Mākslinieks Jānis Anmanis dārzā izveidojis savu teātri: "Ja nav iedvesmas, tad ir vakars"

Esat zināms kā sabiedriski un radoši aktīvs cilvēks. Vai joprojām rosāties? 

Jā, es turpinu, jo nekas jau nebeidzas. Kad bija problēmas ar kovidu, savas aktivitātes lielākoties pārnesu uz Saulkrastiem, kur man ir vasarnīca jeb neliela būdiņa. Tur mēs ar sieviņu Ingrīdu arī dzīvojām un rosījāmies. Lieta tāda, ka es nepārtraukti uztveru radošus impulsus un man visu laiku ir nepieciešamība radoši izpausties. Un šajās izpausmēs man palīdz Ingrīda. Redziet, esmu izveidojis savu teātri – dārza teātri ar ļoti savdabīgiem aktieriem. Turklāt aktieru ir diezgan daudz, kādi vienpadsmit divpadsmit. Tie gan nav dzīvi cilvēki, bet figūras normālu cilvēku augumā. Tie ir tēli renesanses laika tērpos, manā teātrī viņi ir gluži vai dzīvi. Ar šiem tēliem veidoju savas mazās izrādes, kurās reizēm skan arī mana oriģinālmūzika. Te jāteic paldies mūziķim Aināram Vildem, kurš manas melodijas ir aranžējis.

Tās jūsu izrādes ir tādas kā performances? 

Ja gribam izteikties smalki, varam tās saukt par performancēm. Tās ir mazas izrādes, kuras mana sieva arī nofilmē. Un kaut ko no nofilmētā vēlāk ievietojam feisbukā. Šādas izpausmes mūsu dzīvi dara krietni krāsaināku un interesantāku. Savā ziņā tā ir tāda kā savu radošo robežu noteikšana jeb mēģinājums saprast, kādos radošos virzienos spēju izpausties. Tā ir mākslu simbioze – tur ir manas gleznas, mūzika, dramaturģija, aktieriskās izpausmes. Un to visu izpildu viens pats. Reizēm gadās, ka pievienojas kāds paziņa vai kaimiņš. Atceros, reiz iesaistīju arī kādu ciemiņu, kurš man prasīja, kas viņam jādara. “Tu pūt taurē,” es teicu. Kaut pūst viņš īsti neprata, tas pūtiens sanāca diezgan skarbs.

Man patīk skatuviskas izdarības. Savulaik esmu darbojies gan pantomīmā, gan Tautas kinoaktieru studijā. Izrādēs var izmantot visu, kas ir pie rokas, piemēram, kādudien Ingrīda atnesa vannu. Tā ir tāda padomju laika alumīnija vanna, kas paredzēta veļas mazgāšanai. Ovāla, aptuveni metru gara. Atklāju, ka tajā vannā var labi dziedāt, tā rada īpatnēju akustiku, savdabīgu atbalsi. Ja viens pūš tauri, bet otrs dzied vannā, sanāk akustisks grāvējs. Turklāt vannu var izmantot arī par sitamo instrumentu. Starp citu, vēl īpatnējs skanējums veidojas, ja dzied trīslitru burkā. Turot burku pie mutes, nepieciešams notrāpīt īsto leņķi, lai sanāktu vislabākais skanējums. Tā mēs te ņemamies. Reizēm pasākumos iesaistās arī mana māsa. Izrādes lielākoties notiek vasarā mūsu dārzā.

Viss dārzs – tā ir skatuve?

Dārzs ir darbošanās vieta, bet skatuve – tas ir feisbuks, kur ievietojam nofilmētos materiālus. Tu sevi ieliec feisbukā un momentā esi uz skatuves. Nekāda skatuve nav jātaisa, tā jau ir uztaisīta. Kā teica mūsu lielais dzejnieks Rainis: “Ne dienu bez rindiņas!” Ar mani ir līdzīgi – ne dienu bez radošām izpausmēm! Piemēram, ja man kādu vajag apsveikt, uztaisu zirgu, uzrāpjos tam mugurā un apsveicu. Sanāk jauks priekšnesums, videoapsveikums, kuru pēc tam pa internetu nosūtu adresātam.

Šeit man ir kāds draugs – rakstnieks un dzejnieks Arnolds Auziņš, arī viņam ir vasarnīca Saulkrastos. Arī viņš ir piedalījies manos pasākumos. Arnolds gan izteicās, ka neko nemākot darīt, bet es sacīju, ka neko īpašu jau nevajag – lai paņem spalvu un raksta debesīs savu dzeju. Tā arī izdarījām. Reizēm sēžam un spriežam par dzīvi, mākslu un literatūru. Kādā sarunā ar Arnoldu ierosināju, ka mums derētu kaut ko nerātnu uzrakstīt. Latviešiem ir Krišjāņa Barona savāktās nerātnās dainas, bet ar to ir par maz, vajag vēl. Tā abi ķērāmies pie darba, un rezultātā tapa dzejoļu grāmata Mīlas elpa. Diezgan nerātna un jestra grāmata ar manām ilustrācijām. Vispār Arnolds ir tāds lustīgs un optimistisks kaimiņš, turklāt ļoti izturīgs. Vasaras lielajā tveicē kājām dodas uz veikalu, kas atrodas vairāku kilometru attālumā. Kad piedāvājam aizvest ar mašīnu, šis atsakās – nē, iešot kājām.

Kā saprotu, jūs vēlaties visu pārvērst mākslā.

Jā. Manas izrādes ir kā vienreizējas skices, kā gatavs mākslas darbs. Tās netiek pārfilmētas vai citādi uzlabotas. Ir ideja, un tāda arī tiek izpildīta. Te viss ir īsts un patiess – bez dotācijām un sponsoriem. Es daru to, kas man patīk, un man nav jābaidās, ka kāds par to var atlaist mani no darba. Šeit liela nozīme ir improvizācijām un nejaušībām. Piemēram, atbrauc kāds viesis un uzdejo. Ļoti labi. Pats galvenais – dabūt tiešumu un īstumu.

Man ir divi kaķi. Mazo sauc par Mikelandželo, lielo – par Otiņu. Un Otiņam patīk filmēties. Tikko sākam filmēt, tā Otiņš uzreiz klāt. Viņam patīk parādīties kadrā. Un vēl man ir interesanti tērpi, kurus sagādājusi sieviņa. Šeit visu laiku tiek meklētas jaunas izteiksmes formas. Reizēm aizeju uz operu vai teātri, un gadās, ka ir grūti skatīties, jo pamanu falšumu. Mākslā pats galvenais ir īstums. Piemēram, ja notiek improvizācijas, tad lai arī tās ir īstas. Atceros, kādā Dailes teātra izrādē biju scenogrāfs, un man sanāca papļāpāšana ar aktieri Miervaldi Ozoliņu. Viņš stāstīja, kā spēlējuši Šveiku. Kādā izrādē, lai būtu jautrāk, viņi pa kluso pienaglojuši Placēnam čības pie grīdas. Šis guļ gultā, tad ceļas augšā, mauc kājas čībās, grib iet un – blaukts! – gar zemi. 

Kas jums ir galvenais?

Galvenais, lai ir iedvesma. Ja nav iedvesmas, tad ir vakars. Katru dienu var atrast kaut ko interesantu. Arī ziemā. Piemēram, ar sieviņu aizbraucam līdz jūrai, skatāmies un klausāmies, kā tā šalc. Un tad es izņemu mutes ermoņikas un uzspēlēju. Un atkal uzrodas jaunas noskaņas. Svarīga ir mūsu attieksme pret notiekošo, kā to uztveram. Galu galā arī vanna, kas no galda ar lielu troksni nokrīt zemē, ir vērtība. Šim notikumam ir mākslinieciska vērtība. Neko nevajag baigi sadomāt un pārdomāt. Ko esi iecerējis, to arī realizē. Neko nevajag pazaudēt starp izdomu un izpildi.

Vienmēr pamatā ir kāda konkrēta ideja, kas tiek papildināta ar virkni nejaušību. Teiksim, uzrodas kaķis un apgāž burku. Tas viss pieder pie lietas. Piemēram, agrāk darbnīcā man bija klavieres. Es ņēmu slaveno komponistu darbus un improvizēju. Tā arī dārzā – ņemu konkrētu sižetu un improvizēju. Reizēm arī dziedu. Kāda man tā balss ir, tāda nu ir. Dziesmu vārdi – dažnedažādi. Reizēm tie ir kosmiski vārdi, kādu nav latviešu valodā.

Vai ir kādas īpašas ieceres?

Vajadzēs noorganizēt kādu pasākumu manai jubilejai – 6. decembrī man paliek astoņdesmit. Jāatzīst, vecuma ziņā kaimiņš Arnolds Auziņš man ir ielicis pamatīgu kloķi – viņam jau deviņdesmit viens. Es viņam dzenos pakaļ, bet diez vai panākšu. Tagad spriežu, ka derētu uztaisīt kādu izstādi, kurā varētu izspēlēt arī kādu performanci. Šo dzīvi vajag mīlēt un dzīvot skaisti. Mums nepieciešams noteikt visaugstākos mērķus un droši iet uz tiem. Pats galvenais – ticēt sev. Jo tikai tā var daudz ko sasniegt. Mana laimes formula ir ļoti vienkārša – dari to, kas tev sagādā prieku. Tad dzīve ir interesanta.