Pieci salinieki Skotijā izpērk salu no sestā
Skotijā nelielas salas iedzīvotāji kļuvuši par tās īpašniekiem, izpērkot ūdens ieskautos apmēram 20 kvadrātkilometrus no vienīgā mantinieka.
Apmēram septiņus kilometrus garā un trīs kilometrus platā Ulva ir otra lielākā sala Iekšējo Hebridu salu arhipelāgā. Uz tās ir 11 ēkas, tostarp sešu ģimeņu mājvietas, baznīca, tējnīca un 50. gados uzcelts savrupnams.
Uz salas dzīvo tikai seši cilvēki, un pieci no viņiem kļuvuši par jaunajiem īpašniekiem, par 4,25 miljoniem mārciņu (4,82 miljoni eiro) izpērkot salu no sestā – Džeimija Hovarda. Viņš mantoja salu no mātes, viņa – no savas mātes, lēdijas Edītes Konglotonas, lorda Stratkona mazmazmeitas.
Viņa nopirka salu 1945. gadā uzreiz pēc kara beigām par 10 000 mārciņu. Ņemot vērā inflāciju, mūsdienās tas atbilst vairāk nekā 418 000 mārciņu (474 700 eiro).
Ulvas iemītnieki izmantoja likumu, kas vietējām kopienām piešķir zemes pirmpirkuma tiesības. Tik daudz naudas pašiem gan nebija, bet viņi sarīkoja līdzekļu vākšanas kampaņu, gūstot gan organizāciju, gan privātpersonu atbalstu, tostarp no ārzemēm. Īpašnieki paziņojuši, ka viņu mērķis ir salas apdzīvošana un attīstība.
Pirmās apmetnes uz Ulvas parādījās jau pirms 8000 gadu. Kopš 19. gadsimta vidus Ulvas demogrāfiskā līkne gājusi ļoti uz leju. 1841. gadā šeit dzīvoja 570 cilvēku, kuru galvenā nodarbe bija lamināriju – jūras kāpostu – vākšana, apstrāde un eksportēšana. Līdz 19. gadsimta beigām iedzīvotāju skaits saruka līdz piecdesmit, bet nu atlikusi saujiņa.
Te nav ceļu, automašīnu, viesnīcu vai restorānu, toties ir pastāvīga prāmju satiksme ar lielo Mallas salu kaimiņos, līdz kurai ir tikai daži simti metru. Tāpēc Ulvu bieži apmeklē tūristi, viņu priekam piestātnē ir tējnīca un var noīrēt namiņus. Uz salas reģistrētas 123 putnu sugas, mīt staltbrieži, truši, zaķi, ūdri, sermuļi, bet nav ne lapsu, ne čūsku.
Īpašu vietu salas vēsturē ieņem Valters Skots, kurš 1815. gadā uzrakstīja poēmu "Salu valdnieks", iespaidojoties no šīm neskartajām vietām. Ulvu savā romānā "Zaļais stars" (1882) pieminējis Žils Verns, kurš pats gan uz tās nav spēris kāju.
