Vecāki Norvēģijā jebkurā brīdī var zaudēt bērnus

Masu mediji jau rakstījuši par latviešu ģimeņu drūmo pieredzi Norvēģijā – pietiek kaimiņiem vai bērniem pasūdzēties, kad jau ierodas sociālā dienesta „Barnevernet” darbinieki, un bērni var būt zaudēti uz visiem laikiem. Kādai ģimenei paveicās, kad bērns, gribēdams iespītēt „senčiem”, skolā apgalvoja, ka slodzīts pagrabā, jo šādas telpas mājai nemaz nebija, tāpēc šoreiz noticēja vecākiem.

Bērnus aizved melnos auto

Līdz šim tie bijuši imigrantu stāsti, kurus pilnībā nopietni neuztver pat visi tautieši. Taču šoreiz ir citādi – Rutas un Mariusa piedzīvotais izraisījis protesta akcijas gan Norvēģijā, gan citās valstīs.

Valsts viņiem atņēma piecus bērnus, vainojot nežēlīgā attieksmē. Tā bija parasta novembra pirmdiena, kad pie ģimenes mājas attālā provincē pēkšņi piebrauca divi melni auto.

Divus un piecus gadus vecie dēli un trīs mēnešus mazais pastarītis atradās lielajā viesistabā ar skatu uz fjordu. Ruta kā parasti gaidīja skolas autobusu, kam vajadzēja atvest lielākos bērnus, astoņus un desmit gadus vecās meitas. Viņas neatbrauca…

Viņu vietā no auto izkāpa vietējā sociālā dienesta pārstāve un paziņoja, ka Rutu izsauc uz nopratināšanu policijā. Otrs auto neapstājās, ar to uz patversmi aizveda viņas meitas. Tagad mātei pieprasīja atdot arī abus vecākos dēlus.

Nākamajā dienā melnie auto atgriezās. Vecāki cerēja, ka notikusi kļūda un atvesti bērni, taču ieradās četri policisti – lai paņemtu zīdaini.

Miesas sodi ir stingri aizliegti

Aizstāvot Rutu un Mariusu, tūkstošiem cilvēku ir izgājuši demonstrācijās desmitos pilsētu četros kontinentos. Vecāki pieder pie Vasarsvētku draudzes, tāpēc guvuši plašu ticības brāļu un māsu atbalstu visā pasaulē. Viņi vaino „Barnevernet” bērnu nolaupīšanā.

Kur ir vecāku vaina? Viņus tur aizdomās par miesas sodu izmantošanu, bet Norvēģijā tas ir stingri aizliegts, ieskaitot šķietami maigi iepliķēšanu.

Intervijā BBC vecāki tik tikko spēj valdīt asaras. Ruta ir bērnu medicīnas māsa, Mariuss – datorspeciālists no Rumānijas. Viņa sieva atzīst, ka gadījies iepērt bērnus – ne katru reizi, kad viņi kaut ko sastrādāja, bet reizēm.

“Kad viņus apskatīja ārsti, viņiem neatrada nekādas sitienu pēdas, neko tamlīdzīgu – viņiem viss bija pilnīgā kārtībā. Bet Norvēģijas likums ir bargs, tajā ir precīzi, sīkākajās detaļās uzrakstīts, ka jebkāda fiziska iedarbība ir aizliegta, bet mums nojausmas nebija, ka tas ir tik stingrs,” saka Ruta.

Bērnus izsvaida pa svešām ģimenēm

Uzklausīt varasiestāžu viedokli nav iespējams, jo sociālie darbinieki nekomentē konkrētus gadījumus, atsaucoties uz bērnu datu aizsardzību. Par tiem ļoti rūpējas – bet ne par patiesu bērnu labklājību.

Šā pāra atvases pat nav atstātas kopā – brāļi ir vienas pagaidu audžuģimenes, māsas pie otras, mazulis pie trešās. Lai apciemotu visus bērnus (stingrā sociālo darbinieku uzraudzībā), vecākiem paiet astoņas stundas.

Ja arī vecāki ir rīkojušies nepareizi, tomēr ir mīloši un gatavi mācīties no kļūdām, šķiet, ka vajadzētu ar viņiem strādāt speciālistiem, lai bērni atgrieztos ģimenē. Sākumā Rutai un Mariusam solīja tikšanos, lai apspriestu noteikumus. Viņi paši vērsās pie ģimenes psihologa, lai labotu jebkādas kļūdas.

„Barnevernet” neinteresēja ne viņu centieni, ne reālie darbi. Mariuss: “Mums paziņoja, ka tikšanos rīko tikai, lai paziņotu par prasības iesniegšanu tiesā – bērnu šķiršanai no mums jau uz visiem laikiem.”

Trauksmi pret patvaļu ceļ speciālisti

Nu vairs neklusē pat paši norvēģi – 170 vadoši speciālisti bērnu tiesību jautājumos, advokāti, psihologi, sociālie darbinieki, ir uzrakstījuši atklāto vēstuli bērnu lietu ministram.

Tajā „Barnevernet” raksturota kā “organizācija, kas netiek galā ar saviem pienākumiem, pieļauj ļoti nopietnas kļūdas ar tālejošām sekām”. Psihologs Einārs Salvesens ir atklāts: “Tur ļoti pietrūkst tā, ko es sauktu par cilvēcisko faktoru. Trūkst empātijas, līdzjūtības, kas radītu gaisotni, kura veicinošu cilvēkos vēlmi mācīties... Tas vairāk līdzinās policijas reidiem: vispirms mums jānoskaidro, kas ar jums nav kārtībā”.

„Barnevernet” iebilst, ka lielākoties bērnus nešķir no vecākiem, un darbs vērsts uz ģimenes saglabāšanu. Vienlaikus aizgādībai nodoto bērnu skaits no 2008. gada līdz 2013. gadam pieaudzis pusotru reizi. Protams, satraukumam var būt pamats – 2005. gadā astoņgadīgu puisēnu nosita patēvs. Arī mūsu pašu valstī vecāki nogalināja bērnu izēstas ievārījuma burciņas dēļ...

Absurdi argumenti

Tomēr Norvēģijā lielākajā daļā bērnu izņemšanas lietu runa nav par vardarbību, vecākiem alkoholiķiem vai narkomāniem. Vispopulārākais iegansts ir “vecāku iemaņu trūkums”. Ar šādu pieeju reti kurš bērns augtu ģimenē.

Tieši šo argumentu „Barnevernet” darboņi nosauca norvēģim Ērikam un viņa sievai ķīnietei Bergenā, atņemot četrus mēnešus veco meitiņu. Vecāku uzņemtajos mājas video redzams, kā bērns guļ gultiņā, reaģē uz apkārtni un vecāku rūpēm.

Turpretī bērnu tiesību „eksperti” paziņoja – zīdainis neskatās acīs, un ir vēl citi faktori, kas liecina par nopietnām psiholoģiskām problēmām. Vecāki nespējot apmierināt bērna emocionālās vajadzības, māte esot depresīva, tēvs – “garīgi neattīstīts”.

Ērikam nekad nav diagnosticētas nekādas novirzes, tikai reiz bērnībā nelielas problēmas ar īslaicīgo atmiņu. Bērnu nebija izmeklējuši ārsti, lai pārliecinātos par jelkādiem traucējumiem. Dažas dienas pēc sociālo darbinieku atklājumiem meiteni apskatīja ārsts un neatrada nekādas vainas.

Bet – šo atzinumu pat nepieminēja tiesas sēdē, izskatot bērna izņemšanu, un vecākiem nedeva iespēju iesniegt pierādījumus savai aizstāvībai. Pietika ar „Barnevernet” pārstāvju viedokli.

Omītes rūpes rada aizdomas

Ērika tēvs Ingve, Bergenas valsts arhīva vadītājs, jau vairākus gadus velti pūlas pārliecināt varasiestādes atdot mazmeitu aprūpē vismaz viņam ar sievu Benti, profesionālu fotogrāfi. Par uzticamu neuzskata arī viņu, vīru, kuru amatā iecēla personiski Norvēģijas karalis.

Sākumā viņš domāja, ka “mūsu gadījums ir viens no miljona”. Pēc Ingves uzstāšanās televīzijā ar viņu sazinājās daudzi citi cilvēki, atklājot vēl absurdākus stāstus.

Ingve pieļauj, ka viņa mazmeita „Barnevernet” uzmanības lokā nokļuva tāpēc, ka kopš dzimšanas viņu daļēji auklēja ķīniešu vecmāmiņa, ļaujot jaunajai māmiņai atpūsties. Gluži parasta prakse Ķīnā un bieži vien arī Latvijā, bet norvēģu uzraugiem tas šķita aizdomīgi. Zīmīga statistika – ja māte ir imigrante, bērnus atņem četras biežāk nekā norvēģietēm. Varasiestādes, protams, noliedz jebkādu diskrimināciju.

Bērnu priekšā raudāt aizliegts

Bērnu lietu un vienlīdzības jautājumu ministra vietnieks Kajs Mortens Ternings ir neizpratnē par protesta akcijām, tomēr paša valsts speciālistu vēstuli ignorēt nevar. Viņš sola pārskatīt “bērnu sociālās aizsardzības politiku un ņemt bruņojumā pirmrindas pieredzi”.

Konkrētus gadījumus politiķis nekomentē, vienīgi atgādina, ka vecākiem Norvēģijā jāzina un jāievēro tās likumi, neatkarīgi no savas izcelsmes.

Tikmēr Ruta teju piecos mēnešos jau pieradusi divreiz nedēļā atslaukt savu mātes pienu pudelītē, lai aizvestu savam mazākajam bērnam. Ceļš vienā virzienā ilgst divas stundas. Aprīļa sākumā viņai mazuli negaidot atdeva. Tomēr par pārējiem bērniem nekādas skaidrības nav, vismaz ne līdz tiesas sēdei, kas paredzēta maija beigās.

Apspriest ar bērniem šo absurdo situāciju vecāki nedrīkst. Viņiem ir aizliegts izrādīt skumjas, jo tas varot bērnus emocionāli traumēt un izsist no līdzsvara. Vecāku asaras, nevis pēkšņā izraušana no mājām...