Ar lauztu mugurkaulu, bet gatavojas grupas 50 gadu svinībām - kā dzīvo "Līvu" radītājs Juris Pavītols

Žurnāls "Kas Jauns" nesen paviesojies pie senā līva Dienvidkurzemes mazpilsētā Grobiņā. Izrādās, septembrī Pavītols nejaušības pēc lauzis mugurkaulu, ko ārsti atklājuši, tikai pētot magnētiskās rezonanses datus. Tāpēc dzīvo pilnīgā mierā, sevi saudzējot.

Kāpēc ne cirvis?

""Līvi" ir viena no tām grupām, kura piedzīvojusi divas politiskās sistēmas – sociālisma un komunisma ideoloģisko vājprātu un kapitāla pasaules iespējas. Šī grupas ceļa posmu dažādība ir radījusi daudz labu un, nešaubīgi, arī sliktu lietu. Dibināšanas laikā tika nodalītas viena no otras profesionālā un amatieru māksla,” skaidro Juris Pavītols un atzīst – “amatieriem” bez “aizmugures” izsisties vienīgajā radio un TV kanālā, kas toreiz arī reāli nodrošināja jebkuras grupas popularitāti, bija praktiski neiespējami.

“Arī "Līvi" sākumā netika popularizēti, pirmajos desmit pastāvēšanas gados ar nenozīmīgiem izņēmumiem netikām ne radio, ne televīzijā. Astoņdesmitajos gados, kad jau bija jābūt uzceltam komunismam, dzīve sāka kļūt mazliet vieglāka, slūžas nāca vaļā un lēnām viss sāka plūst,” Juris teic, ka "Līvu" septiņdesmito gadu dziesmas vairs pat pats neatceroties – atrodot tika saglabājušās nošu driskas.

No paša sākuma pat nedomājuši, ka grupai būs nosaukums "Līvi". Raimonds Gabaliņš ieteicis nodēvēt par "Vairogiem" – pēc Jura Pavītola tāda paša nosaukuma dziesmas ar dzejnieka Vitauta Ļūdēna vārdiem.

Liepājas kultūras nodaļas toreizējā vadītāja Marta Mūrniece apstiprināja šo nosaukumu, bet, kad Pavītols devās uz galvaspilsētu, uz Kultūras ministrijas pakļautībā esošo Tautas mākslas centru, lai šo nosaukumu apstiprinātu, tās vadītājs, bijušais sarkanais partizāns, vaicājis: “Kāpēc "Vairogi", no kā jums jāaizsargājas? Kāpēc ne cirvis?” Un neatļāva. Tā paša 1972. gada rudens pusē radās "Līvu" nosaukums, bet kultūras nodaļas vadītāja Mūrniece pirms apstiprināšanas uztraukusies – ja valstsvīri pirms tam neparakstījās par "Vairogiem", kā lai atzīst jauno nosaukumu? Tas ticis “nomarinēts” līdz 1973. gada vasaras otrajai pusei, un tikai nākamajā gadā Latvijas skatē jau kā grupa "Līvi" kāpuši uz skatuves, kurā ieguva godpilno trešo vietu.

Kā Igo Ļeņina krūšutēlu pirka

1972. gadā Liepājā, Dzelzceļnieku kultūras namā, pilsētas estrādes ansambļu skatē notika nākamo populāro "Līvu" pirmā uzstāšanās publikas priekšā. “Kad nodziedājām "Vairogus", kādu brīdi zālē valdīja kapa klusums, pat apjukums, nesapratām – kas tad nu?! Bet pēc brīža aplausu un saucienu vētra! Arī Aivars Hermanis bijis zālē un pēc tam teica – tas bijis pilnīgs furors, kaut kas padomju valstī nedzirdēts: klaji dziedāt par latviešu tautu! Tikai jāsaprot gan, ka tas ir vairāk dzejnieka Vitauta Ļūdēna nopelns. Mēs jau tikai šo tekstu mēģinājām nodziedāt. Tolaik saucāmies kā Liepājas pilsētas kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis, tā vadītājs Juris Pavītols. Obligāti bija jābūt vadītājam. Vadītājam bija jābūt jebkam un jebkur! Visur! Bet publika mūs sāka saukt par Pavītola grupu – ko tik gari runās,” pagātni atceras mūziķis.

"Līvi" izpildījuši tikai Pavītola sarakstītās dziesmas, ar dažiem izņēmumiem (vienu Modra Šterna dziesmu) līdz pat 1980. gadam. “Es pat pilnīgi ar varu Ērikam Ķiģelim un Jānim Grodumam liku rakstīt, kādu darbu atnest, jo pēc tolaik valdošajiem likumiem no manis sarakstītajām programmā drīkstējām spēlēt tikai divas. Rīgā paskaidroja – lai neapspiestu pārējo ansambļa dalībnieku radošumu. Vēlāk gan izrādījās, ka Ērikam dziesmas bijušas jau no 1976. gada – kaut kāda iemesla dēļ tomēr tās netika rādījis,” turpina pieredzējušais mūziķis. Diemžēl jāatzīst, ka reti kurš zina vai atpazīst "Līvu" līdz 1980. gadam spēlētās dziesmas. Bet tas jau ir padomju varas “nopelns”, kas skāris ne tikai "Līvus".

“Pirmajos gados braukājām tepat pa Latviju – bija koncerts un pēc tam balle. Tāpēc es rakstīju dziesmu ciklus, kur vienā ietilpa trīs skaņdarbi, tas skaitījās kā viena dziesma. Pārējās bija dižmeistaru Paula vai Kalniņa dziesmas – visām grupām repertuārs toreiz bija diezgan līdzīgs, atšķirība slēpās tikai solistos. Ja grupai nebija savu pilntiesīgu komponistu, lai piepildītu savu programmu, tad ansambļiem nācās izmantot populāru autoru darbus. Mēs šmaucāmies, es, piemēram, rakstīju dziesmas pat ar pseidonīmu – Visvaldis Bārda,” pasmaida Pavītols un uz aicinājumu pastāstīt kādu kuriozu, aizdomājas: “Tas gan par citu tēmu. Atceros, aizsūtīja mūs uz Krieviju, uz Novosibirsku, uz politisko dziesmu festivālu. Bundzinieks Vilnis Krieviņš sadzērās čefīru –  tas ir uz visu melnās tējas paciņu viena glāze karsta ūdens. Tas dzēriens pēc naftas izskatās. Pēc tā lietošanas prātiņš darīja savu – Vilnis sāka dauzīt ārā kopmītnes logiem rūtis. To esot stipri par daudz! Apmeklējām arī universālveikalu. Dāvanu nodaļā, kur vienā plauktā bija izlikti Ļeņina krūšutēli, bet citā suvenīri ar Kremļa atveidu, Igo nolēma, ka pirks vienu Ļeņinu. Tāda viņam, lūk, neesot! Ļoti vajagot! Mājās esot citi, tikai štruntīgi. Pārdevēja it kā gribēja ticēt, it kā nē, bet, pētot Igo nopietno seju, piedurknē notrauca suvenīram Vova putekļus un... diemžēl nevarēju noturēt smieklus un izgāju no veikala.” Par to visu būšot arī grāmatā.

Ķiģelis – no kafejnīcas uz "Līviem"

“Ar Ingrīdu vai vienkārši Ingu, manu toreizējo dzīvesbiedri, sastāvā jau kā grupa "Līvi" pārcēlāmies uz Metalurgu kultūras pili un diezgan pamatīgi pārdomājām, kurus mūziķus uzaicināt spēlēt. Ķiģelis tad nemaz nebija prātā. Kad par viņu padzirdēju, noteicu: varbūt pamēģināt? Ķiģelis savulaik Liepājā ieradās kā nevienam nezināms mūziķis. Atceros tikai, ka viņš Brocēnos pēc mūsu koncerta spēlēja makten piepīpētajā kafejnīcā, kas atradās blakus zālei. Nodomāju – būs mums svaigs skatījums. Teicu Ķiģelim: vai negribi pamēģināt? Tā sākām. Viņš gan toreiz šķīrās ar sievu Zigrīdu, tāpēc viss tik raiti nemaz uzreiz mums neveicās,” vēsturi stāstīt turpina Pavītols un klāsta, ka Ķiģelis ieteicis pieņemt arī nevienam nezināmo Grodumu: Metalurgu kultūras pils direktores dēls, tāds noderēšot! Tā Grodums ienācis "Līvos" – 1976. gada oktobrī. "Līviem" tas, ka Groduma māte Ausma bija Metalurgu kultūras pils direktore, tiešām līdzēja. Kā nelīdzēs, ja dēls spēlē grupā?! Aparatūru Juris pats gādājis, bet rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" arodbiedrībā “izplēst” kādu naudiņu tai Groduma palīdzējusi.

Pavītols atklāj, ka grāmatā "Liecinieka spoguļportrets" godīgi un neko neslēpjot stāsta gan par aizkulisēm, kā attīstījusies mūzikas dzīve vēju pilsētā un ne tikai tur, gan par savu pieredzi, dibinot grupas. Juris teic: “Grāmatā atļaujos runāt par mazāk zināmo – par mūzikas un mūziķu dzīves īstenību. Protams, arī par sevi, no sevis redzētā un piedzīvotā skatpunkta. Gan par labo, gan slikto, jo kurš tad no mums ir perfekts?! Tā kā esmu bijis ne tikai mūziķis, bet tolaik arī šīs vides administratīvais darbinieks (piemēram, Liepājas Estrādes orķestru biroja mākslinieciskais vadītājs), tad nedaudz varēju izgaismot padomju okupācijas laika darba nejēdzību vai kādus plusus – katrs pats varēs tos novērtēt. Rakstu, protams, arī par grupu "Līvi" un "Saime" dienām un nedienām. Padomju dzīves formula atšķiras no brīvās pasaules dzīvesveida, un šodien tā jau daudziem šķiet kā neiedomājama mistika.” Grāmatā būšot arī par dažām negācijām mūsdienās. Vismaz par tām, ar kurām publiski pašam gribot negribot nācies sastapies: ja kāds darījis ko sliktu, to arī autors pasaka. Lai tad darītājs pats arī atbild!

Mazbērni aug griezdamies

Platei būs tāds pats nosaukums kā grāmatai, un tajā ierakstītas dziesmas, sākot jau no 1972. gada, arī dažas no tām, kuras komponists savulaik dāvinājis citiem mūziķiem. Visas ar dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem.

Kurš gan mūsdienās vairs atceras, ka Pavītola dziesmas savulaik spēlējis slavenais Aivara Krūmiņa vadītais REO ar solistiem Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu? Vai kāds zina, ka "Credo" izpildījis "Mežotnes degšanu" – arī šīs septiņdesmito gadu pašdarbnieku dziesmas toreiz nekur diemžēl netika ierakstītas.

“Paredzēti ir "Līvu" piecdesmitgades koncerti. Tikai pandēmijas dēļ nav zināms vēl, kad un kur notiks pasākumi. Gan jau producents Sandis Mohovikovs paziņos. Piedalīsies mūziķi Igo, Aivars Hermanis, Modris Šterns, būs Valdis Skujiņš, Ritvars Knesis, Karīna Tatarinova, vēl nezinu, kā būs ar Tāli Marhilēviču. Ļoti ceru uz vienu savu studenti ar skaistu balsi, bet, kamēr nav hop, nedrīkstu teikt. Bijušās "Līvu" vokālistes Inga un Regīna vairs ar dziedāšanu nenodarbojas. Man palīdzēs dēls Matīss, bet Ainars Virga labprāt spēlēšot Ērika Ķiģeļa vietā. Programmas nosaukums būs "Līvi. Sākums",” pasākuma norises ieskicē līvs un teic, ka koncertā skanēs skaņdarbi, kuri radīti laikposmā no 1972. līdz 1985. gadam. “Skanēs tā, kā tas arī bija ar pirmo un sen nedzirdēto "Līvu" īsto rokbalādi, pirmo mīlas serenādi, pirmo ziņģi. Pavadošā blice būs bijušā liepājnieka, tagadējā rīdzinieka Jura Kristona grupa. Grāmatu un plati interesenti varēs iegādāties arī koncertos, kaut gan labāk to darīt laikus, jo tā varēs labāk saprast koncertos notiekošo. Platē skanēs tikai sen nedzirdētās grupas sākuma laika dziesmas, ieraksti jau veikti. Manā vietā daudz dziedāja dēls Matīss – viņam balss līdzīga manējai, toties krietni labāka un, protams, jaunāka,” ar muzicējošo atvasi palepojas Pavītols un pastāsta, ka jau astoņus gadus ar sievu Lindu mīt mazpilsētā Grobiņā, pašā Liepājas pievārtē, – savā privātmājā.

Pavītoliem ir iekopts dārzs, kuru gan vairāk aprūpējot Linda. Juris pasmaida, ka stāvot blakus sievai un ar padomiem palīdzot, un nesaprotot, kāpēc viņa tad Juri dzenot prom. Zālīti pie mājas un plašajā teritorijā gan nopļaujot pats mūziķis. Un priecājas, ka visi viņa septiņi mazbērni aug griezdamies!

“Lasu daudz un dažādus žurnālus, tagad mani ļoti interesē vēsture, laikam manos gados tā mēdz būt. Dziesmas gan vairs nekomponēju,” atklāj Pavītols seniors un palielās, ka laikam viņš ir vienīgais dzīvais, kurš senajos gados piedalījies leģendārās koncertestrādes "Pūt, vējiņi!" būvniecībā. Vairāk nekā divdesmit gadu Juris strādā par lektoru Liepājas Universitātē, bijis vieslektors RPIVA, strādā arī Priekules Mūzikas un mākslas skolā par pasniedzēju. Šobrīd, pandēmijas laikā, no mājām vada nodarbības studentiem un mūzikas skolas audzēkņiem. Mūziķis gan pauž, ka labāk bijis ar visiem tikties klātienē un no ilgās piespiedu sēdēšanas pat nogurstot. Nekas, gan pienāks arī labāki laiki.