"To, kas man bija jānodzied, esmu nodziedājis," - Arnis Mednis par ikdienu un plāniem
Mūziķis un producents Arnis Mednis šajā laikā uzsver visiem tik zināmo teicienu "Sargi sevi, un Dievs tevi sargās". Viņš žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis par savu ikdienu un plāniem, kuri īstenosies pavasarī.
Sarunā Mednis atzīst, ka šobrīd esot piesardzīgs, jo nevēlas saķert nevienu no apkārt klejojošajiem vīrusiem.
"Īpaši bez vajadzības nekur nestaigāju. Ceru, tā vīrusa epidēmija drīz beigsies. Es pats šo laiku izmantoju lietderīgi. Vingroju uz īpaši sev piemērota trenažiera, pat divas reizes dienā. Cenšos saprātīgi un veselīgi ēst. Saprātīgā ēšanā ietilpst gaļas neēšana, to nelietoju tikpat kā nemaz. Daudz uzturā lietoju ķirbju ēdienus, gan biezzupas, gan citādi pagatavotus.
Citādi sevi saucu par “nelieti”, jo alkoholu nelietoju ne pilītes. Protams, arī nepīpēju.
Jā, dzīvē esmu alkoholu lietojis, arī bijis liels pīpētājs. Tagad vilinājuma man uz tādām lietām nav, jo sev stingri esmu noteicis, ka ne. Daudz jau izvēļu nebija – vai nu dzīvot, vai nedzīvot, jo, kā zināms, savulaik biju jau diezgan tuvu pie Radītāja,” nosaka Mednis.
Arnis Mednis ar komandu izrādē "Mana tautasdziesma"
Arnis Mednis ar komandu izrādē "Mana tautasdziesma"
Viņa ikdiena paiet rāma un mierīga. “Šobrīd strādāju pie radio uzveduma "Imanta augšāmcelšanās", kas ir Jāņa Akuratera luga. Plānoju to plašākam klausītāju lokam nodot 4. maijā – Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā,” saka komponists.
Lai gan ārsti savulaik teica, ka, iespējams, mūziķim pēc insulta atlikušais mūžs būs jāpavada ratiņkrēslā, Mednis tika uz kājām un atsāka komponēt. Šo gadu laikā Arņa pašsajūta lēnām, bet pārliecinoši ir uzlabojusies. Viņš nav pārtraucis darboties radošajā jomā, kas devis vēl lielāku ticību paša spēkiem. “Pats gan es vairs nedziedu,” norāda mūziķis. “Tāpēc, ka šāds solists uz skatuves vairs nevar... Es komponēju un aranžēju, jo mans dziedātāja laiks ir pagājis, nav ko līst atpakaļ. Katram gadalaikam ir sava izpausme. Rudenim sava – kokiem krīt lapas, bet ienākas āboli. Nevar taču gaidīt, ka āboli būs pavasarī,” tēlaini situāciju raksturo Mednis. “Tāds arī ir šis mans personīgais laiks - nevar gaidīt to, kas nav paredzēts. Un man arī nemaz negribas dziedāt. To, kas man bija jānodzied, esmu nodziedājis.”
