Kāpēc auto reālā cena atšķiras no tās, kas solīta reklāmā?
Iztēlojieties situāciju: jūs reklāmā esat pamanījis savu sapņu auto – vajadzīgajos gabarītos, patīkamā krāsā, ar jaudīgu dzinēju, kvalitatīvu un bagātīgu apdari, turklāt par cenu, kas nekož. Jūs dodaties uz autosalonu to pasūtīt, taču izrādās – nolūkotais spēkrats ir daudz, daudz dārgāks. Kāpēc tā?
Labākā versija – vismaz par trešdaļu dārgāka
Jā, protams, jūs jau zināt, ka reklāmās redzamā cena bieži vien ir par bāzes modeli ar visvājāko dzinēju un pašu minimumu aprīkojumā. Veicot vienkāršu tirgus izpēti, var atklāt, ka sadārdzinājums sākas no diviem trim tūkstošiem un pieaug līdz pat 30 procentiem no bāzes cenas, ļaunākajā gadījumā sasniedzot teju pusi.
“Cenas tiek noteiktas atbilstoši katra ražotāja politikai un arī stratēģiskajiem mērķiem. Piemēram, dienvidkorejiešu auto jūs varat salikt visu iespējamo papildu aprīkojumu, un tam nebūs seismiska iespaida uz gala skaitli. Toties kāda cita ražotāja modelis būs pilnīgi pliks, un vairumu ikdienā nepieciešamo komforta lietu nāksies piepirkt. Vēl trešais piedāvās vairākus aprīkojuma līmeņus, pa kuriem attiecīgi sadalītas papildu lietas. Var teikt, ka tirgū ir trīs mārketinga virzieni un ražotāji ar tiem spēlējas atbilstoši savam redzējumam,” saka Latvijas auto vēstures pārbaudes servisa AutoDNA vadītājs Agris Dulevičs.
Autoražotāji iet dažādus ceļus
Visbiežāk tiek izmantotas divas cenu veidošanas pieejas. Pirmā paredz vairākus aprīkojuma līmeņus. Tā ir raksturīga Japānas un Dienvidkorejas kompānijām, un uz to pakāpeniski virzās arī Renault. Tas nozīmē – cik aprīkojuma līmeņu, tik rindu cenrādī. Vislētākajai versijai ir vispieticīgākais aprīkojums, nedaudz dārgākai ir liela daļa populārākā aprīkojuma, un tad ir vislabāk aprīkotā, dārgākā un greznākā versija. Šādā cenrādī orientēties ir diezgan viegli.
Eiropieši, lielākoties vācieši, praktizē nedaudz citādu politiku: viņi norāda vistrūcīgākās versijas cenu, un visi komforta atribūti jāpērk papildus. Pastāv arī trešais piegājiens: auto pārdod ar maksimālu aprīkojumu, izvēlei atstājot vien panorāmas stikla jumtu vai lielākus riteņu diskus. Tomēr tas raksturīgi atsevišķiem modeļiem. Ir arī tādi zīmoli, kas apvieno visas minētās pieejas, piemēram, Mazda.
Cenas ir līdzīgas, tomēr nav salīdzināmas
“Cenas arī ir mārketings. Daži ražotāji bāzes skaitli zīmē tā, lai cilvēkus ievilinātu dīlersalonā. Uzzinājuši patiesās izmaksas, viņi vai nu atsakās no pirkšanas, vai arī pārkāpj psiholoģisko robežu un piekrīt pavisam citam līmenim. Īpaši tas attiecas uz privātpersonām,” skaidro Agris Dulevičs.
Spēles ar bāzes cenu īpaši iecienījuši vācu premium zīmoli. Cilvēki, kas kaut ko zina par japāņu auto, dažkārt nospriež, ka tie varētu būt vienā kategorijā, taču detalizētāka iedziļināšanās atklāj pavisam citu ainu.
“Cik pircēju, tik pieeju. Visiem variantiem ir savi plusi un mīnusi. Daži visu saliek vienā komplektā, bet ne jau katram ir vajadzīgs viss. Lai nav tā, ka kopā ar segliem jāpērk arī zirgs. Citi dod brīvu izvēli, taču garajos aprīkojumu sarakstos var viegli nomaldīties, un beigās, visu saskaitot, var gaidīt nepatīkams pārsteigums,” rezumē Agris Dulevičs.
