Panika un dzīvības briesmas Mežaparkā pirms 50 gadiem: no zoodārza krātiņa izmukušas pumas
Stāsti par no krātiņiem zvēru dārzos un cirkos izmukušajiem tīģeriem un lauvām nav tikai piedzīvojumu stāstu un asa sižetu filmu sižets vai kāds ziņu apraksts no negadījumiem tālās aizjūras zemēs. Arī Rīgā tieši pirms pusgadsimta, 1973. gada janvārī, no zooloģiskā dārza Lauvu mājas savā vaļā izspruka sešas pumas – attālas lauvu un panteru radinieces, kuras sauc arī par kuguāriem vai kalnu lauvām.
Izbēgušās pumas radīja pamatīgu satraukumu Mežaparkā, tika organizēta plaša zvēru gūstīšanas operācija, kurā piedalījās arī pasaulslavens zvēru dīdītājs no Maskavas cirka, bet Rīgas zooloģiskā dārza katlu mājas kurinātāju gandrīz ķēra sirdstrieka. Agrā 1973. gada janvāra rītā negaidītā brīvsoļa pastaigā pa Rīgas zoodārza teritoriju bija devusies pumu ģimenīte - astoņus gadus vecais tēviņš Džoks un gadu jaunāka mātīte Kukla ar saviem četriem mazuļiem, kuri nesen bija nākuši pasaulē.
Pasaulslavens tīģeru dīdītājs gūsta Rīgas zoodārza pumas
Līdz ar zoodārza darbiniekiem Mežaparkā šos Amerikas plēsējus gūstīja ne tikai miliči, bet arī pasaulslavenais plēsīgo zvēru dresētājs Valters Zapašnijs (1928-2007), kurš slavens ar to, ka vienā arēnā vienlaicīgi strādājis ar 38 plēsējiem un bijis pirmais dresētājs pasaulē, kuram publikas priekšā izdevies apseglot lauvu. Valters Zapašnijs no Maskavas tieši tai laikā bija Rīgā, lai mūsu zooloģiskajā dārzā savai trupai izvēlētos divus pusaugu tīģerēnus.
Iespējams, ka, pateicoties tikai dresētāja meistarībai un prasmei sarunāties ar dzīvniekiem, Rīgas pumas sveikas un veselas atkļuva atpakaļ savā mājvietā un nesaplosīja nevienu cilvēku.
Pirmo reizi rīdzinieki ar Zapašnija meistarību iepazinās 1965. gada nogalē, kad viņš ar savu slaveno trupu “Plēsoņu vidū” viesojās Rīgas cirkā un pārsteidza ne tikai cirka apmeklētājus, bet arī VEF apkārtnes cilvēkus, kad viņš uz tikšanos ar VEF strādniekiem no mikroautobusa “Latvija” izkāpa pavadā kopā ar… tīģeri! Toreiz par viņu rakstīja teju visas lielākās Rīgas avīzes un žurnāli.
Leģendārais plēsēju dresētājs Valters Zapašnijs ar tīģeri Maskavas ielās 1970. gadā:
Latvijas presē viņa vārds atkal plaši parādījās pēc septiņiem gadiem. Par viņa varoņdarbu Rīgas zooloģiskajā dārzā 1973. gada janvārī rakstīja vairākas avīzes ne tikai Rīgā (“Rīgas Balss”, “Dzimtenes Balss), bet arī provincē (Preiļu “Ļeņina Karogs”), to pieminēja arī žurnālā “Zinātne un Tehnika”.
Neparastā plēsēju gūstīšana Rīgas zoodārzā
Lai saprastu, cik spraigi pirms pusgadsimta gāja Mežaparkā, Jauns.lv gandrīz pilnībā citē 1973. gada 18. janvāra rakstu “Rīgas Balsī “. Rīdzinieku avīzē šis stāsts ar nosaukumu “Bēgšana rītausmā” bija publicēts rubrikā “Notikumi”, bet teju tāds pats identisks raksts ārzemju latviešiem paredzētajā avīzē “Dzimtenes Balss” tika publicēts rubrikā “Mazliet neparasti” ar nosaukumu “Ar tīklu pret pumām”:
“Grūti pasacīt, kāds iemesls īsti bija nesenajam notikumam, kas sacēla kājās visu Rīgas zooloģisko dārzu. Lai nu bijis kā būdams, bet, kad kalpotāji no rīta ieradās darbā, pumu mitekļa režģu durvis bija līdz galam vaļā, bet krātiņa iemītnieki jautri draiskuļoja pa dārza teritoriju.
Tāda pati aina bija vērojama arī pie sumbra krātiņa. Taču atšķirībā no draiskulīgajām kaimiņienēm sumbrs nesteidzās baudīt necerēto brīvību. Viņš mīņājās pie sava krātiņa, un bez sevišķas piepūles izdevās viņu ievilināt atpakaļ. Notikums ar pumām tālāk risinājās šādi:
Rīgas pilsētas lekšlietu pārvaldes dežūristabā atskanēja trauksmes zvans, kas izsauca operatīvo grupu. Milicijas darbinieki majora A. Leičenko vadībā devās uz notikuma vietu. Kad viņi ieradās Zooloģiskajā dārzā, personāls jau ar tīkla palīdzību bija paguvis sagūstīt četrus mierīgākos plēsoņas. Visas četras sagūstītās pumas bija dzimušas un izaugušas tepat - Rīgas zooloģiskajā dārzā un bija gandrīz pieradinātas. Citu pēc citas tās notvēra tīklos (dzīvnieki uzticīgi ļāva cilvēkiem pienākt klāt) un aizveda uz krātiņu.
Brīvībā tomēr vēl palika divas pumas. Viena dzīvnieka pēdas aizveda līdz pērtiķu miteklim. Tur lēzenā uzkalniņā aiz koka cilvēki ieraudzīja milzu kaķa ūsaino purnu. Taču puma izskatījās nikna un lika saprast, ka krātiņā atgriezties nevēlas.
Nezin, ar ko būtu beigusies tvarstīšana, ja zooloģiskajā dārzā laimīgā kārtā tolaik nebūtu atradies pazīstamais tīģeru dresētājs KPFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Valters Zapašnijs. Viņš bija ieradies izraudzīties darbam cirkā divus pusaugu tīģerēnus un, uzzinājis par notikušo, tūlīt devās palīgā.
Nostādījis cilvēkus apkārt kokam, Valters Zapašnijs paņēma tīklu un lēnām tuvojas pumai. Viņš gāja tai klāt, cenzdamies nomierināt plēsoņu ar balsi. Līdz mērķim bija palikuši divi vai trīs soļi, kad kāds zooloģiskā dārza kalpotājs izdarīja neuzmanīgu kustību. Puma kā bulta pasitās sānis un, izdrāzusies cauri aplencēju lokam, joņoja uz priekšu. Nezaudēdams ne sekundi, dresētājs metās zvēram pakaļ. Tikai pie paša žoga viņam izdevās bēgli panākt.
Nu sākās pēdējās izbēgušās pumas meklēšana. Tā ilga labu laiku. Cilvēki jau sāka apsvērt, ka vajadzēs pārmeklēt visu Zooloģiskā dārza apkārtējo teritoriju. Taču vēlāk izrādījās, ka pumai ne prātā nebija nācis bēgt tik tālu. Visu laiku tā bija grozījusies pie tīģeru mitekļa katlu mājas siltajām sienām. Ieraudzījusi cilvēkus, tā metās uz durvīm.
Paskrējusi garām bezgala pārsteigtajam kurinātājam, plēsoņa paslēpās katlu telpas tālākajā kaktā aiz ogļu kaudzes. Kurinātājs kā šauts izskrēja ārā un aizcirta aiz sevis durvis.
Valters Zapašnijs no jauna drosmīgi devās zvēram pretī. - Neizrādiet, ka jums no viņas bail, - dresētājs pamācīja savus “asistentus”. - Zvēri to ļoti labi izjūt un tad paši vairs nebaidās no cilvēka.
Virs ogļu lūkas nolika krātiņu, un pēc dresētāja ilgstošas “pierunāšanas” puma paklausīgi iegāja krātiņā. Tā Rīgas zooloģiskajā dārzā beidzās šī neparastā operācija, par kuru tagad vairs atgādina tikai jaunā slēdzene pie pumu krātiņa.”
Tā nu laimīgi beidzās epopeja ar no Rīgas zoodārza izbēgušajām pumām. Bet vēstures avoti gan klusē par to, kā pirms pusgadsimta gadījās tā, ka pumu krātiņa durvis pēkšņi bija atsprāgušas vaļā.
Nerātnais Džoks un Kukla ar saviem mazuļiem
Rīgas Zooloģiskā dārza Mārketinga un biznesa attīstības nodaļas pārstāvis Māris Lielkalns Jauns.lv teica, ka pēc pusgadsimta noilguma zoodārzā vairs nav saglabājušās liecības par 1973. gada janvāra pumu “bēgšanu rītausmā” tomēr pēc “vecajiem papīriem” var uzzināt, kas bijušas tās nerātnās pumas, kuras izbaudījušas necerēto brīvību ārpus krātiņa režģiem – tā bijusi zvēru ģimenīte: astoņus gadus vecais tēviņš Džoks un gadu jaunākā mātīte Kukla ar saviem četriem mazuļiem, kuri tikko bija nākuši pasaulē. Māris Lielkalns, iepazīstoties ar pusgadsimtu vecajiem avīžu rakstiem, Jauns.lv pastāstīja:
“50 gadi ir pagājuši, tā ka laika distance ir pietiekami gara. Šāds gadījums nav atmiņā. Līdz ar to arī pikantas nianses nebūs iespējams restaurēt gan par to, kādas durvis un cik ir bijušas neaizvērtas. Un arī par darbinieku strostējumu ziņu nav.
Varu vien teikt, ka tajā laikā zoodārzā ir bijusi pumu ģimene nepilnus astoņus gadus vecs tēviņš Džoks un gadu jaunāka mātīte Kukla, kurai tajā brīdī bija nepilnu gadu veci pēcnācēji - viens puika un trīs meitenes. Tā kā pieaugušie dzīvnieki ir vientuļnieki, kuri satiekas tikai pārošanās laikā, tad no šodienas skatu punkta vajadzētu būt, ka viņi dzīvojuši atsevišķos voljēros - tēviņš turpat netālu, bet atsevišķi. Tā ka iespējams atvērtas varēja tikt divu voljēru durvis.
Rakstā minēts, ka četri dzīvnieki tikuši viegli noķerti. Tās bijušas tieši jaunās pumas, kuras kā minēts, dzimušas un augušas Rīgas zoodārzā. Savukārt ar pieaugušajiem dzīvniekiem protams, lieta nav tik vienkārša. Taču arī šajos gadījumos tie nav vēlējušies doties plašajā pasaulē.
Tiesa gan, žurnālisti nedaudz uzskaistinājuši tekstu, stāstot, ka dresētājs meties pakaļ pumai, kas kā bulta aizskrējusi garām zoodārza darbiniekiem, un to panācis. Ja puma būtu patiešām skrējusi no visas sirds, tad nu neviens cilvēks to nespētu panākt...”
Runājot par to, vai šodien Rīgas zoodārzā var sastapt kādu pumu, Māris Lielkalns teic: “Patlaban Rīgas Zoodārzā pumas nav aplūkojamas, un arī tuvākajā laikā nav plānots to darīt. Iemesls - Zoodārza kolekcijā ir ap 400 sugas, savukārt pasaulē mīt apmēram 1,5 miljoni dzīvnieku sugu. Tas nozīmē, ka iespējas variēt ir milzīgas. Mēs no lielajiem kaķiem, pie kuriem pieder arī pumas, esam izvēlējušies turēt tīģerus un lauvas. Bez tam pumas arī neiesaka eksponēt zooloģiskajos dārzos, lai neradītu cilvēkos vēlmi šādu dzīvnieku turēt mājās. Kā zināms, tad daudzviet šīs sugas pārstāvji ir populāri kā mājdzīvnieki un to veicina dažādi mīļvideo sižeti. Bet puma nav mājdzīvnieks!”
Tā kā bijušas atvērtas vēl viena voljēra durvis, no kura “plašajā pasaulē” izspruka sumbrs, kurš gan nav bijis tik nešpetns kā pumas, tad Māris Lielkalns arī informēja par zālēdāju, kurš tolaik piedzīvoja necerēto “brīvības rītausmu”:
“Tajā laikā Zoodārzā bijuši arī lielie zālēdāji - viens 10-12 gadus vecs sumbru tēvs Romis un divi jauni bizoni (4-5 gadus veci) Gatis un Vita (abiem dzīvniekiem ir nīderlandiska izcelsme, taču vārdus noteikti ir iedevuši mūsu tā laika kolēģi)”.
Puma – Andu lauva:
