Vai pār Moldovu savelkas okupācijas ēna?

Moldovas prezidente Maija Sandu apsūdzējusi Maskavu par civilpersonām maskētu "sabotieru" izmantošanā, lai politiskās nestabilitātes apstākļos uzkurinātu valstī nemierus. Līdzīgus brīdinājumus izteicis arī kaimiņos esošās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Tikmēr Krievijas diktators Vladimirs Putins bez jebkāda pamatojuma apsūdzējis Kijivu uzbrukuma plānošanā separātiskajam Piedņestras anklāvam, kur joprojām izvietoti tā dēvētie krievu miera uzturētāji. Šie Kremļa paziņojumi izsaukuši bažas par Maskavas nolūku veikt ko līdzīgu Krimas pussalas aneksijas operācijai.

Pagājušajā nedēļā, apmeklējot Varšavu, ASV prezidents Džo Baidens tikās ar Sandu. Lai gan nav pazīmju, ka viņš būtu pieņēmis Moldovas prezidentes ielūgumu apmeklēt Kišiņevu, Baidens atkārtoti izteicis atbalstu Moldovas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vēl jo zīmīgāks šķiet fakts, ka Sandu tika uzaicināta uz ASV prezidenta tikšanos ar deviņu Austrumeiropas NATO dalībvalstu līderiem, lai gan Moldova oficiāli pat netiecas kļūt par alianses locekli.

Kas notiek Moldovā?

Februāra sākumā Zelenskis pavēstīja, ka Ukrainas izlūkdienests pārtvēris detalizētu krievu plānu destabilizēt jau tā labilo politisko situāciju Moldovā.

Dienu vēlāk par savu atkāpšanos paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavrilica, kuras valdībai nācās cīnīties ar nebeidzamām krīzēm, tostarp ar augstajām gāzes cenām un reibinoši straujo inflāciju, ko izraisījusi Krievijas agresija pret kaimiņos esošo Ukrainu.

Moldova, kas ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, īpaši smagi cietusi no kara izsauktajām sekām, padarot to īpaši "ekonomiski un politiski neaizsargātu", CNBN atzīst Eirāzijas grupas vecākais analītiķis Džeisons Bušs. Papildu slogu jau tā trauslajai tautsaimniecībai uzkrauj bēgļi, kas ierodas no kara skartās Ukrainas.

Lai gan jaunais premjerministrs Dorins Rečans apņēmīgi turpina iepriekšējās valdības proeiropeisko kursu, ar prokrieviskās partijas ŠOR atbalstu Kišiņevā jau divkārt sarīkotas pret valdību vērstas demonstrācijas.

Valstī pieaugot spriedzei, Sandu tieši apsūdzējusi Maskavu centienos izmantot saspīlēto situāciju savā labā. Viņa norādījusi, ka Kremlis pagājušā gada rudenī plānojis "iesaistīt militāru apmācību izgājušus sabotierus, kas maskējušies kā civilisti, lai veiktu vardarbīgas akcijas, uzbrukumus valdības ēkām un ķīlnieku sagrābšanu".

Sandu arī paziņojusi, ka personas, kas uzdodas par "tā saukto opozīciju", izmantojot "vardarbīgas akcijas", mēģinās panākt varas maiņu Kišiņevā, "leģitīmo valdību nomainot ar nelikumīgu, Krievijas kontrolētu valdību". Viņa norādījusi, ka šiem nolūkiem tiek izmantoti Moldovā iesūtīti Krievijas, Baltkrievijas, Melnkalnes un Serbijas pilsoņi.

"Nepārprotami, ka šie Krievijas draudi un vēlme eskalēt karu pret mums ir ļoti lieli," sarunā ar televīzijas kanālu CNN atzīst bijušais Moldovas ārlietu ministra vietnieks Juliāns Groza, kurš tagad vada Kišiņevas Eiropas politikas un reformu institūtu. "Moldova aiz Ukrainas ir otra kara vissmagāk skartā valsts. Mēs joprojām esam maza valsts, kam joprojām ir nepietiekami attīstīta ekonomika, un tas rada daudz problēmu."

Kādi ir Krievijas plāni?

Neskatoties uz nu jau tradicionālo Maskavas liegšanos, tās darbības Moldovā zīmīgi atgādina darbības pirms Ukrainai piederošās Krimas pussalas okupācijas un aneksijas 2014. gadā, kā arī to, kas ievadīja krievu atkārtoto iebrukumu Ukrainā pagājušā gada februārī.

21. februārī Putins atcēla savu 2012. gada dekrētu par Krievijas ārpolitisko kursu, ar kuru cita starpā tika netieši atzīta Moldovas suverenitāte un teritoriālā nedalāmība.

Divas dienas vēlāk Krievijas Aizsardzības ministrija apsūdzēja Ukrainu par "bruņotas provokācijas gatavošanu tuvākajā nākotnē" pret Moldovas separātisko Piedņestras reģionu, kuru faktiski kontrolē krievu okupācijas kontingents, kas uzdodas par miera uzturētājiem. Nekādas sīkākas detaļas, kas pamatotu ministrijas izteiktās apsūdzības Kijivai, netika sniegtas. Šos Maskavas apgalvojumus noraidījusi gan Ukraina, gan Moldova.

Taču šīs Kremļa insinuācijas izsaukušas satraukumu Rietumos, atgādinot nepamatotos krievu apgalvojumus pirms gada par Kijivas it kā gatavoto uzbrukumu Maskavas uzturēto bruņoto bandu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos, ar ko Krievija pamatoja savu atkārtoto iebrukumu kaimiņvalstī 24. februārī, uzdodot to par "pašaizsardzību".

"Kā tas bijis iepriekš, mēs esam konstatējuši pastāvīgas Krievijas darbības, cenšoties izpētīt un izmantot Moldovas informācijas telpu, pielietojot propagandu," atzīst Groza. "Līdz ar karu visi šie instrumenti, ko Krievija izmantojusi iepriekš, ir vairojušies un intensificējušies. Tas, ko Moldovā redzam, ir Krievijas politisko ielikteņu reaktivizācija."

"Es Moldovā saskatu daudz Krievijas spēku pirkstu nospiedumu," sarunā ar televīzijas kanālu savukārt atzinis Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. "Tā ir ļoti vāja valsts, un mums viņiem jāpalīdz."

Krievijas ietekmes zābaks

Lai iejauktos Moldovas iekšējās lietās, Maskava kā ieganstu izmanto separātisko Piedņestras reģionu, kas stiepjas gar valsts austrumu robežu ar Ukrainu un kura teritorijā jau desmitgadēm ilgi izvietots Krievijas karaspēka kontingents, lai gan Maskava savulaik bija apņēmusies to izvest vēl līdz 1999. gadam. Tur atrodas arī Eiropas lielākais arsenāls, kurā glabājas aptuveni 20 000 tonnu munīcijas un citu kara materiālu.

Vairāk nekā 4000 kvadrātkilometru lielais anklāvs Dņepras kreisajā krastā 1990.gadā pasludināja sevi par atsevišķu PSRS "republiku", tādējādi pretojoties Moldovas centieniem kļūt par neatkarīgu valsti vai atgriezties Rumānijas sastāvā.

Kad pēc PSRS sabrukuma Moldova kļuva par neatkarīgu valsti, Piedņestrā esošais Krievijas kontingents ātri tika pārdefinēts par "miera uzturēšanas spēkiem", kas faktiski atbalstīja prokrieviskos separātistus.

Sekoja neilgs karš ar Moldovas spēkiem, taču vairākus mēnešus ilgušās bruņotās sadursmes 1992. gadā nonāca faktiskā strupceļā, pārtopot par tā dēvēto "iesaldēto konfliktu". Piedņestru starptautiski nav atzinusi pat Krievija, tomēr Moldovas spēki bijuši spiesti atstāt šo "de facto" pastāvošo pašpasludināto valsti, un līdz pat šai dienai Kišiņeva faktiski šo teritoriju nekontrolē.

Prokrieviskā opozīcija

Šonedēļ Kišiņevā atkal tika sarīkoti protesti, demonstrantiem pieprasot valdībai pilnībā subsidēt mājsaimniecību enerģijas patēriņu un "neieraut valsti karā". Akcijas rīkotāji sevi dēvē par Tautas kustību, taču finansiāli un organizatoriski tos atbalsta trimdā dzīvojošā oligarha Ilana Šora dibinātā prokrieviskā partija ŠOR, kas parlamentā gan kontrolē tikai sešas deputātu vietas.

Lai gan proeiropeiskajai Rīcības un solidaritātes partijai (PAS) parlamentā ir absolūtais vairākums - 66 no 101 deputātu vietas -, ar 31 mandātu pārstāvēts ir arī komunistu un sociālistu bloks, kas arī lolo spēcīgas prokrieviskas simpātijas.

2017. gadā Šors tika notiesāts par līdzdalību tā dēvētajā gadsimta noziegumā saistībā ar miljardu ASV dolāru pazušanu no Moldovas bankām. Viņam tika piespriests septiņarpus gadu ilgs cietumsods, taču Šors pagaidām palika uz brīvām kājām, jo spriedumu pārsūdzēja. Pēc tam, kad pie varas nāca PAS, viņš no Moldovas bēga un tagad, kā tiek uzskatīts, mīt Izraēlā. Kopš 2020. gada Šors izsludināts starptautiskā meklēšanā.

Pagājušā gada oktobrī ASV un Lielbritānija Šoram piemēroja sankcijas par sadarbību ar Krieviju. Kāds krievu politiķis nosaucis Šoru par "vērtīgu ilgtermiņa partneri". Pret viņa partijas biedriem parlamentā vairākkārt ierosināta izmeklēšana par nelikumīga finansējuma saņemšanu, un atklātībā parādījušies dokumenti, kas liecina par ŠOR plašajiem sakariem ar Krievijas Federālo drošības dienestu (FSB).

Pret valdību vērstajos protestos pamatā tiek iesaistīti sociāli visneaizsargātākie sabiedrības slāņi, demonstrantus Kišiņevā nogādājot no visas valsts ŠOR apmaksātos autobusos. Bieži viņiem par piedalīšanos protesta akcijās tiek arī papildus samaksāts.

ŠOR ģenerālsekretāre Marina Taubere apgalvo, ka partija neesot noskaņota pret Eiropas Savienību (ES), taču vēloties saglabāt labas attiecības ar visām pusēm, taču netrūkst partijas biedru, kas atklāti atzīst, ka atbalstītu Krievijas iebrukumu. Piemēram, Jurijs Berenči, kurš pārstāv ŠOR Orhejas domē, sarunā ar britu sabiedrisko raidorganizāciju BBC izteicies: "Mēs nebaidāmies, jo gadījumā, ja Krievija vēlēsies ieņemt Moldovu, viņi to izdarīs pusdienas laikā." Uz precizējošo jautājumu, vai tas būtu atbalstāmi, viņš sniedz stingru atbildi: "Pēc mana personīgā viedokļa, jā. Ar Krieviju mums klātos daudz labāk nekā tagad."

Arī daļā sabiedrības valda līdzīgi noskaņojumi. Kad demonstrantiem, kuri, atsaucoties uz ŠOR aicinājumu, 19. februārī bija pulcējušies pie parlamenta ēkas, BBC vaicāja, vai viņi tic prezidentes apgalvojumiem par Maskavas plāniem pakļaut Moldovu savai kontrolei, tie atbild: "Lai viņi nāk! Mēs gribam, lai tie nāktu. Mēs gribam būt Krievijas sastāvā!"

Vai Moldova būs nākamā?

Moldova ir valsts, kas ilgstoši atrodas krustcelēs starp Rietumiem un Austrumiem. Kamēr pašreizējā valdība un vairums tās pilsoņu vēlas ciešāku saišu veidošanu ar ES, kas pagājušajā gadā vainagojās ar ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu, pastāv arī liels sabiedrības segments, kas lolo nostalģiskas jūtas pret Maskavu un kura apmulsumu Kremlis tiecas izmantot savās interesēs.

Kišiņevas pēdējo gadu prorietumnieciskais kurss ir nokaitinājis Maskavu, kas Moldovu joprojām uzskata par savu "ietekmes sfēru, tāpat kā Ukrainu un citas bijušās padomju valstis", sarunā ar televīzijas kanālu CNBC norāda risku izvērtēšanas uzņēmuma "Rane" vadošais Eirāzijas eksperts Metjū Orrs.

Zīmīgi, ka arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kuru jau sen neviens neuztver kā pilnvērtīgu diplomātu, bet drīzāk kā vienu no Kremļa ruporiem, kas atskaņo diktatora arvien murgainākās idejas, izteicies, ka Moldova izskatoties kā "nākamā Ukraina".

Saskaņā ar Kremļa apgalvojumiem Kišiņeva, tāpat kā Ukraina, tiecas pievienoties arī NATO, lai sabiedrotos ar "sātaniskajiem" Rietumiem krusta karā pret Krieviju. Moldovas gadījumā vismaz šobrīd tas vienkārši nav tiesa, jo valsts konstitūcijā ir ierakstīta tās neitralitāte.

Sākoties Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā, arī Moldova nonākusi kara perifērijā, un pastāv bažas, ka tā var tikt tieši ierauta karadarbībā. Jau vairākkārt uz Ukrainu raidītās raķetes ielidojušas Moldovas gaisa telpā un pat nogāzušās tās teritorijā.

Jau pagājušā gada aprīlī vairāki Piedņestrā sarīkoti sprādzieni izsauca runas par Putina centieniem rast ieganstu, lai anklāvu izmantotu par placdarmu iebrukumam Ukrainā arī no dienvidrietumiem.

Lai gan Krievijas ciestās militārās neveiksmes, ko iebrucējiem sagādājusi ukraiņu sīvā pretestība, uz laiku nobīdīja šīs bažas dibenplānā, Moldovas amatpersonas brīdina Rietumus, ka viņu valsts varētu būt nākamā Putina uzbrukuma mērķu sarakstā.

Vēl pērn eksperti brīdināja, ka Maskava varētu atzīt Piedņestras "neatkarību", lai izmantotu to kā ieganstu iebrukumam, tāpat kā tas pirms gada notika ar Krievijas uzturēto bandu pašpasludinātajām "tautas republikām" Ukrainas austrumos.

Janvārī Moldovas Drošības dienesta vadītājs brīdināja par "ļoti augsta" riska pastāvēšanu, ka Krievija 2023. gadā sāks jaunu uzbrukumu Moldovā, kas nav NATO dalībvalsts, un tāpēc ir mazāk pasargāta no Krievijas diktatora ekspansijas tieksmēm.

Ja krievi pavasara uzbrukumu izvērsīs Ukrainas dienvidos, tie atkal varētu mēģināt ieņemt Odesu un tad izlauzties līdz Piedņestrai, faktiski izveidojot zemes tiltu caur Ukrainas dienviddaļu, kas to vēl vairāk pietuvinātu NATO robežām.

Arī bijušais Ārpolitikas pētījumu institūta (FPRI) pētnieks Klintons Votss, kurš tagad vada "Microsoft" Digitālo draudu analīzes centru, uzskata, ka krievi varētu izmantot Piedņestru, tāpat kā Baltkrieviju, kur pirms atkārtotā iebrukuma Ukrainā tika koncentrēts ievērojams krievu kontingents.

Līdz šim gan ukraiņi, gan viņu Rietumu sabiedrotie uzskatījuši, ka krievu iespējamais pavasara uzbrukums gaidāms austrumos, taču Maskava varētu izmantot Piedņestru, lai piespiestu ukraiņus zināmus spēkus atvilkt no citām frontēm, un Votss atzīst, ka tā no "Kremļa perspektīvas ir visai saprātīga stratēģija".

Tajā pašā laikā Orrs apšauba, ka tā dēvētā Piedņestras armija vai 1500 vīru lielais krievu kontingents, kas izvietots anklāvā, būtu atzīstams par militāru spēku, kas varētu destabilizēt Moldovu vai vēl jo mazāk tikt izmantots kā spēka faktors pret Ukrainu. Tomēr, viņaprāt, Piedņestra ir izmantojama izlūkošanas informācijas vākšanai.

Tajā pašā laikā situācijas destabilizēšanā varētu būt ieinteresēti Piedņestras separātistu vadoņi, kas ilgus gadus sevi finansiāli nodrošinājuši ar plašām kontrabandas operācijām. Taču pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukraina ir slēgusi robežu, un Tiraspoles režīmam tagad draud ekonomiskais sabrukums.

Apstrīdētā neitralitāte

Pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā Sandu administrācija centusies piesardzīgi demonstrēt solidaritāti ar Kijivu, tajā pašā laikā cenšoties nenonākt konfrontācijā ar Maskavu, kamēr Putina režīms turpināja ierobežot gāzes piegādes un finansēt prokrieviskās partijas.

Tāpēc Kišiņeva paātrinātā tempā ķērusies pie savu gāzes piegādātāju diversifikācijas. Sākušās arī diskusijas par valsts pamatlikumā ierakstītā neitralitātes statusa grozīšanu. Aktualizējies arī jautājums par līdz šim faktiski neapbruņotās Moldovas armijas modernizāciju. Pirms pāris nedēļām Kišiņeva no Vācijas jau saņēmusi pirmās kājnieku kaujas mašīnas "Piranha".

Šobrīd Moldovai, domājams, būtu grūti aizsargāties pat tā dēvētās Piedņestras armijas uzbrukuma gadījumā, jo separātistu rīcībā, iespējams, ir desmitiem smago tanku un cita smagā kara tehnika, kā arī lieli munīcijas krājumi. Tāpēc Kijiva piedāvājusi Kišiņevai palīdzību krievu uzbrukuma gadījumā.

Kā norāda vācu sabiedriskā raidorganizācija "Deutsche Welle", viena lieta, ko Putins panācis šajā reģionā, ir pieaugusī Moldovas apņēmība pēc trīs desmitgadēm ilgušās neizlēmības beidzot atbrīvoties no Maskavas žņaugiem. Arī Rumānija, ar kuru Moldovai ir kopīga valoda, kultūra un vēsture, sniedz Kišiņevai pieaugošu palīdzību ekonomiskās neatkarības atgūšanai no Krievijas.

Avoti: CNN, CNBC, "Bloomberg", "Deutsche Welle", CEPA, BBC, "Ukrainska Pravda".