Uz Turciju atpakaļ deportētie bēgļi ieņem vietējo villas un rada haosu. Stāsta Laima Kota

Krasās izmaiņas Dikili pilsētā piedzīvojusi latviešu rakstniece Laima Kota (Muktupāvela), kurai tur kopā ar vīru, turku dzejnieku Ahmetu Kotu pieder vasaras māja. Viņa Kasjauns.lv stāsta, kā dažu mēnešu laikā pārvērtusies dzīve klusajā un romantiskajā Dikili.

Vietējie tagad steidz pārdot mājas romantiskajā pludmalē, jo kādreiz par atpūtnieku paradīzi uzskatītā vieta pārvērtusies teju vai par elli. Jāteic, ka to veicinājuši arī paši turki, protams, ne visi. Kārodami pēc bēgļu naudas, viņi nelegālajiem imigrantiem iestāstījuši, ka imigrantus Eiropa gaida ar atplestām rokām, un no viņiem iekasējuši naudu gan par nogādāšanu Egejas jūras krastā, gan par notirgotajām lētajām gumijas laivām. Šajā cilvēku kontrabandā peļņu guvušas gan augstas Turcijas amatpersonas, gan piekrastes zvejnieki. Bet viņi jau nav Turcijas iedzīvotāju vairākums, kuri nu cieš no bēgļu „uzbrukuma”.

„Mūsu, eiropiešu, prāti to nespēj aptvert!”

Nelegālie imigranti – jauni vīrieši - no Tuvajiem Austrumiem, lai nokļūtu Eiropā, jūrā no laivām met ārā savus bērnus un sievas. Turcijā dzīvojošā latviešu rakstniece Laima Kota stāsta, ka par kara bēgļiem uzdodas jauni vīrieši no Pakistānas un Afganistānas, kuri nebūt nemūk no karadarbības skartās Sīrijas.

Daudzus lasītājus šokēja Kotas internetā paustais šajā vēl nesen iecienītajā Egejas jūras piekrastes kūrortā. Kota vēstīja, ka bēgļi - jauni vīrieši, lai nokļūtu Eiropas Savienībā, jūrā no laivām svieduši ārā sievas un bērnus. Mūsu prātam tas ir neaptverami. Kasjauns.lv Kotai jautāja, vai tik tiešām notiek tādas šausmas. Uz to viņa atbildēja pāris vārdiem:

„Jūs neticat, jo mūsu eiropeiskie prāti to nespēj pieņemt. Bet austrumnieki var tā rīkoties... un pēc tam raudāt TV kameru priekšā”.

„Līdz šim viss bija tā draudzīgi”

Tagad Dikili, kura vēl pavisam nesen bija grieķiem iemīļota iepirkšanās vieta un paradīze tūkstošiem tūristu, pārvērtusies līdz nepazīšanai – ar dzeloņdrātīm apjoztu militāro zonu. Pirms dažiem mēnešiem prāmja vietā starp Dikili un Lesbas salu sāka kursēt bēgļu pārpildītas nelielas gumijas laivas. Tagad šie paši bēgļi kursē atpakaļvirzienā, bet jau militāristu apsargātos kuteros. Pliki un nabagi palikušie bēgļi tagad ieņem vasarnieku villas. Bet paši Dikili iedzīvotāji pārvēršas par bēgļiem, pārdod savas vasarnīcas un mūk no bēgļu pārpludinātā kūrorta. Kota Kasjauns.lv pastāstīja:

„Dikili, kur vasarā ir ap 10 000 iedzīvotāju, bet pa ziemu - ap četriem tūkstošiem, bija klusa un maza kūrorta pilsētiņa Egejas jūras krastā ar nelielu ostu. Katru otrdienu no tās gāja kuģītis uz un no Lesbas salas. Grieķi atbrauca pie mums, sapirkās tirgū lētus dārzeņus, augļus, mantas un laivoja atpakaļ. Viss bija tā draudzīgi. Taču jau pagājušajā vasarā jūrā, uz Grieķijas – Turcijas robežas, sāka dreifēt pelēki militāri kuģi.

Bēgļi no piekrastes uz Lesbas salu devās pārsvarā naktī. Turki viņus, nezin kāpēc, organizēja – savāca naudu, iedeva lētāku gumijas laivu – un čau! Paši turki jau nekur nebrauca. Kad pārcelties gribētāji attapās, ka paši var nopirkt lētākas piepūšamās laivas un peldvestes, viņi turkus sāka apiet. Nu turkiem šis bizness pazuda. Turki apvainojās, ka viņiem gar degunu aiziet bizness. Esmu pilnībā pārliecināta, ka šos „laivotājus” jūrā nenoķēra, jo nauda, ko viņi samaksāja par nokļūšanu uz Lesbu tika sadalīta arī starp visai augstām amatpersonām, viņi iedzīvojās uz šiem apmānītajiem cilvēkiem”.

„Man nācās mukt. Svieda ar akmeni – gan turku zvejnieks, gan laivotāji”

„Ziemas sākumā ar vīru bijā atbraukuši uz Dikili sagatavot māju ziemai. Piedzīvoju sirdi stindzinošu skatu: uz jūru lēnā gaitā dodas ap 20 cilvēku, sievietes rokās nes segās satītus bērniņus. Tas skats nebija izturams! Izliecos pa mašīnas logu un bēgļus pavadošajam turkam sacīju, ka viņš dara slikti – neviens šos cilvēkus Eiropā negaida, kāpēc viņš savus brāļus sūta tur, kur ir aukstas ziemas? Man nācās mukt. Svieda ar akmeni – gan turku zvejnieks, gan laivotāji. Angliski viņi nerunāja. Kaut arī Turcijā ziemā ir +6, tik un tā maziem bērniem ir auksti. Atdevām visas segas, termosu ar karstu tēju... jo sirds lūst.

Tagad mana kaimiņiene savu mājiņu pie jūras ir pārdevusi. Pa telefonu kaimiņiene teica, ka „bēgļu nometni” var nemaz nerīkot. No Grieķijas, Lesbas salas, attransportētie cilvēki – jauni vīrieši – ieņem kādu trīsstāvu villu, kura izskatās it kā pamesta un tur dzīvojot uz nebēdu: ūdens ir, elektrību lieto tāpat vai tai nelegāli pieslēdzas. Vietējie ir norūpējušies, ka nomaļākās villas pa ziemu apdzīvo bēgļi,” savu stāstījumu noslēdz Kota.

Bēgļu krīze Dikili