Latviešu ielu mākslas virtuozs Kiwie apsteidzis pašu Benksiju un grasās ar savu monstriņu apceļot visu pasauli

Saucas šis ceļojums – projekts Kiwie1001, un tajā piedāvātie mākslas darbi nopērkami kriptoizsolēs. Tas, starp citu, ir absolūti novatorisks un unikāls piedāvājums, jo līdz šim ielu māksla tajās nebija parādījusies. Ar latvisku lepnumu un jaunām mākslas pārdošanas izpausmēm atvērtu sirdi varam droši apgalvot – šajā jomā tik tiešām esam pirmie!

Nopirkt to, ko mājās neaiznesīsi

Ar unikālo ideju ielu mākslā tik tiešām esi aizsteidzies priekšā pat pasaulslavenajam novatoram Benksijam!

Tā tik tiešām sanāk. Ideja dzima brīdī, kad sanācām kopā četri seni draugi, kuri nodarbojas ar pilnīgi dažādām lietām. Runājoties par to, kas šobrīd notiek gan mākslas, gan tehnoloģiju pasaulē, mums likās, ka šāds varētu būt veids, kā izmantot NFT (non-fungible token jeb neaizvietojams marķieris – Red.) tehnoloģiju arī ielu mākslas darbu pārdošanā. Respektīvi, piedāvāt cilvēkiem iespēju iegādāties darbus, kurus nav iespējams kustināt.

Droši vien vajadzētu paskaidrot, par ko īsti mēs runājam. Tātad ir ielu mākslas darbs. Ir šā darba trīsdimensiju jeb 3D vizualizācija, un tas tiek izsolīts kriptomākslas izsolē, kur darbu var iegādāties par kriptovalūtu. Un tas nozīmē – esmu iegādājies Kiwie darbu, kas realitātē atrodas uz kādas mājas sienas, man datorā ir 3D vizualizācija un digitāli marķēts sertifikāts, kas apliecina īpašumtiesības...

Šajās izsolēs mākslinieki tirgo digitālos darbus. Ja kāds tādu nopērk, tad nekas vairāk par digitālo vizualizāciju viņam arī nepieder. Bieži vien tas vienkārši ir GIF fails, ar kuru var palielīties internetā vai tirgot to tālāk. Daudzi investori tajā ir ieinteresēti – ja ļoti ātri tiek pie kāda no digitālo mākslinieku darbiem, kas potenciāli varētu būt vērtīgāki nākotnē, ir iespēja nopelnīt pat desmitreiz vairāk. Tas piesaista daudzus ielu cilvēkus. Šī sistēma patiesībā darbojas jau vairākus gadus, bet pa īstam “uzsprāgusi” tieši pēdējos mēnešos. Tas noticis, pateicoties lielam mākslinieku pieplūdumam. Pirms tam šajās blokķēžu sistēmās varēja iegādāties, piemēram, digitālu zobenu vai pistoli kādai konkrētai datorspēlei. Nopērkot tādu, pēc tam spēlē varēja citiem lielīties, cik foršs zobens tev tagad ir, ka tāda nav nevienam citam spēlētājam. Jau tad summas bija diezgan lielas – tādu zobenu vai pistoli spēlētāji iegādājās arī par diviem un trim tūkstošiem dolāru. Digitālie mākslas darbi šādi tiek tirgoti nu jau pat par miljoniem, konkurējot ar klasiskās mākslas darbu cenām. Mēs piedāvājam ne tikai šo digitālo failu, bet arī apliecinājumu, ka pircējs ir konkrēta ielu mākslas darba īpašnieks. Savienojam digitālo un reālo pasauli.

Nu labi. Esmu nopircis šo darbu. 3D vizualizācija man nekur nepazudīs. Bet reālais darbs? Māju nojauc, darbs pazūd... Kas notiek tad?

Tad uzreiz jāpiemin tas, ka šis ir ilgtermiņa projekts, bet ar skaidrām robežām. Ir konkrēts skaits pārdodamo darbu – 1001. Tas nozīmē, ka cilvēks jau zina galējo apjomu un attiecīgi – ko viņš īsti kolekcionē. Cik daudz viņš varētu sakrāt no kopējā apjoma. Bet, atbildot konkrēti uz jautājumu, ja darbs tiek, piemēram, aizkrāsots, nopirktā 3D animācija nomainās uz tā saukto spoku versiju, vai nu kļūst caurspīdīga, vai izmainās citādā veidā. Vēl plānoti dažādi reaģēšanas varianti, un viens no tiem ir poltergeista versija – aizkrāsotais zīmējums tiek atjaunots ar kādu nelielu izmaiņu. Mēs uz to vairāk skatāmies kā uz ilgtermiņa spēli. Realitāte var ieviest savas korekcijas, taču tādi ir spēles noteikumi. Dažu manu darbu dzīve ilgst jau desmit un pat piecpadsmit gadus, daži izzūd jau pēc nedēļas. Protams, šajā projektā mēs tomēr izvēlamies lokācijas, kas ir gan saskaņotas, gan kaut kādā veidā arī aizsargātas, lai darba mūžs būtu pēc iespējas ilgāks.

Respektīvi, nelegāli tapušo mākslu izsolēs nopirkt nevarēs.

Tieši tā. Nupat, piemēram, tika pārdots darbs Mārupes veloparkā, kura rampā uzzīmēju pasaulē lielāko brokastu pārslu bļodu. Tā bija sadarbība ar šā parka būvētājiem, un ir diezgan skaidrs, ka tas tur ir uz ilgāku palikšanu.

 Kurš to nopirka?

Ja nemaldos, tad cilvēks no štatiem.

Būtībā tu piedāvā nopirkt ielu mākslu, kas pamatā tomēr vienmēr bijusi diezgan pancīga, nelegāla un nevienam īsti nepiederoša izpausme?

Pasaules mērogā tas sen jau notiek. Cilvēki pērk Benksija darbus, pat izgriežot sienu fragmentus. Tas tomēr izklausās ļoti dīvaini, tāpēc mēs piedāvājam risinājumu, kas nenodara nekādu skādi. Bet tajā pašā laikā konkrētā darba īpašnieks ir tikai viens, jo ielu mākslas tirgū mākslinieki mēdz tirgot, piemēram, konkrētu skaitu izprintētu savu zīmējumu kopiju un tamlīdzīgi. Mēs tomēr gribam saglabāt konkrētā darba unikalitāti.

Iepazīties ar tavām kolekcijām nu jau iespējams ne tikai internetā, bet arī klātienē. Galerijas Centrs trešajā stāvā esi atvēris GC Kiwie Space, ko var nodēvēt par tādu kā izstāžu zāli.

Ideja bija izveidot pirmo oficiālo NFT izstāžu telpu Eiropā ar domu gan parādīt savas jaunās kolekcijas, gan iesaistīt cilvēkus no visas pasaules, aicinot iesūtīt savus darbus. Veidot savu community (kopienu – Red.). Ir, piemēram, tāda Discord grupa, kurā cilvēki sazinās un komunicē par jaunākajām aktualitātēm tirgū. Skatīsimies, kā tas attīstīsies.

Digitālās mākslas bums

Izklausās, ka digitālo tehnoloģiju izmantošanas idejas tev un taviem senajiem draugiem – 3D vizualizāciju veidotājam Aleksandram Brežem, blokķēžu tehnoloģiju speciālistam Kristapam Vaivodam un programmētājam Valteram Brūnam – netrūkst. Ko vēl plānojat?

Ideju ir daudz, bet ir lietas, ko vēl negribu atklāt. Pamatvirziens ir NFT izmantošana, taču uztverot to tikai kā instrumentu, ar kura palīdzību mēs realizējam šo projektu un kaut kad realizēsim arī citus, kas arī atšķirsies no jau ierastās NFT izmantošanas. Vēlme ir kļūt mazāk atkarīgiem no kriptotirgus, jo tas tomēr ir diezgan jutīgs, tā svārstības ietekmē dažādas apkārtējās aktivitātes.

Ar ambiciozo Kiwie1001 projektu, visticamāk, esi sev nodrošinājis darbu piecus sešus gadus uz priekšu, jo esi iecerējis radīt savus darbus 195 pasaules valstīs!

Tāda doma tiešām ir. Jau plānoju savus nākamos ceļojumus, kas gan šobrīd pandēmijas dēļ ir apgrūtināts process. Taču virzīsimies uz priekšu.

Tu ar savu zīmēto monstriņu esi ieplānojis apceļot pasauli?

Tā var teikt.

Taču pirmie darbi, ko pārdevi šajā projektā, bija jau tavi esošie, zināmie zīmējumi. Kurā brīdī sākas speciāli šai iecerei domāta jaunrade?

Pirmo kolekciju varētu nodēvēt par pilotkolekciju. Kad mēs sākām šo ideju izstrādāt, bija februāris un ārā bija diezgan auksts, tāpēc nolēmām pirmo kolekciju taisīt no jau esošiem darbiem, kas šķiet nozīmīgi. Gribējām arī parādīt visu amplitūdu, kā nākamie darbi varētu izskatīties, jo runa ir ne tikai par nelieliem darbiem, kas zīmēti no ielas, bet arī apjomīgiem darbiem uz ēku fasādēm un tamlīdzīgi. Sākot no otrās kolekcijas, visi darbi tika radīti speciāli jaunajam projektam. Tagad tapusi jau trešā kolekcija.

Jūsu ideju uzķēruši arī muzeju īpašnieki, piemēram, Jānis Zuzāns, kurš iegādājās divus tavus darbus – lielformāta gleznojumu Gray Rainbow Grīziņkalnā uz Alauksta ielas 13. nama fasādes un krietni mazāko zilā monstriņa zīmējumu Sky Liverpūlē.

Šādu kolekcionāru un muzeju uzturētāju interese ir labs rādītājs, ka tā nav tikai tāda muļķīga spēlēšanās ar jaunām tehnoloģijām. Arī citur pasaulē kolekcionāri ar kriptovalūtu pērk digitālo mākslu. Piemēram, amerikāņu mākslinieks Beeple nesen izsoļu nama Christie’s izsolē savu darbu (Everydays: The First 5000 Days – Red.) pārdeva gandrīz par 70 miljoniem dolāru! Nopietns mākslas kolekcionārs par šādu summu nopirka darbu, kas sastāv no 5000 digitāliem maziem darbiņiem. Līdz ar to Beeple ir kļuvis par vienu no visvairāk pelnošajiem māksliniekiem šā brīža mākslas pasaulē. Diezgan interesants pavērsiens digitālajai mākslai, jo līdz šim digitālajiem māksliniekiem ir bijušas lielas problēmas pārdot savus darbus.

Droši vien klasiskas mākslas cienītājiem šis viss joprojām ir diezgan nesaprotami un varbūt pat raisa sašutumu – kā var pārdot kaut kādu GIF failu par milzīgu naudu, pasniedzot to kā mākslas vērtību?

Es saprotu, jo pirms gadiem četriem, kad pats sāku pētīt šīs sistēmas, man arī nebija skaidrs, kāpēc kāds ir gatavs maksāt 10 000 dolāru par GIFiņu ar kaķi. Taču vēlāk sāku to visu izprast, jo tā ir naudas ieguldīšana daudzsološu, augošu mākslinieku darbībā, kas vēlāk var nest lielu peļņu. Tas ir arī interesants naudas investēšanas veids.

Jūsu komanda ar pirmo kolekciju nopelnīja 27 000 dolāru. Tas izklausās daudz.

Tas izklausās daudz, bet tas nav daudz, ja skatās uz tirgu globālā līmenī. Latvijā tas varētu šķist daudz.

Naudu, kā saprotu, uzreiz ieguldi tālākā projekta attīstībā, pasaules apceļošanā. Būtībā sponsorē savu darbību pats no savas kabatas?

Tā arī sanāk – ienākumus no darbu tirgošanas ieguldām tālākā projekta attīstībā. Tas ir normāls process. Grūti prognozēt, bet noteikti kādu gadu tā arī turpināsies.

Šis izklausās jau pēc dzīvesveida, kas vairs nav savienojams ar kādu pamatdarbu...

Tas nav savienojams. Testēju šādu iespējamību kādus desmit gadus, konkrēti šim projektam gatavojos gadus divus. Nepieciešams saprast, cik ātri var sakrāsot tik daudz darbu, kā to izdarīt, kā komunicēt ar vietējiem cilvēkiem, kā sadarboties un tamlīdzīgi. Tas viss ir izzināts, tāpēc es domāju, ka noteikti arī apceļosim visas ieplānotās vietas.

Attieksme pret ielu mākslu dažādās valstīs nav viennozīmīga. Daudzviet tā joprojām tiek uzskatīta drīzāk par sienu apķēpāšanu.

Jā, tāpēc plānojam to darīt diezgan advancētā līmenī. Pēc iespējas radošāk un nepieejamākās vietās. Ir arī tā – jo interesantāka ir lokācija un vide tai apkārt, jo interesantāks ir pats darbs un tā stāsts. Arī sekotājiem un kolekcionāriem tas ir daudz interesantāk, tā ir iespēja arī uzzināt kaut ko vairāk par konkrēto valsti.

Nojaušu, ka runa gluži nav par 1001 tavu monstriņu dažādās variācijās, un, visticamāk, tiešām pielāgosi darbus konkrētai videi un kultūrai?

Noteikti. Galvenā tēma tomēr ir monstriņš, bet ļoti dažādos veidos.

Opis, vārdā Džons Diks

Šādā veidā strauji kļūsi populārs pasaulē, un būs arvien grūtāk noslēpt savu identitāti. Līdz šim gan tev diezgan labi izdodas...

Ir plāns nopirkt savu salu un pazust, bet līdz tam vēl mazliet jāpastrādā.

Tavs publiskais tēls joprojām ir vecais hipsteronkulis.

Tas sākās kā joks, kas atkārtojās pārāk bieži, tāpēc kļuva par normu. Es pat nenoķēru to brīdi, kad tas jau bija kļuvis par stabilu tēlu. Sākumā gribējām uzfilmēt dokumentālo filmu par opi, kurš pa dienu strādā veikalā, bet pa naktīm iet un krāso uz sienām lācīšus, jo viņam vienkārši patīk to darīt. Taču tieši tajā laikā iznāca Jackass filma Bad Grandpa, un mēs izdomājām savējo netaisīt, citādi cilvēki padomātu, ka esam nospieduši šo ideju. Taču tēls palika.

Un tam pat ir vārds – John Dick.

Jā, tas arī bija joks, kas vienkārši pielīp un ko vairs nevar nokratīt.

Cik darbu tu līdz šim esi uzzīmējis? Tūkstotis taču būs?

Tūkstotis noteikti ir. Ir arī daudz komerciālu darbu, kuros nav nekā no Kiwie.

Ko tas īsti nozīmē – nav nekā no Kiwie? Tev ir savs apzinātais rokraksts, zem kā esi gatavs parakstīties?

Man visi darbi iedalās divās grupās. Viena ir Kiwie grupa, kuras darbu izskatu pilnībā nosaku es pats, tāpat kā to tapšanas laiku. Un otra ir komerciālu darbu grupa, kur pasūtītāji ir dažādas kompānijas, aģentūras, jebkāda veida krāsošanas un dizaina darbi.

Pieļauju, ka pasūtītājiem tomēr nav vienalga, kurš to dara. Viņi tomēr grib Kiwie.

Agrāk bija vienalga, tagad tas šķiet jau svarīgi. Tā laikam ir foršāk, jo cilvēki vairāk uzticas, sagaida kādu pārsteigumu. Ja es arī īstenoju kādu projektu, tad vienmēr cenšos sevi tajā ielikt simtprocentīgi un izdomāt labāko iespējamo risinājumu, ņemot vērā visus apstākļus, ieskaitot finansiālos. Bet diezgan daudz sanāk arī atteikt, jo fiziski nav visam laika. Tāpat pārsvarā strādāju no rīta līdz vakaram.

Tagad piecus gadus tev ar tādiem pasūtījumiem vispār var neuzplīties?

Jā un nē. Jaunais projekts, protams, aizņems ļoti daudz laika, bet neizslēdzu iespēju, ka kādu šādu commission (pasūtījuma darbu – Red.) izpildīšu kādā citā valstī. Ir cilvēki, kas man raksta – ja būsi Spānijā, dod ziņu, jo ir šādi tādi piedāvājumi.

Kurā kategorijā ir viens no joprojām iespaidīgākajiem ielu mākslas darbiem Rīgā Saule Pērkons Daugava, ko uz Tallinas ielas 46. nama zīmēji kopā ar Daini Rudeni?

Šis ir tā sauktais one-off (vienreizējs – Red.) darbs, ko mēs veidojām festivālā Blank Canvas 2014. gadā. Izdevās atrast šo fasādi un sapratām, ka uz tik liela izmēra laukuma laikam būtu dīvaini zīmēt kaut kādus lācīšus. Nolēmām taisīt kaut ko diezgan monumentālu, kaut ko uz pieminekļa pusi, kas liktos saistošs cilvēkiem, kuri dzīvo tieši šajā pilsētā un valstī. Izvēlējāmies izmantot šos motīvus un sākām darbu. Process gan bija diezgan ilgs un mokošs, jo bija ļoti karsta maija saule, kurā varēja nodegt pēc pāris stundām, bet izdarījām.

Saule Pērkons Daugava tapa Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. Tas bija veids, kā arī valstiska un starptautiska mēroga kultūras projekti var atbalstīt ielu mākslu. Veiksmīgs piemērs, kā to var izdarīt.

Absolūti. Jo vairāk gan valdība, gan pilsēta nāk pretī un runā par ielu mākslu, jo vieglāk visu ir sakārtot un atrisināt. Es diezgan daudz par to esmu runājis, bet neviens manī īsti neklausās – diezgan daudzas pilsētas šo problēmu ir veiksmīgi atrisinājušas, izveidojot ielu mākslai legālās sienas. Rīgā es to vislabāk redzētu Salu tilta gājēju daļā, kas ir zem braucamās daļas. Tā ir ļoti gara siena pilsētas centrā. Ja šāda vietā uztaisītu legālo sienu, pie mums noteikti brauktu starptautiski ceļojošie grafiti festivāli, un mēs pat, iespējams, varētu iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, jo tās sienas kopējais garums turp un atpakaļ ir ap diviem kilometriem. Ginesa rekordu grāmatā garākā apgleznotā siena bija ap 1800 metru gara. (Par garāko šādu sienu tomēr nu jau tiek uzskatīts apmēram 2200 metru garš līkloču veidojums Dubaijas pludmales parkā – Red.) Jāsagaida, kamēr visi draugi nonāks svarīgos amatos, tad būs iespējams kaut ko pamainīt arī pie mums. Domāju, ka tas ir tikai laika jautājums.

Pats arī droši vien ej uz kādu Ginesa rekordu ar savu jauno projektu?

To vienīgi būtu sarežģīti pieteikt, jo visam jābūt ļoti oficiāli. Tad man no katra namīpašnieka būtu jādabū rakstisks apliecinājums... Bet, protams, to varētu papētīt.

Cik daudz problēmu tev ir radījusi nelegāla darbība ielu mākslā?

Nemaz tik daudz nav. Kad biju jaunāks, tad bija dažas saķeršanās, bet tagad jau viss notiek projektos un ceļojumos. Piemēram, Āzijas valstīs, krāsojot kādu sienu un pajautājot vietējiem cilvēkiem, vai vispār drīkstu tur krāsot, esmu saņēmis pretī prieka pilnu attieksmi, ka kāds ir atnācis un pats ar savām krāsām tagad krāso sienu. Viņus priecē jau šis fakts. Kamēr krāsoju, pat atnesa man pusdienas. Es arī apzināti nemēģinu iekulties kādās nepatikšanās.

Ielu mākslas skola

Tu ar ielu mākslu nodarbojies jau apmēram 15 gadus. Kur tu sevi redzi vēl pēc 15 gadiem?

Noteikti gribu strādāt ar jauniešiem, ko daru arī tagad. Tas ir vērtīgi. Jaunieši to arī novērtē, veidoju workshop (meistardarbnīcu – Red.) grupas, kurās man patīk stāstīt gan savu pieredzi, gan to, kā labāk krāsot, kā ģenerēt idejas. To, ko es būtu gribējis, lai man kāds pastāsta, kad man bija sešpadsmit. Varbūt būšu izveidojis kādu alternatīvo skolu vai fondu, kas palīdz jauniešiem tieši mākslas sfērā.

Kādu padomu tu varētu dot kādam sešpadsmitgadīgam grafiti iesācējam?

Galvenais laikam ir sekot savam iekšējam kompasam. Pats vienmēr tādam esmu sekojis, dažreiz varbūt esmu apgājis kādus likumus, bet tikai tāpēc, ka man tie vienkārši likušies muļķīgi, jo radīti, lai kāds gūtu kādu labumu, peļņu. Tomēr ieteikums varētu būt – pirms darīt kaut ko, kas arī pašam nešķiet īsti pareizi, varbūt ir vērts padomāt divreiz un tad pieņemt lēmumu, iet atbilstoši sev pareizākajā virzienā.

Acīmredzot ielu mākslai nekad īsti nebūs skaidri noteiktu robežu un perfektu likumu. Tās šarms tomēr ir mūžīgajā dialogā ar pastāvošām iekārtām un sabiedrību...

Tā tam arī vajadzētu palikt. Tā ielu māksla ir radusies, un tā tai arī būtu jāturpinās, jo par ielu mākslu to tomēr padara tieši brīvība. Ja ielu mākslu ieliek telpās, tā patiesībā vairs nav nekāda ielu māksla. Ja kaut kas ir uzkrāsots ar baloniņiem, tas automātiski nepārvēršas par ielu mākslu. Tā ir šaura robeža starp burvību un vandalismu. Es pārsvarā mēģinu izvairīties no negācijām. Zinu, ka negatīvais ir vajadzīgs, bet pats esmu izvēlējies darboties pozitīvā virzienā. Man patīk cilvēkus iespaidot pozitīvi, tas šķiet daudz interesantāk. Manējie zīmētie rukši ir atpazīstami vairāk tādā šķautnē.

Man gan pēc rukša tie tavi zīmētie tēli neizskatās. Drīzāk tomēr kaut kādi monstriņi...

Man arī labāk patīk monstriņi. Tas ruksis pielipa vienā izglītības projektā, kad man kāda skolotāja pajautāja – un kas tad tas par ruksi? Bet monstriņš noteikti ir precīzāk.

Es pat ilgu laiku domāju, ka tas tēls ir domāts Kiwie. Kā tāds zīmogs.

Tāds arī bija mans sākotnējais plāns – radīt kaut ko, kas vēl neeksistē un kļūst atpazīstams, lai zīmējot pēc tam nevajadzētu katru reizi pierakstīt klāt arī vārdu.

Kā radās vārds Kiwie?

Man tas iepatikās, jo ir īss un cilvēki to jau valodā izmanto. Tas ir viegli izrunājams, to ir viegli atcerēties, internetā neko daudz ar šādu vārdu neatradu, tas ir arī grafiski simetrisks. Daudz labu nianšu. Un tā tas arī pielipa. Tagad to ieguglējot, uzrādās mani monstriņi, ko arī gribējās panākt. (Par Kiwie darbību vairāk iespējams uzzināt interneta vietnēs kiwie.com un kiwie1001.com, kā arī Facebook profilā TheKiwie – Red.)