa mazajam” ir vienkārša iečurāšana pudelē, tad “aiziet pa lielam” bija īsts izaicinājums – to bija jāiemācās darīt ātri. Mums katram izsniedza savu komplektu ar vairākiem maziem plastmasas maisiņiem, kas aizvelkami ar rāvējslēdzēju. Nometnēs ir iekārtots tāds kā aizsegs, kur tad jāiet šīs lietas nokārtot. Tas nozīmē, ka pamatīgos mīnusos jānovelk bikses, jāiekakā maisiņā, maisiņš jāaiztaisa, jāieliek lielākā maisā pie pārējām “kolekcijām” un jāved sev līdzi bagāžas ragavās. Bet tur jau viss sasalis, nekas nesmird. Tiesa gan, mums uz šīm septiņām dienām izsniedza vien piecus maisiņus, kas bija par maz, dažreiz tāpēc nācās papildināt jau agrāk aizņemtu maisiņu,” izdzīvošanas detaļas Antarktīdā izklāsta Arnis.
Bet kā ar gulēšanu, kā ar ielīšanu teltī tādā aukstumā? “No sākuma teltī patiešām ir ļoti auksti, bet tik un tā novērtē, ka vispār tāda telts ir, jo ir sajūta, ka esi mājās. Turklāt, ja ir saulains laiks, telts visai ātri uzsilst, un vismaz tajā pusē, kur sāns ir pret sauli, ir pat karsts – var justies komfortabli vienā apakšveļā. Taču dienās, kad bija apmācies, tad gan bija auksti. Man pat vienu dienu guļammaisā izlija dzēriens, kurš tur uzreiz sasala un tā arī visu ceļojuma laiku neatkusa,” atceras Arnis Ozols.
