Vai Ziemeļmaķedonija kļūs par ES ideālu kapsētu?

Kopš pagājušā gada novembra Bulgārija bloķē ES iestāšanās sarunu ietvara ar Ziemeļmaķedoniju apstiprināšanu, šādi cenšoties sev par labu atrisināt strīdus ar kaimiņvalsti par valodas un vēstures jautājumiem, kā arī par maķedoniešu minoritātes Bulgārijā atzīšanu. Bulgārija uzskata maķedoniešu valodu nevis par atsevišķu valodu, bet gan par bulgāru valodas dialektu. Sofija pieprasa, lai Skopje atzīst, ka maķedoniešu nācijai un valodai ir "bulgāriskas saknes". Savukārt maķedonieši nav mierā ar to, ka viņi tiktu uzskatīti par bulgāru atvasinājumu. Pēc Ziemeļmaķedonijas valdības datiem, Bulgārijā dzīvo apmēram 750 000 etnisko maķedoniešu, bet Bulgārijas valsts viņus par minoritāti neatzīst.

Ilgais strīds ar Grieķiju

Ziemeļmaķedonijai šī nav pirmā reize, kad kaimiņvalsts aptur tās virzību pa eiroatlantiskās integrācijas ceļu. Daudzus gadus strīda par valsts nosaukumu dēļ Grieķija bloķēja Ziemeļmaķedonijas uzņemšanu NATO un ES iestāšanās sarunu sākšanu. 1991.gadā, kad Maķedonijas Sociālistiskā Republika ieguva neatkarību no Dienvidslāvijas, par tās nosaukumu kļuva "Maķedonijas Republika". Taču šis nosaukums bija kā dadzis acī Grieķijai, jo aiz toreizējās Maķedonijas Republikas dienvidu robežas atrodas Grieķijas Maķedonijas reģions, kura iedzīvotāji grieķi arī tiek saukti par maķedoniešiem, bet nepavisam neuzskata sevi par radniecīgiem saviem slāvu vārdabrāļiem. Grieķijas iebildumu dēļ Maķedonija ANO un citās starptautiskajās organizācijās tika uzņemta ar pagaidu nosaukumu "bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija".

Šīs nesaskaņas tika atrisinātas tikai 2018.gadā, kad pie Prespas ezera, kura krastos ir gan Grieķija, gan Ziemeļmaķedonija, tika parakstīta abu valstu vienošanās, kas noteica, ka Maķedonijas Republika tiks pārdēvēta par Ziemeļmaķedonijas Republiku. Pēc ratificēšanas procesa šī vienošanās stājās spēkā 2019.gadā, un 2020.gadā Ziemeļmaķedonija tika uzņemta NATO.

Bulgārijas veto

Taču Ziemeļmaķedonijas ceļā uz ES, kuras kandidātvalsts tā ir jau kopš 2005.gada, nostājusies Bulgārija. Lēmums par iestāšanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju tika pieņemts 2020.gada martā, taču tā paša gada novembrī Bulgārija noteica veto sarunu ietvara apstiprināšanai, līdz ar to sarunas nav iespējams sākt. Sofija nepiekrīt atcelt veto līdz pat šai dienai. "Mēs nevaram teikt "jā", kamēr neesam droši par to, ka mūsu kaimiņvalsts neveidos savu identitāti, apzogot Bulgārijas vēsturi," šogad jūnijā notikušajā ES samitā paziņoja Bulgārijas prezidents Rumens Radevs.

Pagājušā gada augustā Bulgārija pārējām ES dalībvalstīm nosūtīja memorandu ar nosaukumu "Paskaidrojošais memorands par Bulgārijas Republikas attiecībām ar Ziemeļmaķedonijas Republiku ES paplašināšanas un asociācijas un stabilizācijas procesa kontekstā". Sešu lappušu memorandā izklāstīta Bulgārijas pozīcija vairākos vēstures jautājumos. Atbilstoši oficiālajai Bulgārijas nostājai Ziemeļmaķedonijas slāvu izcelsmes iedzīvotāji ir bulgāri, kas runā bulgāru valodā, taču Josipa Broza Tito režīms toreizējā Dienvidslāvijā viņiem izskalojis smadzenes un mākslīgi piešķīris jaunu maķedoniešu identitāti un valodu. Šāda nostāja gan nav nekas jauns, tāda savulaik bija arī Bulgārijas komunistu valdībai. "Ziemeļmaķedonijas ceļš uz iestāšanos [ES] sniedz vērtīgu iespēju tās vadībai atteikties no komunistiskās Dienvidslāvijas ideoloģiskā mantojuma un prakses. Paplašināšanās process nedrīkst leģitimizēt etnisko un lingvistisko inženieriju, kas notikusi agrāko autoritāro režīmu laikā," teikts memorandā.

"Pasakiet austriešiem, ka viņi ir vācieši"

"Dienvidslāvijas kā argumenta izmantošana ir veids, kā racionalizēt notikušo. Jo no nacionālistu pozīcijas ir grūti saprast, ka tauta, kam bija šī saikne [ar bulgāriem] pirms vairākām paaudzēm, pēkšņi attīstījusi atsevišķu nacionālo identitāti," telekanālam "Euronews" sacīja ASV domnīcas "Atlantijas padome" (Atlantic Council) vecākais pētnieks, bulgāru politologs Dimitars Bečevs.

Vācijas Rēgensburgas Universitātes vēstures profesors Ulfs Brunbauers raidsabiedrībai "Deutsche Welle" teica, ka ar šo memorandu Bulgārija "mēģina uzspiest savu nacionālistisko viedokli par citas valsts vēsturi, kultūru un tautu". "Tas ir tāpat kā tad, ja Vācija pateiktu austriešiem, ka viņi īstenībā ir vācieši, vai Dānija nosauktu norvēģus par anomāliju tādēļ, ka viņi kādreiz bijuši daļa no viņu impērijas un viņu literārā valoda attīstījās vēlāk nekā dāņu," norādīja Brunbauers.

Sofijas Universitātes kultūrantropoloģijas profesors Ivailo Dičevs, raidsabiedrībai "Deutsche Welle" komentējot memorandu, pauda viedokli, ka galvenā apsūdzība šajā dokumentā ir fakts, ka "Ziemeļmaķedonija vispār pastāv". "Un ja šī jaunā nācija neatlaidīgi atsakās pašlikvidēties, Bulgārija to uzskata par agresiju," secināja Dičevs.

Pretrunā ar ES vērtībām

Ziemeļmaķedonijas vicepremjers Nikola Dimitrovs, kurš vada valsts delegāciju sarunām par iestāšanos ES, Bulgārijas nostāju dēvē par ES vērtībām neatbilstošu.

"Vai maķedoniešu valodas apšaubīšana atbilst tam, par ko iestājas Eiropa? Vai Eiropai nav jābūt kontinentam, kurā tiek kopta valodu un kultūru dažādība un kur pret visām nācijām izturas ar cieņu? Vai jautājums par to, kas jūs esat un kādā valodā runājat, nebūtu jāizlemj tikai un vienīgi pašai tautai?" sacīja Dimitrovs telekanālam "Euronews".

"Mēs esam zaudējuši paaudzes, atrodoties ES uzgaidāmajā telpā. Mēs sākām savu Eiropas ceļu pēc Slovēnijas un pirms Horvātijas. Abas jau pirms daudziem gadiem kļuvušas par dalībvalstīm, bet mēs joprojām cīnāmies, lai tiktu sāktas iestāšanās sarunas. Un, tiklīdz mēs beidzot atrisinājām problēmu [ar Grieķiju] ar Prespas vienošanos, kas tika apsveikta ar starptautisku atzinību un solījumiem par ES iestāšanās sarunām, priekšā uzradās vēl viens kalns," sūrojās Dimitrovs, kurš, tolaik būdams ārlietu ministrs, pirms trim gadiem parakstīja Prespas vienošanos.

Taču Ziemeļmaķedonijas valdība nedomā atteikties no centieniem iestāties ES un turpinās aktīvi meklēt risinājumu, uzsvēra Dimitrovs, tomēr norādot, ka Bulgārijas veto kaitē gan abu valstu kaimiņattiecībām, gan ES uzticamībai.

"Ja no Bulgārijas puses būs politiskā griba, domāju, ka mēs varam rast eiropeisku risinājumu, kas būtu labs maķedoniešu un bulgāru draudzībai, Eiropas solījumam reģionam un Ziemeļmaķedonijai. (..) Taču, runājot godīgi, ja mana dzimtā valoda, maķedoniešu valoda, ir iemesls, kāpēc mēs nevaram virzīties tuvāk ES, tad lai tā arī paliek. Tad ES nav tā, par ko mēs to uzskatījām, - vērtību kopiena," rezumēja Ziemeļmaķedonijas vicepremjers.

Bulgārijas vēlēšanu faktors

Politikas vērotāji norāda, ka, pagājušajā gadā nosakot veto, toreizējais Bulgārijas konservatīvais premjerministrs Boiko Borisovs mēģinājis izpatikt saviem koalīcijas partneriem nacionālistiem pirms šogad paredzētajām parlamenta vēlēšanām. Tomēr šis gājiens neatmaksājās - lai gan nacionālisti Ziemeļmaķedonijas un veto jautājumu aktīvi izmantoja priekšvēlēšanu kampaņā, parlamentā viņi neiekļuva ne aprīlī, ne jūlijā notikušajās vēlēšanās.

Pirmstermiņa vēlēšanas jūlijā bija jārīko, jo pēc aprīlī notikušajām vēlēšanām neizdevās izveidot valdību, tomēr līdzīga situācija ir arī pēc jūlija vēlēšanām, un iespējams, ka Bulgārijā būs atkal jārīko pirmstermiņa vēlēšanas. Kamēr Bulgārija nebūs tikusi pie jaunas valdības, nav sagaidāms, ka būs kādas izmaiņas Ziemeļmaķedonijas jautājumā. Tomēr analītiķi pieļauj, ka arī jaunā valdība varētu nebūt ieinteresēta kaut ko mainīt, jo sabiedrības lielākā daļa atbalsta oficiālo nostāju.

"Ja visi tam piekrīt, tas paliek otrajā plānā. Un tas ir slikti maķedoniešiem, jo tas nozīmē, ka tas netiek uzskatīts par steidzami risināmu jautājumu. (..) Vienkārši Bulgārijas pusē nav neviena, kas vēlētos riskēt. Tāpēc mēs savā ziņā esam šī jautājuma ķīlnieki," telekanālam "Euronews" sacīja "Atlantijas padomes" pētnieks Bečevs.

Ziemeļmaķedonijas "sarkanās līnijas"

Tikmēr Ziemeļmaķedonijas parlaments jūlija beigās pieņēma rezolūciju, kurā nosaka "sarkanās līnijas" sarunās ar Bulgāriju par nesaskaņu atrisināšanu. Rezolūcijā teikts, ka sarunām ar Bulgāriju "jānotiek uz vienlīdzības un principu pamata, bez priekšnoteikumiem (..) un respektējot maķedoniešu tautas cieņu". Tajā sacīts, ka sarunās jārespektē "maķedoniešu nācijas autentiskums, tās vēsturiskā, lingvistiskā, kultūras un reliģiskā kontinuitāte", kā to definējušas ne tikai Ziemeļmaķedonijas zinātniskās institūcijas, bet arī mūsdienu slāvistikas, lingvistikas un vēstures zinātnes eksperti, kā arī starptautiskās tiesības. Rezolūcija tika pieņemta gandrīz vienbalsīgi, to atbalstīja gan valdošās koalīcijas, gan opozīcijas deputāti.