Kā padarīt auto neredzamu? Latviešu mākslinieki gatavo mašīnas karam Ukrainā

Lielum lielais vairums no vairāk nekā 1000 automašīnām, ko latvieši ziedojuši Ukrainai, ceļā uz Ukrainu dodas oriģinālajā krāsojumā. Viena melna, otra balta, trešā pelēka vai zila. Ne pārāk piemērotas krāsas kara apstākļiem, jo baltu vai, nedod die's, sarkanu mašīnu ienaidnieks pamanīs jau pa gabalu. Ne jau velti militārajam autotransportam izmanto haki vai plankumotu maskēšanās krāsojumu, kas ļauj paslēpties no nevēlamām acīm. Tātad kādam nākas sagādāt militāra stila krāsojumu mašīnām, kuras iepriekšējā dzīvē no rītiem vizinājušas bērnus uz skolu, bet vakarā pārtikas maisus no lielveikala. Pārsteidzoši, taču šo misiju uzņēmies ne jau kāds automašīnu krāsošanas serviss, bet gan divi cilvēki, kuri mākslas pasaulei ir krietni tuvāk nekā dzelžiem vai armijai.

Mākslinieki – frontei

Pirms pagājušā gada 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, Viesturs Holenders diez vai būtu spējis iedomāties, ka nodarbosies ar automašīnu krāsošanu. Būdams mākslinieks, kura darba lauciņš ir ielu māksla jeb ēku un sienu apgleznošana, viņš nekādi nebija saistīts ar tehniku un militārām lietām. Kopā ar Sondru Zaļupi viņš darbojās arī biedrībā "PriekamPrieks", kuras galvenais darbības virziens ir palīdzība ielu jauniešiem.

"Mūsu sākotnējā ideja bija strādāt ar jauniešiem, kuri nonākuši kādās dzīves grūtībās. Komunicēt un atbalstīt viņus ar mākslas palīdzību," stāsta Sondra. "Droši vien reizēm pedagogi vai jauniešu centru uzturētāji nav priecīgi, ka uzaicinājuši mani, jo es tomēr ar jauniešiem runāju diezgan vienkāršā un reizēm parupjā valodā. Taču mans galvenais mērķis ir pastāstīt jauniešiem, ka dzīve tomēr nav sūdīga un ar visām problēmām var tikt galā. Man pašam dzīvē visādi ir gājis, un, atskatoties uz savu pagātni, varu teikt – ja ar mani tolaik būtu parunājies tāds džeks kā es tagad, tad man droši vien būtu bijis vieglāk," piebilst Viesturs.

Ierasto ikdienu vienā rāvienā mainījis Krievijas iebrukums Ukrainā, kad abi sākuši domāt – kā viņi varētu palīdzēt ukraiņiem? Risinājums nācis pats no sevis – nu ko gan mākslinieks varētu darīt, ja ne krāsot? Šajā gadījumā – automobiļiem maskēšanās krāsojumu.

"Kad sākās karš, es pārskatīju savus krāsu krājumus un nospriedu, ka pietiks kādām divām trim mašīnām. Ieliku feisbukā paziņojumu – un dažu minūšu laikā rindā bija jau 150 mašīnas! Tad sapratu, ka lieta ir nopietnāka, nekā sākumā domāju," saka Holenders.

Jau pieminētās 150 automašīnas piedāvātas no dažādiem avotiem, un droši vien to vidū bija arī tādas, kuru īpašnieki vienkārši gribēja izmantot izdevīgu brīdi, lai nokrāsotu pašu lietošanai domātu, nevis uz Ukrainu sūtāmu auto. Tādēļ pēc īsām pārdomām Viesturs un Sondra nosprieduši, ka labāk tomēr sadarboties ar tādiem cilvēkiem, kuri Ukrainai palīdz organizēti, un likumsakarīgi nonākuši līdz Reiņa Pozņaka kūrētajam "Tviterkonvojam".

"Sākumā "Tviterkonvoja" vīri uz mums skatījās tā diezgan uzmanīgi, bet tas ir pareizi – es viņu vietā droši vien skatītos vēl uzmanīgāk. Taču pēc pirmajām mašīnām jau bija skaidrs, ko mēs varam izdarīt," saka Viesturs. Starp citu, pats viņš līdz šim nevienā "Tviterkonvoja" reisā uz Ukrainu tā arī nav braucis, taču nu laikam tas brīdis būs klāt, jo ģimene beidzot devusi svētību braucienam.

Ķeroties pie darba, Viesturs bija domājis, ka spēs katru mēnesi nokrāsot 8–10 automobiļus, taču realitāte plānos ieviesusi korekcijas, jo, piemēram, mikroautobusu nokrāsot nav nemaz tik viegli un tas prasa diezgan daudz laika. Medicīniskā dienesta busam nācies iztērēt trim mašīnām paredzēto krāsu, turklāt nācies pamatīgi padomāt, kā nomaskēt bākugunis, lai vajadzības gadījumā tās tomēr varētu lietot.

Bez pedantisma, bet ar zināšanām

Varētu likties: nu kas gan tur varētu būt sarežģīts – nokrāsot mašīnu maskēšanās krāsās? Ņemam zaļas, pelēkas un brūnas krāsas baloniņus, uzpūšam ar tiem auto uz sāniem pleķus un ķeburus, un lieta darīta! Patiesībā viss ne tuvu nav tik vienkārši, jo tā, "uz dullo" krāsota mašīna apkārtējā vidē drīzāk kļūs par demaskējošu elementu, nevis organiski tajā iekļausies. To, cik daudz nianšu ir maskējošajā krāsojumā, Viesturs sapratis tikai darba procesā un pēc sarunām ar militāristiem, kuri šajā tēmā orientējas.

"Kad sāku ar to nodarboties, likās, ka būs ievērojami vieglāk nekā ir patiesībā. Pirmais, no kā man vajadzēja atradināties – no pārlieka pedantisma krāsošanā. Te tas absolūti nav vajadzīgs. Bija grūti, jo sākumā pirksti smilkstēja no tā, ko es redzu. Taču kaut kā iemācījos ar to tikt galā. Tad nācās apgūt pašu kamuflāžu, kas sākumā likās kā raķešu zinātne. Nav viegli saprast, kādās krāsās pareizi slēpt stūrus un kā "lauzt" asus leņķus. Es daudz skatos video no Ukrainas, lai saprastu, kā ir krāsotas tās mašīnas, kas dodas taktiskajos uzdevumos, un kā tās izskatās no drona. Lai kā manam mākslinieciskajam garam gribētos runāt pretī militāristu ieteikumiem, tomēr ir jāsaprot, ka viņiem ir taisnība. Nāk arī atsauksmes no tiem latviešiem, kuri ir Ukrainā frontē – viņi sūta fotogrāfijas par laikapstākļiem, kādi tur šobrīd ir. Viens otrs tepat uz vietas sākumā teica, ka vai tikai tā zaļā krāsa, ko izmantoju, nav pārāk koša, taču jāņem vērā, ka Ukraina tomēr ir tālāk uz dienvidiem un tur klimats mazliet atšķiras. Kad ukraiņi stāstīja, kā viņi ar to auto braukuši caur bērziem un neviens viņus nav pamanījis, tad man ap sirdi kļuva mierīgi, jo ar krāsu tātad biju trāpījis desmitniekā. Sākumā mēģināju darboties ar vairākām krāsām, taču tad man paskaidroja, ka pilnīgi pietiek ar trim krāsām, bet vairāk jau ir nevajadzīga izšķērdība."

Maskēšanās tiešām ir māksla, kur ir daudz un dažādu viltību. Piemēram, stūru maskēšanai piemērota ir melna krāsa, jo, skatoties ar dronu no augšas, melno krāsas pleķi acs uztver kā ēnu. Ziemā, protams, vairāk nākas izmantot balto krāsu, savukārt vasarā zaļo, turklāt drīzāk gaišāku nekā tumšu, jo tāda labāk palīdz maskēties saulainā laikā. Riepas nevajag izcakot ar maskēšanās plankumiem, jo, braucot un riteņiem griežoties, tie kritīs acīs, tādēļ jāpaliek pie melnās krāsas, arī riteņu arkām jābūt tumšām. Dažām mašīnām Viesturs krāsojis īpaši skandināvu stila kamuflāžu, jo "Azov" vienības karavīri tieši tādu bija pasūtījuši – acīmredzot viņi karoja tādā apvidū, kur tieši tāda maskēšanās bija nepieciešama.

Ir arī sarežģītāki uzdevumi – piemēram, kā nomaskēt pikapu ar tā garo kravas kasti?  Vienā no pēdējām reizēm Viesturs nokrāsojis arī kravas kastes iekšpusi, kas varbūt pat bijis lieki, jo, kā izrādās, tur ukraiņi parasti uzstāda raķešu palaišanas platformu. Taču rezultāts bijis ļoti labs, jo tas ļāvis salauzt kravas kastes četrstūra formu, kas, skatoties no gaisa ar dronu, var pārāk durties acīs. Ar šādiem rēbusiem jātiek galā laiku pa laikam. "Kad liekas, ka visu jau esmu apguvis, tad atnāk viens "Chrysler Voyager", kurš nojauc manā galvā jau izstrādāto džipu krāsošanas shēmu, un nākas atkal domāt kaut ko jaunu," smej Holenders.

Vai krāsotāji zina, kas vēlāk notiek ar viņu mašīnām? "Par vienu no pirmajām, ko krāsojām maijā, zinām, ka tā vēl ir ierindā. Varbūt tādēļ, ka ar to brauc diezgan svarīgs vīrs. Vēl zinām stāstu par to, ka vienu no mūsu mašīnām izmantoja laulību ceremonijā, bet pēc tam ar to pašu mašīnu brauca uz fronti," stāsta Sondra.

Laiks mākslai

Nepilna gada laikā Viesturs un Sondra ir nokrāsojuši 33 automašīnas. No vienas puses, it kā jau nav daudz, bet no otras – tas viss prasa laiku un, pats galvenais, līdzekļus, jo krāsas neviens par velti nedod. "Loterijā es neesmu vinnējis, arī bagātu radinieku, kuri varētu atstāt dāsnu mantojumu, man nav. Tādēļ mums nākas meklēt ziedojumus krāsām. Katru mēnesi liekas, ka nu jau gan šis būs pēdējais, jo vairāk naudas nav, taču vienmēr kaut kā pēdējā brīdī tā uzrodas," saka Viesturs. Biedrībā ir darba dalīšana, jo Viesturs vairāk darbojas ar krāsām, bet Sondra ar līdzekļu piesaisti un dokumentu kārtošanu, kaut gan nu jau arī ir iemanījusies sagatavot mašīnas krāsošanai un izdomāt auto gaismekļu dizainu – tas, starp citu, ir būtiski, jo jāatrod kompromiss starp gaismas kūļa samazināšanu līdz minimumam un satiksmes noteikumu prasībām, jo uz Ukrainu šīs mašīnas dodas savā gaitā.

Ukrainas karš ne vienam vien ir licis mainīt skatījumu uz dažām lietām, un Viesturs nav izņēmums. "Esmu dzimis 1986. gadā un savulaik no militārā dienesta izvairījos. Likās, ka es taču esmu mākslinieks un nevaru samierināties, ja mani kāds komandēs un pacels balsi. Pa daļai jau es vēl tagad tā domāju, taču esmu arī sapratis, ka skolu programmā ir nepieciešama pamata militārā apmācība un patriotisma audzināšana. Man pašam šajā ziņā daudz palīdzēja Jānis Sils, kuram esmu pateicīgs par to, ka esmu saglabājis patriotisma jūtas," saka Viesturs.

Vai mākslai vēl atliek laika? "Man ir tik daudz ideju, ko vajadzētu darīt! Manuprāt, mākslai patlaban ir pats labākais laiks, jo patlaban nav konveijera sajūtas, ka vajag tikai ražot un ražot. Taisu ukraiņiem mašīnas un paralēli ģenerēju jaunas idejas," tā Holenders. "Gan jau karš beigsies, un tad varēsim izdarīt visu to, ko esam iecerējuši," papildina Sondra.

Īstenojamu ideju viņiem abiem, šķiet, tiešām netrūkst; jautājums tikai, cik no tām te Latvijā ir iespējams realizēt. "Nesen es saņēmu bildes no Briseles, kur uz vēsturiskām ēkām ir uzzīmēts komiksu ceļvedis pa valsti. Skaisti! Bet Latvijā kaut kas tāds diemžēl nevienu neinteresē. Te mēs neprotam sakārtot namu fasādes tā, lai darbs turētos 20 gadus, kaut gan tas ir iespējams. Mums parasti vajag ātru un lētu rezultātu, taču, ja tu ieguldīsi darbā vairāk līdzekļu, tas stāvēs nevis divus vai trīs gadus, bet ievērojami ilgāk. Taisnību sakot, es pats vairs nesapņoju par milzīgu ēku apgleznošanu, bet labprātāk "Ghetto Games" ietvaros padarbojos ar bērniem ar īpašām vajadzībām," saka Viesturs. Viņam piekrīt arī Sondra: "Viens no emocionāli priecīgākajiem brīžiem bija, kad Dobelē sarīkojām meistarklases dažādu biedrību vadītājiem un aicinājām apzīmēt sienu. Tas prieks, kas no viņiem staroja, paņemot krāsu aerosolu un kaut ko zīmējot, bija tik dabisks!"

Taču pagaidām pirmajā vietā ir Ukrainas automašīnu krāsošana, klusībā cerot, ka šogad karš varbūt beigsies. Bet, kamēr tas nav noticis, ziedojiet kādu eiro maskēšanās krāsām!

Ziedojumi uz Ukrainu sūtāmo automašīnu krāsošanai:

Biedrība "PriekamPrieks"

Reģ. nr.: 40008304037

Banka: SEB Banka

Konts: LV45UNLA0055002137654