Iedzeršana. Līķis. Un pieci gadi aiz restēm. "Ērkšķu šova" Madaras dzīve sabruka pusaudžu gados

“Ja varētu atgriezt savu dzīvi vismaz septiņus gadus atpakaļ... Bet - kas izdarīts, izdarīts, un es nožēloju to,” atzīst STV Pirmā! projekta "Caur ērkšķiem uz..." dalībniece Madara.

Viņai bija tikai knapi 18 gadu, kad kārtējā iedzeršana beidzās ar slepkavību. Žurnālam "Kas Jauns" Madara pastāstījusi par savām pusaudžu gados pieļautajām kļūdām un dzīvi cietumā.

Laimi meklēja pudelē

Madaras bērnība nebija no tām saulainākajām, mamma viņu nodeva internātskolā, tāpēc dzīvē trūka mammas mīlestības. Meitene jau 12 gadu vecumā sāka lietot alkoholu, un par dzeršanu, kad Madara 6. klasē uz kontroldarbu ieradās pamatīgā reibumā, viņu izmeta no internātskolas.

Nelīdzēja pat ārstēšanās klīnikā bērniem un pusaudžiem, un Madarai par dzīves galveno jēgu kļuva alkohols. “Kādam pirmajā vietā bija mamma un tētis, bet man tā bija pudele! Kāpēc? Nezinu, bet kaut kā man tas alkohols iegaršojās,” sirsnīgi smejas Madara, pēc mirkļa gan nopietni piebilstot, ka nē jau, vienkārši viņa ar alkoholu mēģināja izbēgt no savām problēmām. “Man taču dzīve nebija no tām rožainākajām. Visas šīs neizdevušās attiecības ar mammu... Savas sāpes un emocijas slīcināju pudelē. Jo, kad biju skaidrā, šķita, ka dzīvē viss ir “pakaļā”, bet, kā iedzēru, tā pēkšņi vairs nevienas problēmas! Nākamajā rītā atjēdzos, atkal iedzēru, un atkal nebija problēmu! Un tā katru dienu, līdz alkohols mani noveda cietumā,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Madara.

Diena, kas sagrāva visu dzīvi

Tā bijusi kārtējā iedzeršana. Taču šoreiz ar letālu iznākumu. Todien Madarai bija 18 gadu, kad viņa atkal draugu kompānijā dzēra. Piedzērās, atslēdzās, bet, kad atguva sajēgu, tad... Var teikt, ka Madara pamodās blakus asins peļķē guļošam līķim.

“Es patiešām nesapratu, kas noticis, jo slepkavības mirkli neredzēju – gulēju ciešā alkohola miegā. Zinu vien, ka bija izcēlies konflikts, un konflikta sekas bija redzamas uz grīdas,” stāsta Madara. Kāpēc tad viņa nonāca cietumā, ja jau vispār pat nezina, kā notika slepkavība? “Mani apsūdzēja par smaga nozieguma atbalstīšanu un neziņošanu policijai,” skaidro meitene, sakot, ka viņa patiešām nav ziņojusi par notikušo: “Nu dumja biju. Nezināju, ko darīt. Saskatījusies visādas filmas, izlēmu, ka pats pareizākais būtu palīdzēt visu satīrīt, noslēpt pēdas. Biju šoka stāvoklī, kā nekā no rīta pamodos un “āmen baznīcā!” – asins peļķe, līķis. Biju nenormālā stresā. Protams, zināju, ka es to cilvēku nenoslepkavoju, taču šajā šokā un stresā nez kāpēc izdomāju, ka pareizākais ir palīdzēt visu to noslēpt,” atceras Madara.

Policija viņu arestēja tikai pēc diviem mēnešiem. “Pagāja pamatīgs laiks, līdz mani “sašņorēja”. Diezgan ilgi vēl nostaigāju uz brīvām kājām. Tas bija ļoti briesmīgs laiks, jo dzīvoju panikā, ar domām, ka tūlīt, tūlīt mani savāks. Gāju atskatoties, vai tikai policija nav jau klāt! Ak Dievs, nenovēlu nevienam to piedzīvot! Tās bija šausmas, ne dzīve, visu laiku – no rīta līdz vakaram – domāt par notikušo, sarauties pie katra telefona zvana... Patiesībā arests nāca kā atvieglojums, ka viss šis murgs nu ir beidzies!”

Elle cietumā

Izmeklēšana un tai sekojošā tiesvedība ilga gadu, jo puisis, kas izdarīja slepkavību, sākumā visu vainu novēla uz Madaru, tāpēc bija jāveic trīs ekspertīzes, kas pierādīja, ka viņa tomēr nav slepkava. Tikmēr Madara visu šo gadu pavadīja pirmstiesas izolatorā.

“Piespriestie septiņi gadi man bija šoks, es nedomāju, ka man iedos tik daudz. Bet vistrakākais bija, kad mani aizveda uz cietumu un man atnāca dokuments, ka piespriesti 14 gadi! Es tā raudāju. Gribējās pakārties, goda vārds! Bet pēc kāda laika atnāca vēl viena vēstule ar tekstu: “Atvainojamies par drukas kļūdu spriedumā”. Tātad tomēr tikai septiņi gadi! Bet līdz tam es raudāju trīs mēnešus no vietas,” atceras Madara.

Par dzīvi cietumā viņa lakoniski nosaka: “Tā nav nekāda saldā. Savi likumi un noteikumi. Iedomājieties, astoņpadsmitgadīga meitene pirmo reizi nonāk cietumā pie meitenēm, kuras sēž jau desmitiem reižu... Kā tur var būt? Traki! Sišana un visādas citas cietuma būšanas. Mani Dievs sodīja, uz septiņiem gadiem nosūtot ellē.”

Madara neslēpj, ka Iļģuciema cietumā sākumā bijis grūti, bet ar laiku viņa pierada. “Vispirms skaitīju dienas, tad mēnešus, bet pēc tam sāku mācīties, strādāt. Un tad jau laiks ļoti ātri pagāja. Pēdējā gadā vispār bija vieglāk – visur jau bija saliktas novērošanas kameras, tāpēc arī dzīve bija mierīgāka. Pirms tam neviens neko nekontrolēja, notika visādas nelāgas lietas. Kā nu bez tām! Taču man paveicās, ka biju kamerā ar četrām citām meitenēm. Viņas bija kolosāli cilvēki. Bet bija arī kameras, kurās dzīvoja pa 15 ieslodzītajām. Kā sadzīvojām? Nu kā var būt sieviešu kolektīvā? Kā pie čūskām! Būsim reāli,” ar humoru atbild Madara.

Bailes no dzīves brīvībā

Cietumā Madara sāka strādāt par šuvēju – darināja formastērpus iekšlietu sistēmas darbiniekiem. Viņa atbrīvojās no alkoholisma, pat ar labām sekmēm pabeidza vidusskolu, kā arī muzicēja un ar savām dziesmām uzstājās cietuma koncertos. Tā pagāja pieci gadi, līdz par labu uzvedību Madara tika priekšlaikus atbrīvota. Tiesa gan, viņai līdz pat nākamā gada maijam ap kāju jānēsā policijas uzraudzības aproce. Madara atzīstas, ka, iznākot no cietuma, viņa raudājusi. Kāpēc?

“Es gribēju atpakaļ! Jo man bija bail! Es taču neko nezināju no reālās dzīves, jo pusi sava apzinīgā mūža pavadīju reibumā, otru pusi cietumā. Man reāli bija jāsāk dzīvot no jauna, bet nezināju, kā. Biju jau pieradusi pie cietuma, tās bija kā manas mājas. Kad es tur sēdēju, šķita, ka nekad mūžā vairs neredzēšu brīvību. Nekad...” skaidro Madara.

Kāda tagad ir sajūta – būt brīvībā pēc ieslodzījumā pavadītiem pieciem gadiem? “Runāšu atklāti – īstu brīvības garšu izjust man joprojām ir liegts, jo man taču ap kāju ir drošības aproce. Bet, protams, dzīve cietumā un dzīve tagad ir pilnībā divas atšķirīgas lietas. Labāk sēžu ar aproci brīvībā nekā bez tās cietumā,” uzsver Madara, paskaidrojot, ka drošības aproci nāksies nēsāt ilgāk, nekā sākotnēji bija piespriests, jo viņa izdarījusi kādu pārkāpumu, par ko saņēmusi sodu.

Par ko tad viņa tā nogrēkojās? “Vienkārši vienu dienu neaizgāju uz sabiedriskajiem darbiem, un par to uztaisīja tādu brēku, it kā būtu paveikusi kaut kādu noziegumu. Jā, protams, tas ir pārkāpums, bet “viņiem” jau cietumnieki neskaitās cilvēki. Mēs nedrīkstam pat saslimt, mums nekas nedrīkst notikt, bez ierunām jāievēro noteikumi, jāierodas darbā, lai arī kas notiktu. Mums jābūt kā robotiem, kas spēj strādāt jebkuros apstākļos. Man todien bija problēmas ar zobu, pat vaigs uzpampa, tāpēc nespēju ierasties sabiedriskajos darbos. Bet “viņi” to traktēja kā pārkāpumu. Pēc likuma, ar šādu aproci man būtu jāstaigā gads, bet tagad būs ilgāk. Taču nekas, staigāšu ar “zelta ķēdi” ap kāju,” nosaka Madara.

Pavisam drīz Madara sāks strādāt algotā darbā. Darba devējiem nav pretenziju, ka Madara ir bijusī cietumniece un viņai vēl ir arī drošības aproce. Līdz šim sākt pelnīt nebija iespējams, jo vēl nācās izpildīt sabiedrisko darbu – tīrīt ielas, grābt lapas. “Man jau tās lapas sapņos rādās,” smejas Madara, sakot, ka sabiedrisko darbu ar oficiālo darbu nekādi nevar savienot, jo tajā jādodas katru dienu.

Savukārt par projektu "Caur ērkšķiem uz..." Madara saka tikai pašus labākos vārdus un ir pateicīga, ka projekta producenti viņu uzmeklējuši un ar probācijas dienestu nokārtojuši iespēju piedalīties šajā šovā. “"Ērkšķos" nokļuvu pāris dienu pēc tam, kad biju iznākusi no cietuma. Projektā ieguvu ļoti daudz, bet pats galvenais bija grūdiens turpmākai, labākai dzīvei. Sapratu, kas ir tās lietas, pie kurām sevī jāpiestrādā, sapratu, kā turpmāk jāveido dzīve. Patiesībā es jau cietumā guvu daudzas vērtības un mācības, bet "Ērkšķi" vēl vairāk deva stimulu skatīties uz lietām citādi,” nosaka 24 gadus vecā Madara.