6 spilgti melu piemēri, kā Holivuda izmaina pasaules vēsturi
Holivudas filmas nereti scenārijos izmanto vēsturiskus notikumus, atgadījumus un varoņus. Taču ir gadījumi, kad šie vēstures fakti tiek nepatiesi atspoguļoti vai dažādu iemeslu dēļ sagrozīti. Skatītājs, kas filmu noskatījies, bet vēsturi perfekti nepārzina, top dezinformēts un nemaz nezina, ka patiesībā jau viss noticis citādi…
«Reiz Holivudā» («Once Upon a Time... in Hollywood»)
Kulta režisora Kventina Tarantīno pagaidām pēdējais veikums – viņa mīlas vēstījums kino «zelta laikmeta» beigām – ir perfekts piemērs, kad skatītājs, iznācis no kinoteātra, ieguvis pavisam aplamu informāciju par notikumiem, kas pirms pusgadsimta satricināja visu Holivudu. Nezinātājs (ārpus ASV gan jau tādu nav mazums) tagad var domāt, ka Čārlza Mensona sektas neģēlīgos nodomus apturēja Breda Pita atveidotais varonis, lai gan patiesībā jau 1969. gadā režisora Romāna Polaņska sieva aktrise Šenona Teita tika nežēlīgi nogalināta, būdama grūtniecības pēdējā mēnesī. Kaut filma vien atrādīja to, «kā būtu, ja būtu» un vispār taču nepretendēja uz dokumentāla kino statusu, Tarantīno māka sapīt reālus un izdomātus notikumus ne vienā vien skatītājā tagad iesējusi pavisam aplamu priekšstatu par to, kā bijis patiesībā.
«Bēdīgi slavenie mērgļi» («Inglourious Basterds»)
Tā paša Tarantīno radītā kara filma «Bēdīgi slavenie mērgļi» atrāda alternatīvu vēstures gājumu – kā četrdesmitajos gados plānots nogalināt nacistu līderi Ādolfu Hitleru. Un re – fīrers tiek nošauts liesmojošā kinoteātrī Parīzē! Par uzdrīkstēšanos šādi pārrakstīt vēsturi (tiek pieņemts, ka Hitlers izdarīja pašnāvību, nošaujoties 1945. gada 30. aprīlī, atrodoties padomju armijas aplenktajā Berlīnē) Tarantīno gan saņēma lielākoties tikai uzslavas. Pat Georgs Zēslens, viens no Vācijas ietekmīgākajiem kinokritiķiem, norādīja, ka «Bēdīgi slavenie mērgļi» ir pirmā filma, kas rāda, kā nogalina Hitleru. «Kāpēc neviens līdz šim nebija iedomājies to parādīt? Jo Hitlers filmas beigās nav vienkārši beigts – viņš ir «kaput», sašauts un sadedzis.»
«300: Termopilu kauja» («300»)
Zaka Snaidera režisētā filma, kuras pamatā ir komiksa motīvi, vēsta par notikumiem slavenajā Termopilu kaujā. Taču filma krasi atšķiras no vēsturnieku viedokļiem par šo notikumu. Ja nu kāds vēsturē mazāk zinošs skatītājs šo filmu uztvertu kā mazu ieskatu notikumos pusgadsimtu pirms mūsu ēras, tad domātu, ka bariņš puskailu spartiešu teju bez bruņām metās cīņā ar pamatīgo persiešu armiju. Patiesībā jau spartieši nebija vieni, viņiem krietni līdzēja atēnieši (un no grieķu puses kaujā vispār piedalījušies pieci seši tūkstoši brašuļu), un bruņas spartiešu karavīriem bija – no tām atteikties vīriem nebija ne prātā.
«JFK» («JFK»)
Olivera Stouna politiskajā drāmā režisors piedāvāja savu versiju par to, kas gan īsti 1963. gadā nogalināja ASV prezidentu Džonu Kenediju. Taču vēsturisku kļūdu filmā nav mazums, kā norāda zinātāji. Dramatisma dēļ filmā parādītas tikšanās, kādu nekad nav bijis, radītas personas, kādas dzīvē nemaz nav eksistējušas. Tā kā Olivers Stons klāstīja, ka, veidojot filmu, pētījis lērumu materiālu, pēc «JFK» iznākšanas ekrānos no žurnālistiem saņēma krietnu devu pārmetumu, ka, mākslas vārdā upurējot faktus, aizgājis par tālu.
«Titāniks» («Titanic»)
Džeimsa Kemerona slavenais kases grāvējs uz perfektu vēsturisku precizitāti nepretendēja. Jā, filmā bija reāli tēli, un, parādot vienu no tiem, slavenais režisors iekūlās skandālā. Viens no kuģa «Titāniks» apkalpes (Viljamss Mērdoks) filmā nošāva vienu no pasažieriem un tad izdarīja pašnāvību. Lieki teikt, ka Mērdoka radi, noskatoties filmu, sajūsmā nebija. Vēsturnieki Mērdoku tomēr bija pasludinājuši par varoni, kas pirms iešanas bojā glābis vairākus cilvēkus. Bet filma viņa piemiņu nomelnojusi, sūrojās Skots Mērdoks, kam drošsirdīgais kuģotājs bijis tēvocis. Galu galā «Titānika» veidotājiem nācās atvainoties un ziedot piecus tūkstošus Viljama Mērdoka labdarības fondam viņa dzimtajā Skotijā.
«Drošsirdis» («Braveheart»)
Ja jums šķiet, ka, noskatoties Mela Gibsona episko veikumu, zināt teju visu par skotu vēsturi, tad rūgti maldāties. Filma par skotu varoni, kas veda savus ļaudis cīņā pret Anglijas karali Edvardu I, balstīta uz 15. gadsimta poēmu. Uz poēmu, ko vēsturnieki vērtē kā ne īpaši precīzu. Uz to, ka poēma varētu būt ne pārāk uzticama, norāda arī tās sacerētāja vārds – Aklais Harijs. Lai aizpildītu poēmā manāmos tumšos vēstures plankumus, pie darba metās «Drošsirža» scenārija autors Rendels Voless. Bet nu sanāca, kā sanāca. Piemēram, pavisam neticamā stāsta līnija, kurā Gibsona atveidotajam Viljamam Volesam ir dēka ar princesi Izabelu. Pēc krietni ticamākiem datiem, Izabela laikā, kad risinājās šie notikumi, bija vien trīs gadus veca. Nerunājot nemaz par to, ka tādi skotu svārki, kādos lepni gozējas Mels Gibsons, radīti tika vien 300 gadus pēc filmā atrādītajiem notikumiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. "Par Viņi melo – Pieķerts melos!" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
