Kāds bija leģendārais Andris Kolbergs - vienīgais latviešu rakstnieks, kura kriminālromāni spēja konkurēt ar deficīto šņabi

Aculiecinieki stāsta, ka reiz viena tāda rinda Rīgā stiepusies pa Vaļņu ielu no universālveikala, kur pirmajā stāvā pārdeva degvīnu Pseņičnaja vodka, bet otra tikpat pamatīga ļaužu virkne bijusi pie grāmatnīcas iepretim viesnīcai Rīga – tur pārdeva kādu no rakstnieka kriminālromāniem. Tolaik Kolbergs bija vienīgais no latviešu rakstniekiem, kas spēja konkurēt ar deficīto šņabi.

Kādā intervijā Andris Kolbergs izteicās, ka esot vientuļnieks, kas nejūtas vientuļi. Viņam esot ļoti interesanta nodarbošanās – rakstīšana, un tieši tā viņam neļaujot garlaikoties. Tiesa gan, dzīves nogalē viņš vairs nespēja rakstīt. Rakstnieku bija skārusi smagā Parkinsona slimība, kas viņu iesprostoja ratiņkrēslā un liedza strādāt. 

Tas, ka Andris Kolbergs ir viens no populārākajiem latviešu rakstniekiem, nav vispārīgi pieklājības vārdi. Savulaik viņš bija vislabāk pirktais autors Latvijā, lasītāji par viņu balsoja ar saviem maciņiem. Kolberga darbi tulkoti 20 valodās, pēc viņa darbu motīviem un scenārijiem uzņemtas daudzas skatītāju iecienītas kinofilmas. Te varam minēt Liekam būt (1976),  Dāvanas pa telefonu (1977), Rallijs (1978), Trīs dienas pārdomām (1980), Dubultnieks (1986), Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), Depresija (1991) un Rīgas sargi (2007).

 “Vistrakākais mākslā ir būt viduvējībai. Lai kompensētu savu mazvērtības sajūtu, daudzas viduvējības kļūst par priekšniekiem un sāk pamācīt talantīgus cilvēkus,” atzina Kolbergs. Te gan jāteic, ka arī viņš pats, nebūdams viduvējība, atļāvās būt priekšnieks. Atmodas gados rakstnieks kļuva par atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmo priekšsēdētāju, Latvijas Detektīvžanra asociācijas prezidentu un atjaunotā žurnāla Atpūta galveno redaktoru. Deviņdesmito gadu vidū viņš nodibināja Latvijas Zolītes spēles federāciju un kļuva par tās vadītāju. Jāteic, viņa statuss radīja dažas neērtības, jo, lai neveidotos interešu konflikts, rakstnieks paša organizētajos turnīros izvairījās vinnēt. Citādi ļaudis vēl sāktu runāt, ka Kolbergs izmanto dienesta stāvokli un piešķir sev uzvaras...

Kad rakstnieku vēl nebija skārusi slimība, viņš bija zināms ne tikai kā latviešu detektīva klasiķis, bet arī kā praktisks un apķērīgs cilvēks – savulaik bija reģistrējis SIA un vairākas savas grāmatas izdeva pats, deviņdesmitajos gados atvēra krogu Mecenātu klubs un rosījās kā uzņēmējs. Atšķirībā no daudziem savas paaudzes rakstniekiem rakstīja ar datoru, nevis ar pildspalvu vai zīmuli. Padomju laikā Kolbergs labi pelnīja gan ar saviem kriminālromāniem, gan kino scenārijiem. Viņš bija apveltīts arī ar kolekcionāra azartu – kolekcionēja senlaicīgas mēbeles, retas grāmatas, vecas monētas, īpašus ieročus un mākslas darbus. Var teikt, ka viņš kolekcionēja interesantus stāstus par retām lietām, jo katrs priekšmets saistīja ar savu neparasto vēsturi. Kad dzīves nogalē detektīva klasiķis pēkšņi zaudēja agrāko tieksmi kolekcionēt, viņš atzina: “Agrāk tas bija sava veida azarts, bet tagad esmu zaudējis interesi. Jocīgi. Azarts ir pieklusis un nogājis dibenā. Nekādas intereses. Absolūti – nekādas. Savas kolekcijas esmu izdāļājis.”

Savdabīgu augstskolu Andris Kolbergs bija izgājis zonā, kur jaunībā nokļuva pēc kāda neveiksmīga kautiņa. Valsts maizē viņš atradās no 1958. līdz 1963. gadam, izciešot sodu kolonijā pie Brasas stacijas. Te gan jāsaka – nav sliktuma bez labuma. Ieslodzījumā pavadītie gadi deva viņam pieredzi un zināšanas, lai vēlāk savos burlakromānos nerakstītu muļķības. Viņš labi pazina drēbi, orientējās gan milicijas darbā, gan kriminālās vides īpatnībās. To savulaik apliecināja arī iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, kurš atzina, ka daudzi kriminālfilmu scenāristi grābstās gluži kā tumsā, jo nepārzina vidi, savukārt Kolbergs negrābstās, jo labi pazīst to publiku.

Virsdrēbju piegriezējs un humorists

Šī raksta autoram vairākkārt sanāca intervēt rakstnieku un ik palaikam satikt Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņā, kur viņš parasti ieradās ar sievu Aīdu. Kādā sarunā Kolbergs norādīja, ka viņš rakstniecību nav izvēlējies – tā atnākusi kā slimība. “Ar mani nebija tā, ka vienā dienā es nospriedu – tagad būšu rakstnieks. Man taču bija amats, es biju virsdrēbju piegriezējs. Krievu laikā no auduma baķa es pratu ieekonomēt pietiekami daudz auduma, lai uzšūtu vienu lieku žaketi.

Es gan baidījos to darīt, jo biju sēdējis. Vispār piegriešana ir diezgan smalka šepte. Manā darbavietā daudzi iemanījās zagt, bet strādāt īsti neprata. Es tur novilku mēnešus četrus, jo sapratu, ka man tur atrasties ir bīstami. Kad atklāsies zagšana, mani iesēdinās pašu pirmo, jo man ir piemērota biogrāfija. Uzrakstīju atlūgumu un aizgāju strādāt uz Rīgas vagonu rūpnīcu. Tur es kļuvu par smalkmehāniķi, jo man no cietuma bija dokuments, kas apliecināja, ka māku remontēt šujmašīnas. Kādu laiku tur pastrādāju, bet vēlāk nokļuvu Dadzī. Tur mani uzaicināja, jo visos laikos ir trūcis humora rakstītāju. Kaut Dadzī maksāja ievērojami mazāk nekā vagonu rūpnīcā, es nespēju atteikties no tik vilinoša piedāvājuma. Kad publicēja manus pirmos gabaliņus, āķis uzreiz bija lūpā.”

Jau vēlāk Kolbergs apliecināja, ka Dadzis bija vislabākā darbavieta, kāda viņam vien bijusi – ar ļoti savdabīgu un interesantu kolektīvu. Viens no viņa darbabiedriem bija rakstnieks un humorists Andrejs Skailis, kurš vēlāk savās atmiņās rakstīja, ka Kolbergu tuvāk iepazinis  jauno literātu apvienībā. “Andris Kolbergs jauno literātu apvienībā parādījās laikam sešdesmit ceturtā gada beigās un tūlīt kļuva, tā teikt, savs puika. Varbūt tāpēc, ka viņam bija labestīgs un sabiedrisks raksturs, bet varbūt tāpēc, ka mēs tolaik bijām stipri vien līdzīgi – visi kāvās ar mūžīgu naudas trūkumu, visi bija jauni, un visiem gribējās rakstīt, rakstīt, rakstīt... Profesiju dažādība mūs netraucēja, skolotāji, mūrnieki, matroži, dakteri, cirka mākslinieki, filologi, elektriķi, palīgstrādnieki un drēbnieki sēdēja blakus, strīdējās un juta tādu ka gara radniecību.

Kā viņam izdevās uz augstā ķeblīša tikt? Ļoti vienkārši – viņš atrada savu āderi, īpašu kriminālromāna formu, kas lasītāju ieinteresē un, nebaidos no skaļā vārda, fascinē. Līdz savai īstajai rakstības manierei viņš, protams, nenonāca uzreiz, jo gatavi meistari no debesīm nav krituši un diez vai kritīs. Vispirms Andris uzrakstīja vairākus stāstu krājumus, uzrakstīja, humoresku krājumu, un kritika tos vērtēja atzinīgi. No Andra pirmās publikācijas bija jau pagājuši apmēram desmit gadi, kad Karogs iespieda garo stāstu Liekam būt. Sekoja romāni Krimināllieta trim dienām un Cilvēks, kas skrēja pāri ielai. Man šķiet, tieši ar šo stāstu un romāniem Andris ir pārskrējis pāri ielai no trotuāra, pa kuru tekalē un delverējas iesācēji, uz otru trotuāru, kur cēli pastaigājas īstie rakstnieki, tie ar lauru kroņiem galvā.”

Uzdevums – piedzirdīt ģenerāli

To, ka viņa draugs tik tiešām ir populārs, Andrejs Skailis sapratis kādā pasākumā, kur ticies ar lasītājiem. Viņš bijis kopā ar dzejniekiem, kuri aizrautīgi un cēli deklamējuši savus dzejoļus. Pēc tam vakara vadītājs jautājis, vai klausītājiem nav jautājumu dzejniekiem. Jā, viens esot – vai viņi nezina, kad iznāks nākamais Andra Kolberga kriminālromāns?  “Bija skaidrs, ka tie dzejoļi vienkārši nav aizgājuši līdz klausītāju saprašanai,” sprieda Andrejs. “Toties rakstnieks Kolbergs līdz viņiem bija aizgājis. Viņa romānos un stāstos ir spēcīga faktūra, tajos var just laikmeta garu. Tāpēc jau arī viņam bija plašs lasītāju loks.”

Kādā intervijā Kolbergs stāstīja, ka padomju laikā ar rakstīšanu varējis tīri labi nopelnīt – tolaik maksāti 300 rubļu par autorloksni. Ja rakstnieks nekur nav strādājis, ar vienu uzrakstītu romānu gadā varējis iztikt. Sevišķi ienesīga nodarbe bijusi scenāriju rakstīšana – par vienu scenāriju maksāti 6–8 tūkstoši rubļu. Pirmais Kolberga kinoscenārijs bijis filmai Liekam būt.

Viņš atcerējās kuriozu: “Padomju laikā visi, kas strādāja pie filmu veidošanas, lūdza Dievu, lai nodegtu krāsaino lenšu fabrika, jo krāsainām filmām taisīja 300 kopiju, bet melnbaltām – pāri tūkstotim. Jo vairāk kopiju, jo vairāk naudas saņēma filmas veidotāji. Dažreiz izdevās piedzirdīt kādu ģenerāli, kas pasūtīja filmu kopijas armijas daļām. Kad ģenerālis bija piedzēries, viņš armijas daļām pasūtīja vairāk kopiju nekā skaidrā prātā. Atceros, vienreiz tik tiešām nodega krāsaino lenšu fabrika, un mēs bijām dikti priecīgi.”

Vietā piebilst, ka padomju gados rakstniekiem no autoratlīdzības atvēlēja vien 10 %, taču arī tas nebija slikti, jo tolaik bija ne tikai desmitiem, bet pat simtiem tūkstošu lielas tirāžas. Piemēram, Kolberga romānam Ēna bija 227 000 liela tirāža, ar kuru Latvijā viņš ir nepārspēts rekordists. Jau vēlāk rakstnieks sprieda, ka viņam nav jākaunas par to, ko sarakstījis padomju gados. Kad pārlasījis savus burlakgabalus, nav atradis nevienu vietu, ko būtu vajadzējis svītrot.

Māja ar vēsturiskām vērtībām

Andris Kolbergs bija ģimenes cilvēks – viņam bija sieva, divas meitas un dēls. Daudzus gadus rakstnieks bija rīdzinieks, bet deviņdesmito gadu beigās ar sievu Aīdu pārcēlās uz Jūrmalu, Pumpuriem, kur dzīvoja divstāvu savrupmājā. Māju viņi nepirka, bet palēnām paši uzbūvēja. “Iesākumā vēlējāmies nopirkt vēl vienu dzīvokli Rīgā, bet ar dzīvokļa saimnieci nevarējām vienoties par cenu. Tad nolēmām pārdot savu dzīvokli un pabeigt būvēt māju, lai tajā varētu dzīvot.” Mājas interjeru rakstnieks bija iekārtojis pēc savas gaumes un patikas. Tur atradās daudzas senlaicīgas mēbeles, kuru iegādi un kolekcionēšanu viņš uzskatīja par savu vājību.

Senlaicīgo skatu papildināja arī vairāki zobeni un rapieri, ko viņš bija saņēmis mantojumā no vectēva, un vēl leģendāra bise, kas tika izmantota filmā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili. Rakstnieks stāstīja, ka tādas bises taisītas tikai Saksijas galmam, tai ir vēsturiska vērtība. “Bisi savā īpašumā ieguvu pavisam vienkārši. Kādā jaukā dienā man piezvanīja no mednieku veikala un sacīja, ka malumedniekiem atņemta bise, kura mani varētu interesēt. Aizbraucu un nopirku to par trīs rubļiem. Tagad tā varētu maksāt lielu naudu. Diemžēl astoņdesmitajos gados miliči man to konfiscēja un sabojāja, lai nevarētu šaut.”

Gandrīz vai katrā istabā bija grāmatu plaukti, un, aplūkojot savu istabu sienas, Andris sūkstījās, ka tur pietrūkst vietas gleznām, tāpēc vairāki mākslas darbi atrodas uz grīdas.  

Savulaik viņš bija kaislīgs kolekcionārs, bija gatavs jebkurā mirklī dzīties pakaļ kādai izraudzītai gleznai uz Latvijas otru galu. “Tas bija mednieka instinkts. Kad uzzināju, kur var dabūt kādu retu grāmatu, tā sāku domāt, kā man to dabūt. Parasti kolekcionēšana sākās ar sīkumiem. Man tā sākās ar pastmarkām, konkrēti ar Austrālijas un Latvijas markām. Tad kolekcionēšana pārsviedās uz monētām un papīra naudu. Man visas kolekcijas bija nocentrētas nevis uz daudzumu, bet uz retumiem. Kad sapratu, ka mūžīgi nedzīvošu, sāku lielo izdalīšanu. Naudas kolekciju atdāvināju Okupācijas muzejam, bet grāmatas atdevu Ventspils bibliotēkai.”

Runājot par savu daiļradi, Kolbergs atzina, ka viņam nepatīk rakstīt parastus krimiķus. Viņaprāt,  katrai fabulai apakšā noteikti jābūt krietnam psiholoģiskam pamatam. Padomju laikos viņš labi pazinis gan vēlāko iekšlietu ministru Aloizu Vazni, gan Latvijas kriminālpolicijas priekšnieku Aloizu Blonski, agrāk bieži braukājis līdzi izmeklētājiem uz notikumu vietām. Kolbergam pat izsniegta speciāla apliecība, kurā viņš uzrādīts kā iekšlietu ministra konsultants. Kad dažkārt par ātruma pārsniegšanu viņu apturējusi autoinspekcija, miliči lielā neizpratnē pētījuši apliecību un nav uzdrošinājušies viņu sodīt. Kolbergs vienmēr izsprucis sveikā ar mutisku aizrādījumu.

Ieradās vesels bars sist mani nost

Jaunībā Andrim Kolbergam bija arī dēkas, kas spraucās ārpus likuma rāmjiem. Pirmo reizi viņš tika sodīts nosacīti, otro – jau ar reālu ieslodzījumu. Par savām jaunības nedienām viņš atklāti izstāstīja intervijā 1996. gadā Neatkarīgajā Rīta Avīzē Andrim Jakubānam un Ērikam Hanbergam. “Atzīstos, bija zagšana. Piesavinājos valsts mantu. Daudz ne, maziņš biju, nevarēju vairāk panest. Un ņēmu nevis tāpēc, ka gribēju apzināti graut sociālistisko sistēmu un tā sekmēt Latvijas valstiskuma atdzimšanu, bet tāpēc, ka gribēju tikt pie velosipēda. Pēc tam nāk tā trakā laupīšana. 1958. gada 1. maija vakarā uz Mēness ielas izcēlās kautiņš. Velns zina, kas to sāka, mēs nācām no ballēšanās un bijām bariņā. Meitenes apkārt spiedza, un mēs pa vidu kaustījāmies. Ar to viss it kā beidzās, stiprākais bija pietesis vājāko un gāja uz mājām. Es arī biju starp tiem stiprākajiem.

Taču piecos no rīta mani pamodināja milicija un laipni paskaidroja, ka pilsonis Š. ir dabūjis vieglu smadzeņu satricinājumu un viņam norauts pulkstenis. Pēc paša īpašnieka vārdiem, “vecs un bezvērtīgs”, pēc norāvēja secinājuma – “vecs draņķis”. Ar norāvēju R. es pirmoreiz satikos tiesas zālē, pēc gadiem trim vai četriem – kolonijā. Bija gluži normāls puisis. No visa bariņa notiesāja mūs divus – viņu tādēļ, ka milicija ilgi nevarēja viņu noķert, mani tādēļ, ka uz muguras bija nosacītais sods par sociālistiskā īpašuma piesavināšanos. Toreiz sodi bija bargi – pieci gadi, ko pavadīju stingrajā režīmā, tikai vienu reizi darba laikā no bada paģībdams, tika uzskatīti par vieglu soda mēru. Toties uzzināju, ka aiz dzeloņstiepļu žoga arī dzīvo cilvēki, nevis zvēri vien.”

Atceroties savas gaitas ieslodzījumā, Kolbergs sprieda, ka zona nevienu labāku nepataisa, bet sliktāku gan. “Bet tas nenotiek vienmēr, tas atkarīgs no konkrētā cilvēka. Nav tā, ka ar varu kādu pataisa par noziedznieku. Tur nevienu nepiespiež zagt, tas notiek labprātīgi. Savulaik man izdevās izpeldēt no lieliem mēsliem. Zonā mani gandrīz vai nosita, mani izglāba leģionāri. Kā tas notika? Es grasījos spēlēt biljardu, bet blakus uzradās kāds maziņš dohoģaga, kas mēģināja man izraut kiju. Es teicu – tagad ir mana kārta spēlēt. Kā izrādījās, tā nevajadzēja teikt, jo viņš bija viens no likumīgajiem zagļiem. Vakarā ieradās vesels bars mani sist nost. Mūsu kamerā bija kādi četrdesmit vīri, starp tiem arī leģionāri. Viņi lēca kājās un ņēma rokās taburetes. Uzbrucēji atkāpās. Leģionāri paskaidroja uzbrucējiem, ka esmu jauns puisis un vēl nepārzinu zonas kārtību.”

Viņi tev to nepiedos

Nenoliedzami, Andris Kolbergs bija ietekmīgs rakstnieks, viņa literatūra spēja spēcīgi rezonēt sabiedrībā. Ar saviem romāniem viņš pamanījās ne pa jokam aizskart tos, kas atradās sociālās hierarhijas augšgalā. Pirmoreiz tas notika padomju laikā, astoņdesmito gadu vidū, kad Kolbergs laida klajā savu romānu Naktī, lietū. Līdzās kriminālajai intrigai tur bija skaidrs vēstījums par padomju elites pārstāvju visatļautību. Romāns pavisam reāli aizskāra konkrētas personas, arī kādu Latvijā pazīstamu ārstu. Toreiz Kriminālmeklēšanas pārvaldes priekšnieks, vēlākais Latvijas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, izlasot romānu, ieteicis Kolbergam to nepublicēt, jo “viņi tev to nepiedos”. Rakstnieks vēlāk stāstīja: “Taču romāns bija uzrakstīts, un es pēc rakstura reizēm esmu diezgan dulls. Romānu sāka publicēt žurnāls Zvaigzne, man zvanīja un draudēja nogalināt bērnus, ja tie nonāks slimnīcā uz operāciju galda, gaismā tika celtas manas kriminālās puiku dienas – zaglis un laupītājs! –, lai gan kopš tām jau bija pagājis 30 gadu un tobrīd jau biju saņēmis kādu duci Iekšlietu ministrijas balvu un prēmiju par darbību kino un literatūrā.

Pēc kāda pusgada varēju rezumēt – man ir pilnīgi sirmi mati, bet VIŅI varējuši izraut no Zvaigznes apmēram piektdaļu romāna. Vēlāk pār romānu nobira slavas lietus un viena literārā prēmija, par kuru esmu tiešām lepns, jo tādas PSRS tika piešķirtas pavisam tikai četras.”

Deviņdesmitajos gados atkārtojās kaut kas līdzīgs, kad Kolbergs savā romānā Meklējiet sievieti rakstīja par Latvijas politiķu saistību ar čeku. Pirms publicēšanas viņš iedeva romānu Vizmai Belševicai, kura, izlasījusi manuskriptu, teica to pašu, ko savulaik Vaznis: “Viņi tev to nepiedos.” Un tiešām – drīz vien presē parādījās pret Kolbergu vērstas publikācijas, īpaši izceļot viņa sodāmību.

2011. gadā rakstnieks saņēma balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā, 2019. gadā – Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. Diemžēl mūža nogalē  Kolbergu piemeklēja Parkinsona slimība, kas pilnībā pārmainīja viņa dzīves ritmu. Viņš lēni pārvietojās pa savu māju, atbalstoties uz speciālas konstrukcijas, bet sabiedrībā, iesēdinātu ratiņkrēslā, rakstnieku izveda sieva Aīda. Viņš centās pieņemt un sadzīvot ar savu slimību, bet ne vienmēr tas izdevās. 

Kad šīs publikācijas autors intervēja slimības skarto rakstnieku, viņa sarunas pavediens bija lēns un reizēm pārtrūka. Lielākoties Kolbergs bez problēmām atcerējās aizgājušos laikus, bet brīžiem negaidīti aprāvās pusteikumā, zaudējot iesāktās domas pavedienu. Tad bija jāatkārto jautājums vai arī jāpāriet pie nākamā. Slimība bija apgriezusi kājām gaisā Kolberga agrāko dzīvi, visvairāk viņš pārdzīvoja, ka vairs nevar strādāt. “Tas tiešām ir sāpīgi, ka nespēju rakstīt. Gadās, iepriekšējā vakarā visu smalki izdomāju, ko un kā rakstīt, bet – no rīta pamostos un neko nevaru izdarīt. Tas ir briesmīgi.”

Rakstnieks demonstrēja metāla konstrukciju, kam priekšā bija divi mazi ritentiņi, un stāstīja, ka ar to viņš kustas pa māju. Pašam jāstumj un jāatbalstās. “Man grūti noturēt līdzsvaru, man visa pasaule šūpojas. Citreiz vairāk, citreiz mazāk, bet – šūpojas. Parkinsons ir šausmīgi smalka slimība, to nekur neārstē. Ne Latvijā, ne ārzemēs. Man ir ne tikai grūtības ar pārvietošanos, bet arī galva nestrādā. Nespēju parakstīt. Varu uzrakstīt vien pāris teikumu, un viss. Gribēju triloģijai par Mendela Davidsona briljantiem uzrakstīt ceturto daļu, pie tās nosēdēju ļoti ilgi. Vairākus gadus sāku no rītiem ar domu, ka tā lieta aizies. Lielās līnijas varēju savienot, nebija problēmu, bet, kad nāca mazās, smalkās lietas...  Tur es vairs nevarēju.  Uzreiz ir... es pat nezinu, kas tas ir. Mani jau brīdināja, ka ar Parkinsonu nekādas radošas darbības nebūs. Kādus divus gadus es to apšaubīju, bet vēlāk pārliecinājos, ka dakteriem tomēr ir taisnība.”

Detektīvžanra klasiķis nomira 2021. gada 5. novembrī, šajā pasaulē viņš bija nodzīvojis 82 gadus.