Kolēģi nostāda sievieti mulsinošā un nepatīkamā situācijā, uzdodot jautājumus par bērniem
Mūsu sabiedrībai vēl ir jāiemācās pieņemt, ka ne visiem cilvēkiem ir jāzina viss par visiem. Tā intervijā portālam Jauns.lv pauda Datu valsts inspekcijas (DVI) direktore Jekaterina Macuka, norādot, ka cilvēkiem ir jādod iespēja izvēlēties, cik daudz viņi grib atklāt par savu privāto dzīvi, piemēram, bērnu neesamību savā ģimenē.
“Manuprāt, mums sabiedrībā ir jāiemācās pieņemt, ka ne visiem ir jāzina viss par visiem.
Neētiskais jautājums par bērniem
Cilvēkam ir daļa, ko viņš var stāstīt citiem, bet var arī nestāstīt. Ir neētiski jautājumi, piemēram, nevajag jautāt cilvēkam, kāpēc viņam nav bērnu. Tā ir ētika. Var būt 101 iemesls, kāpēc cilvēkam nav bērnu.
Viņam par to nav jāskaidrojas ne saviem kolēģiem, ne paziņām, ne radiniekiem, ne citiem cilvēkiem, kāpēc tas tā ir.
Daļa neslēpj savu privāto dzīvi
Mums daudz kur ir diezgan grūti pierast pie tā, ka cilvēks var izvēlēties, cik daudz viņš savas privātās dzīves atdod citiem.
Daļai sabiedrības ir tendence izklāstīt visu savu privāto dzīvi internetā, “TikTok”, “Facebook”, “Instagram” ar teicienu: “Mums nav, ko slēpt!”
Bet cits negrib, lai pārējie redz viņa brokastis
Tajā brīdī, kad parādās kāds, kurš pasaka: “Es negribu, lai 4 miljardi šīs pasaules iedzīvotāju zinātu, ko es ēdu brokastīs. Es nelikšu savu bildi. Es negribu, lai viņi visi zinātu, kad man ir dzimšanas diena. Es to paturēšanu pie sevis,” daudziem to ir grūti pieņemt,” Macuka teica.
Daļa cilvēku nesaprot šādu lēmumu, domājot, ka tur jau nav nekā slēpjama.
Datus (tāpat kā orgānus) paturam pie sevis
“Bet šis jautājums nav par slēpšanu. Privātā dzīve pieder pašam cilvēkam. Arī cilvēka dati pieder viņam.
Es ik pa brīdim salīdzinu personas datus ar orgāniem: mums ir rokas, kājas, sirds, aknas. Mēs jau vienmēr paturam orgānus pie sevis. Mēs nevienam tos nedodam.
Varam izlemt, kuram dot savus datus
Tajā brīdī, kad nolemjam ziedot asinis vai kādu orgānu citam cilvēkam, tā ir mūsu apzināta rīcība, mēs to darām.
Līdzīgi ir arī digitāli: mēs interneta vidē sastāvam no e-pasta adreses, telefona numura, reģistrācijas datumiem, vārda, uzvārda, personas koda, savas uzvedības. Tas ir digitālais mēs. Tikai mums pašiem ir jālemj, kuram mēs daļiņu no sevis dodam, bet kuram nedodam šo informāciju.
“Dzeltenās lapas” bija citos laikos
Dažkārt cilvēki saka: “Bet kādreiz bija “Dzeltenās lapas”, kur varējām ieraudzīt vārdus, uzvārdus un telefona numurus, tas viss bija brīvi pieejams. Kādreiz avīzes apsveica seniorus dzimšanas dienā un cilvēkus kāzās.”
Bet tad dzīve bija citādāka. Nebija tādu tehnoloģiju.
Lai jūs “Dzeltenajās lapās” atrastu kādu vārdu, uzvārdu un telefona numuru, jums vajadzēja atvērt grāmatu, meklēt informāciju un tikai tad jūs spējāt atrast telefona numuru.
Dažu sekunžu laikā iespējams iegūt ļoti daudz informācijas
Šobrīd, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, var ļoti ātri savākt tik daudz informācijas, lai jūs zinātu par konkrēto cilvēku ļoti daudz.
Viņš pat nenojautīs, ka par viņu tik daudz zina,” Macuka skaidroja atšķirību.
Kādreiz bija jāiet uz bibliotēku un jālasa avīzes
Kādreiz, izlasot avīzē par pazīstamu cilvēku, pēc tam varēja aiziet uz bibliotēku, atrast šo avīzi un izlasīt rakstu vēlreiz.
Šobrīd internetā dažu sekunžu laikā var uzzināt gandrīz visu par konkrēto cilvēku pat tad, ja pēdējie ieraksti par viņu bija pirms 10 gadiem.
Varam pasargāt savu privāto dzīvi
“Mēs krietni ātrāk spējam iegūt informāciju. Krietni vairāk informācijas iespējams apstrādāt.
Tāpēc ir jāievieš aizsardzības rīki, lai pasargātu savu privāto dzīvi,” inspekcijas direktore teica un aicināja cilvēkus apzināti pieņemt lēmumus par savu datu apstrādi.
