"Es attapos pēdējā brīdī," - beļģu meitene stāsta, kā viņu vervēja džihādisti

Beļģijā dzīvojošā Meisa izskata ziņā neatšķīrās no saviem vienaudžiem, vismaz ne no tiem, kuri dzīvoja Briseles priekšpilsētās, tādās kā Molenbeka, raksta “The Guardian”.

Viņas vecvecāki Beļģijā ieradās pirms 50 gadiem no Marokas, savukārt vecāki jau ir pilnībā integrējušies – viņiem ir veiksmīga karjera, aug bērni. Meitenes vecāki ir musulmaņi, taču ne radikāļi.

Meisa brīvi sarunājas franču, flāmu un arābu valodā, tāpat arī viņa prot angliski. Skolā viņas atzīmes vienmēr bija labas, meitenei nekad netrūka draugu.

“Skolotāji mani sauca par saulstariņu,” stāsta Meisa.

Taču pirms apmēram gada šī saule satumsa. Vispirms viņa sāka nēsāt melnu apģērbu, kas apsedza viņu no galvas līdz kājām, taču atstāja seju atklātu.

Meisa vairs nedejoja un nedziedāja, kaut arī agrāk šīs nodarbes bija iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids. Viņa vairs neklausījās mūziku, atmeta  smēķēšanu. Sāka izvairīties no tiem draugiem, kuri lietoja alkoholu.

Tikai tagad viņa ir gatava runāt par to, kas notika: “Kad atceros to laiku, tas viss šķiet kā viens melns caurums”

Atrada sociālajos tīklos

Meisa stāsta, ka melno apģērbu sākumā nēsāja tāpēc, ka “gribēja noslēpt, ka pieņemas svarā”. Taču, kad sociālajos tīklos viņa ievietoja foto šādā tērpā, ar viņu sazinājās cita pusaudze.

Meitenes apspriedušas Meisas “jauno izskatu” un sarunājušas, ka ies kopā iepirkties. Drīz vien Meisa jau bija iepazīstināta vēl ar citām vienaudzēm, kas visas bija imigrantes un dzīvoja nabadzīgajos Briseles rajonos.

Meisa sāka arvien vairāk laika pavadīt kopā ar šīm meitenēm. Viņas kopā gāja uz lētajām hotdogu ēstuvēm Briseles centrā, bet nekad nesatikās mājās pie kādas no meitenēm, mošejā vai reliģiskajos centros.

Sākumā viņas runājušas pārsvarā par islāmu un kļūdām, ko pieļauj lielākā daļa musulmaņu. Vēlāk – par politiku un musulmaņu izsekošanu. Tad jau runas nonāca pie “Islāma valsts” un meitenes sāka stāstīt, cik lieliska dzīve tur ir.

Izrādījās, ka vienai no viņām vīrs no Beļģijas aizbraucis uz Sīriju, kur karo ar citiem  džihādistiem. Tā vismaz apgalvojusi šī jauniete.

“Viņas man stāstīja, ka “Islāma valstī” nav noziegumu un nav diskriminācijas. Daudz runāja par attiecībām starp vīriešiem un sievietēm, teica, ka, aizbraucot tur, es atradīšu labu vīru, kaut arī nebūšu viņa vienīgā sieva.”

Tāpat viņas man stāstīja par cīņu ar neticīgajiem un ķeceriem, taču nekad nestāstīja par vardarbību vai eksekūcijām,” atceras Meisa.

Pati neko nejautāja

Pēc dažām nedēļām jaunās draudzenes iedeva Meisai lētu mobilo telefonu un piekodināja nevienam neteikt. Uz šo telefonu pienāca visas īsziņas par to, kur meiteņu grupa satiksies nākamreiz.

„Tagad saprotu, ka es neko toreiz par viņām nezināju. Tikai vārdus. Bet es arī neko nejautāju,” stāsta 18 gadu vecā briseliete.

Pēc dažām nedēļām viņa sāka kavēt skolu. Un drīz vien jau nēsāja arī seju aizsedzošu nēzdogu un cimdus.

Tajā laikā meitene uzzināja, kā kāds sens viņas draugs ir miris Sīrijā. Viņš uz turieni bija devies pirms diviem gadiem – kopā ar jauniešu grupu no Briseles.

Sāpīgo ziņu nekavējoties izmantoja Meisas jaunās draudzenes. „Brauc uz Sīriju, tas ir tavs pienākums,” viņas iedrošināja.

Jo biežāk Meisa satika savas jaunās „māsas”, jo biežāk viņas to atkārtoja atkal un atkal.

Satiekoties meitenes nediskutēja par citām kaujinieku grupām, citiem politiskajiem jautājumiem Eiropā vai musulmaņu pasaulē. Viņas interesēja tikai un vienīgi “Islāma valsts”.

“Viss, par ko mēs runājām, un jebkura literatūra, ko viņas man rādīja, bija tikai no “Islāma valsts” vai arī par to,” atceras Meisa, “es jau biju sasniegusi stadiju, ka nevēlējos neko citu, kā vien doties uz Sīriju. Es ticēju tam, ko es dzirdēju. Kad vēlāk ieraudzīju video ar galvu nociršanu, es raudāju.”

Attapās, kad viņai sāka draudēt

Taču kaut kas Meisu apturēja. Meitene pajautāja mātei, kur ir viņas pase. Mamma bija sākusi kaut ko nojaust un pasi bija noslēpusi.

Tā arī savu pasi neatradusi, Meisa lūdza savām “māsām” dot viņai laiku, taču tās sacīja, ka laika vairs nav. Un tajā mirklī sāka viņai draudēt – ja nebrauks kopā ar viņām, Meisu izsekos, atradīs viņas ģimenes locekļus un draugus, un sekas viņiem visiem būšot ļoti bēdīgas.

Izdzirdusi draudus, Meisa nometa “slepeno” telefonu – tieši zem braucoša metro vilciena, un tas sašķīda gabalos. No savām nu jau bijušajām draudzenēm viņa vairs nevēlējās dzirdēt ne vārda. Viņu draudi netika piepildīti, taču Meisa tos nespēj aizmirst.

Tagad Meisa atkal staigā krekliņos, džinsos un džemperīšos – tāpat kā agrāk. Viņa atkal lako nagus, un viņas somiņā ir atgriezušās cigaretes. Ap galvu viņa nēsā krāsainu lakatu. Un meitene atkal ir atgriezusies skolā.

Taču mierā palikt gan nespēj – viņa vēlas pamest Briseli un Beļģiju. Meisa cer pārcelties uz Londonu, lai tur strādātu un mācītos.

Briesmīgo laiku joprojām atgādina fotogrāfijas viņas telefonā, kur meitene, no galvas līdz kājām ietērpusies melnā apģērbā, rāda uzvaras žestu.

“Es biju pilnībā radikalizējusies. Man bija absolūti nekritisks viedoklis. Es biju tas, kas neesmu,” tagad atzīst Meisa.

Kasjauns.lv / Foto: ekrānuzņēmums no "The Guardian", AFP/LETA, EPA/LETA