Miris bijušais Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers

Genšers miris no sirds mazspējas piektdienas naktī savās mājās Vahtbergā-Pehā, uz dienvidiem no Bonnas.

No 1952.gada Genšers bija Brīvo demokrātu partijas (FDP) biedrs, bet no 1974. līdz 1985.gadam viņš bija šīs partijas priekšsēdētājs.

No 1969. līdz 1974.gadam Genšers bija Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) iekšlietu ministrs, bet no 1974. līdz 1992.gadam - vicekanclers un ārlietu ministrs. Vicekanclera un ārlietu ministra amatus viņš ieņēmis visilgāk Vācijas vēsturē.

Ārlietu ministra amatā Genšers atbalstīja dialogu ar Padomju Savienību, viņam bija svarīga loma sarunās par Vācijas atkalapvienošanu un padomju karaspēka izvešanu no Austrumvācijas.

Tomēr domājams, ka visspilgtāk atmiņā viņš paliks ar savu runu Prāgā, kurā viņš paziņoja kādreizējās Rietumvācijas vēstniecībā patvērumu guvušajiem vairākiem tūkstošiem austrumvāciešu, kas no komunistu jūgā esošās Vācijas daļas bija bēguši uz toreizējās Čehoslovākijas galvaspilsētu, ka panākta vienošanās par viņu netraucētu nogādāšanu VFR.

Sociālās saziņas vietnēs daudzi jau pauduši līdzjūtību par šī politiķa aiziešanu mūžībā.

Kancleres Angelas Merkeles preses sekretāra vietnieks Georgs Štreiters atzinis, ka jūtas "pārāk sīks (..), lai godinātu šo diženo valstsvīru, šo lielo eiropieti, šo dižo vācieti".

"Pagājušajā naktī mira Genšers - [Vācijas] vienotības arhitekts, viens no ES (Eiropas Savienības) dibinātājiem un mūsu tēvišķais draugs," savukārt tviterī paziņojis pašreizējais FDP līderis Kristiāns Linders.

Dziļas skumjas par Genšera aiziešanu tviterī paudis arī tieslietu ministrs Heiko Māss, kas pārstāv sociāldemokrātus (SPD). Viņš norādījis, ka "Vācija zaudējusi dižu valstsvīru". Māss citējis pašu Genšeru, uzsverot, ka "visām valstīm jābūt ieinteresētām tiesību stiprināšanā, nevis stipro tiesību aizstāvēšanā".

Genšers dzimis 1927.gadā Reideburgā Vācijas austrumos, kas tagad atrodas Saksijas-Anhaltes federālajā zemē un iekļauta Halles robežās.

Otrā pasaules kara laikā 16 gadu vecumā viņš tika iesaukts gaisa spēku ("Luftwaffe") izpalīgu dienestā un neilgu laiku pavadīja Rietumu sabiedroto gūstekņu nometnēs.

Pēc kara Genšers sāka tieslietu studijas Halles un Leipcigas universitātēs, bet 1946.gadā iestājās Liberāldemokrātiskajā partijā (LDPD).

1952.gadā viņš bēga no tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) uz Rietumiem, kur kļuva par FDP biedru.

Pirms sākt darbu FDP aparātā, Hamburgā viņš turpināja savas studijas un Brēmenē uzsāka advokāta karjeru.

Genšera karjera partijā bija strauja. 1969.gadā viņš jau kļuva par iekšlietu ministru sociāldemokrāta Villija Branta vadītajā valdībā, bet piecus gadus vēlāk ieņēma ārlietu ministra amatu.

Laikā, kad Genšers bija iekšlietu ministrs, Vācijai 1972.gadā nācās pieredzēt palestīniešu teroristu uzbrukumu Minhenes olimpisko spēļu izraēliešu komandai. Ķīlnieku atbrīvošanas operācijas laikā gāja bojā pieci par ķīlniekiem sagrābtie sportisti un viens vācu policists.

"Tā bija visbriesmīgākā diena manā ilgajā karjerā, esot federālās valdības ministra amatā. Novēlu ikvienam cilvēkam, lai viņam nenāktos nekad ko tādu pieredzēt," vēlāk atzina pats politiķis.

Savu ārlietu ministra un vicekanclera pirmo termiņu Genšers aizvadīja sociāldemokrāta Helmūta Šmita vadītajā valdībā, bet kopš 1982.gada viņš turpināja darbu kabinetā, kuru koalīcijā ar FDP veidoja kristīgie demokrāti (CDU) un viņu Bavārijas meitaspartija - Kristīgi sociālā savienība (CSU) - Helmūta Kola vadībā.

Sākotnēji paša partijas biedri Genšera lēmumu atteikties no sadarbības ar SPD un iesaistīties koalīcijā ar CDU/CSU uztvēra kritiski un pat ar nožēlu. Arī pats Genšers vēlāk atzina, ka lēmumu pieņemt neesot bijis viegli, īpaši tāpēc, ka Šmits viņam ļoti paticis.

Taču savus vislielākos panākumus viņš spēja panākt tieši Kola laikā.

Ar savu pastāvīgo gatavību dialogam un spējām vest sarunas Aukstā kara laikā Genšers lielu enerģiju veltīja izlīguma politikai. "Mūsu mērķis Eiropā ir strādāt, lai panāktu Eiropā miera stāvokli, kurā vācu tauta brīvas pašnoteikšanās ceļā atgūtu vienotību," 1975.gadā uzstājoties ar runu ANO Ģenerālajā asamblejā, uzsvēra toreizējais Vācijas ārlietu ministrs.

Viņa kredo bija "doties pie citiem", lai ieklausītos, iesaistītos un runātu. Šī stratēģija viņam palīdzēja iegūt lielu ietekmi pasaules politikā, ko viņš, piemēram, izmantoja, lai 1979.gadā asi vērstos pret padomju invāziju Afganistānā. Tajā pašā laikā viņš plaši izmantoja savu diplomāta talantu, lai saglabātu visiem pieņemama sarunvedēja lomu.

Genšera zvaigžņu stunda pienāca, kad Maskava sāka izrādīt gatavību mainīt savu līdzšinējo naidīgo fasādi un sāka ekonomisko un sociālo reformu programmu, kas ļāva arī tās satelītu marionešu režīmiem Austrumeiropā, tostarp VDR, sākt domāt par iekšējām reformām.

Kad 1989.gada otrajā pusē Dzelzs priekškars sāka ļodzīties, tūkstošiem austrumvāciešu devās uz toreizējo Čehoslovākiju, kas bija vienīgā valsts, uz kuru VDR pilsoņi varēja ceļot bez vīzām.

Toreizējā Čehoslovākijas komunistiskā valdība, pakļaujoties sabiedrotās VDR prasībām, liedza austrumvāciešiem šķērsot robežu ar Rietumvāciju, un tiem nācās ierīkot nometni VFR vēstniecībā Prāgā.

Genšers izšķīrās uzsākt sarunas ar PSRS un VDR varasiestādēm, lai panāktu to piekrišanu bēgļu pārvešanai uz Rietumvāciju. 1989.gada 30.septembrī plkst.18.58 Vācijas ārlietu ministrs izgāja uz vēstniecības balkona, lai paziņotu: "Mēs esam pie jums ieradušies, lai pavēstītu, ka šodien jūsu izceļošana..." Tālākos viņa vārdus pārmāca pūļa ovācijas, spiedzieni un elsas.

Tajā pašā dienā plkst.20.50 1200 bēgļu jau atstāja Prāgu ar pirmo tā dēvēto "brīvības vilcienu", kas caur Drēzdeni nogādāja tos Hofā Bavārijā.

Taču viņi bija tikai gaidāmo plūdu priekšvēstneši, un jau 9.novembrī Berlīnes mūris krita.

"Tie bēgļi, kas bija Prāgā, ņēma savu likteni pašu rokās, taču patiesībā viņi veidoja vēsturi," 2014.gadā atzina Genšers, uzstādamies ar runu par godu ceturtdaļgadsimtam, kas bija pagājis kopš mūra krišanas. "Man tā bija visskaistākā un laimīgākā diena manā politiskajā karjerā," viņš sacīja.

Vācijas atkalapvienošanās bija Genšera sapnis, kas kļuva par realitāti, un jau drīz - 1992.gadā - viņš pameta aktīvo politiķa darbību.

To gan acīmredzot īpaši nožēloja daudzi karikatūristi, jo druknais politiķis, kuram bija zīmīgi lielas ausis, bija kļuvis par iecienītu tēlu viņu darbos. Satīras žurnāls "Titanic" pēc komiksu varoņa Betmena parauga bija pat radījis "Genšmenu", pasaules glābēju, kas spēj atrisināt jebkuru krīzi.

Tomēr arī pēc aiziešanas no aktīvās politikas Genšers aktīvi sekoja Vācijā un pasaulē notiekošajam un bija gatavs paust savu viedokli. Cita starpā 2013.gadā viņš iesaistījās arī centienos, kuru rezultātā no ieslodzījuma Krievijā tika atbrīvots bijušais naftas magnāts Mihails Hodorkovskis.

Pasaules piemiņā viņš noteikti paliks kā viens no ievērojamākajiem vācu politiķiem.