"Nu niez man tā rakstīšana!" Ilona Balode-Ūdre jaunajā grāmatā stāsta par mūziķu dzīves bezrūpību, sāpēm un arī nāvi

Pirms desmit gadiem Ilona uzrakstīja grāmatu "Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā", kurā aprakstīja kopā ar vīru mūziķi Rolandu Ūdri piedzīvoto, ar stopēšanu aizbraucot līdz Ķīnas galvaspilsētai. Toreiz šī humora, dzīvesprieka un pašironijas pilnā grāmata iekaroja lasītāju sirdis un pat saņēma Latvijas literatūras gada balvas nomināciju "Spilgtākā debija". Bet nu pie lasītājiem nonākusi Ilonas nākamā grāmata, kurā viņa apraksta dzīvi pirms traģiskā nelaimes gadījuma ar vīru mūziķi Rolandu Ūdri un pēc tā.

Iekopj lauku māju

“Tas bija septiņu gadu darbs,” žurnālam "Kas Jauns" teic Ilona, kas ikdienā ar ģimeni dzīvo sociālajā mājā Bolderājā, kur rūpējas par avārijā smagi cietušo vīru, par abu septiņgadīgo puiku Bārtu, suni un trim kaķiem. Vēl Ilona ar ģimeni šeptējas pa lauku māju, ko ar vīru iegādājās par Rolandam piešķirto sāpju naudu mierizlīgumā ar avāriju saistītajā tiesvedībā.

“Mums Bebrenē, Augšdaugavas novadā Sēlijā, ir īstas lauku mājas. Kad tās iegādājāmies, 200 gadu senā guļbaļķu ēka bija jau 20 gadu pamesta, bez logiem un durvīm. Tur arī ik brīvu brīdi darbojamies. Viss jārenovē, jātaisa no jauna, baigā ņemšanās. Bet kopumā ļoti skaista vieta pie dabas. Tagad mums "Vides filmu studija" un mūziķu atbalsta fonds "Līdzskaņa" kopā ar cilvēkiem, kas ziedoja – liels paldies viņiem –, palīdzēja uzcelt vasaras mājiņu, bet pirms tam dzīvojām teltī. Vēl jātiek galā ar elektrības pieslēgumu, jau no septembra cīnos, lai mums ievilktu elektrību, un nu sola, ka beidzot janvāra beigās kabelis būs,” stāsta Ilona.

Ūdrīša veselība uzlabojas

Var tikai apbrīnot Ilonas uzņēmību – nepadoties tādā dzīves situācijā, kurā viņa nonāca pirms septiņiem gadiem, kad Rolands Ūdris tika smagi traumēts satiksmes negadījumā, pēc kura nonāca ratiņkrēslā un pat zaudēja runas spējas.

“Bet ko citu darīt – sēdēt un vaidēt, ka viss galīgā pakaļā? Tā jau nav nekāda lielā māksla! Ir jādarbojas,” nosaka Ilona, paralēli saucot septiņgadīgajam dēlam Bārtam, lai pieskata suni Reksi, kas jaucas pa vidu sarunai. “Garlaicīgi mums nav, ko darīt man ir visu laiku,” smejas Ilona. Vaicāta par Rolanda veselību, viņa teic, ka tā uzlabojas. “Progress ir visu laiku. Ļoti lēns, bet nepārtraukti kaut kas atnāk vaļā. Ik pa laikam kāds jauns vārds tiek izteikts, kādas jaunas kustības parādās, arī ar Bārtu Rolands regulāri runājas. Jā, uzlabojumi ir šausmīgi lēni, bet par to neskumstu, vairāk jau priecājos, ka ir progress. Vai man par šo ņemšanos ar Ūdri jāuzceļ piemineklis? Ko es ar to darīšu?” attrauc Ilona, piebilstot: “Protams, nav jau viegli. Nav nekāds rožu dārzs, bet tā nu mūsu dzīve ir salikusies, es to esmu pieņēmusi, un tā mēs dzīvojam. Ko citu darīt?”

Padomā nākamās grāmatas

Jauniznākušo grāmatu Ilona sāka rakstīt, vēl pirms Rolandu notrieca auto. “Un tad es paliku stāvoklī, piedzima Bārts, un pēc mēneša tā liktenīgā avārija. Tad bija kāds gads, kad vispār neko nevarēju parakstīt, bija citas prioritātes. Bet pēc tam lēnā garā uzrakstīju. Rakstīju par visiem mūsu dzīves gadiem – no mūsu iepazīšanās ar Ūdri līdz 2020. gadam, kad grāmatu iesniedzu izdošanai. Nu beidzot tā ir iznākusi. Vakar dabūju savu autoreksemplāru, sēdēju ar to rokās un brīnījos, ko esmu tur sarakstījusi. Vispār tā bija dīvaina sajūta. Septiņus gadus rakstīju, tad to visu nodevu, un pa šiem diviem gadiem viss grāmatā ieguldītais darbs manā galvā kaut kā izkūpēja. Jau biju aizmirsusi, kā rakstīju, kā mocījos. Kad beidzot turēju grāmatu rokās, iestājās tāds kā miers, apziņa, ka viens dzīves posms noslēdzies. Tas tagad ir no manis kā atbrīvojies – uzrakstīts grāmatā, palaists tautās un aizgājis savu ceļu,” gandarīta ir Ilona.

Par ko ir šī grāmata? “Ceru, ka tiem, kam patika mana iepriekšējā grāmata, patiks arī šī. Tajā ir gan humors, gan skarbums. Grāmatā ir daudz par mūsu ar Ūdri klejojumiem, par muzikantu piedzīvojumiem un bohēmu, par Latvijā pazīstamu mūziķu sadzīvi, par aktieru lietām, bet tajā pašā laikā grāmatā iekļauts arī tas mūs skarbais dzīves pavērsiens, ko piedzīvojām. Tajā paralēli vijas divas mūsu ar Ūdri dzīves – laiks pirms un laiks pēc avārijas. Grāmatā ir pieminētas gan mūsu trakulības, darbi un nedarbi, gan arī filozofiskas pārdomas par dzīvību un nāvi, par veselību un ģimeni. Tāds liels kaleidoskops,” īsumā izstāsta autore. Uz jautājumu, kas viņa tagad ir vairāk – rakstniece, aktrise, mūziķe vai mājsaimniece, sirsnīgi smejas: “Tas ir sarežģīti! Kā nu kuram! Man ir aktiera diploms, ko ieguvu, mācoties aktiermeistarību Kultūras akadēmijā. Bet aktrises profesijā es jau sen nestrādāju. Tāpēc par aktrisi mani saukt gan nevajadzētu, tas man tagad ir vien kā izglītību apliecinošs dokuments. Mūzika? Pēdējā laikā pa brītiņam ar Valēriju Cīruli ierakstām kādu jaunu dziesmu, uzspēlējam kādu koncertu, taču kā primārais maizes darbs, kā tas bija kādreiz, mūzika man vairs nav. Arī uz skatuves vairs īpaši neraujos. Rakstīšana? Nezinu, vai pēc divu grāmatu uzrakstīšanas cilvēks skaitās jau rakstnieks? Patiesībā man tas nav būtiski, kas es esmu. Es daru daudz dažādu lietu. Bārtam esmu mamma, bērnudārzā esmu Bārta mamma, suņu pastaigās laukumos es esmu Rekša saimniece, citiem esmu Ūdra sieva Ilona, bet laukos esmu mājas saimniece. Tur mani tā arī uzrunā: “Saaaimniiiiec!!!”. Un tur nevienu neinteresē, vai esmu rakstniece vai izbijusi aktrise un mūziķe. Es tur esmu saimniece!”

Tajā pašā laikā Ilona atzīst, ka rakstīšana viņai ir vistuvākā nodarbe. “Man patīk strādāt vienatnē, kad esmu viena domās ar sevi, kad man nav jākāpj publiski uz skatuves. Es jau ik pa laikam kaut ko uzrakstu, ir šādi tādi uzmetumi nākamajai grāmatai. Virsraksti jau ir padomā. Nu niez man tā rakstīšana! Bet vispār es varētu uzrakstīt grāmatu par Bolderāju, jo tas, ko šajos trīs gados esmu redzējusi, dzīvojot sociālajā mājā Bolderājā, patiešām ir grāmatas vērts!” nosmej Ilona Balode-Ūdre.