Ar dziesmu pāri robežām: aizrautīgais Reinis Jaunais, kurš muzicē visur pasaulē

Satiekam Reini pirms kārtējās došanās prom. Viņš izjūt ierastās radošās mokas pirms albuma pabeigšanas un acīmredzami jau ir ceļa jūtīs, kurām iesildoties nospēlējis vairākus koncertus tepat dzimtenē. Miera nav, jo ceļa sākums ir gals un ceļa gals ir sākums, bet haoss ir kārtība, un neglīts ir skaists, jo tāda ir laime un rutīna. Tas ir mūsu kalambūrs no viņa skaņdarbu nosaukumiem.

Izdzirdot tavu vārdu, uzreiz iedomājos par ceļošanu un mūziku kā divām nenošķiramām parādībām...

Tā varētu būt. Varbūt tas ir arī tēls, ko pats esmu apzināti vai neapzināti izveidojis. Kad man iznāca disks "Music and Travel Stories", ko Latvijā parasti tulkoju Mūzika un ceļojumu stāsti, koncertos sāku daudz stāstīt par ceļošanu, jo katra kompozīcija simbolizēja kādu no ceļojumu piedzīvojumiem. Nav gluži tā, ka es būtu ar velosipēdu apbraucis apkārt pasaulei vai izdarījis kaut ko tamlīdzīgu foršu. Taču esmu daudz ceļojis muzicējot. Gadu arī nodzīvoju Nīderlandē. Esmu ceļojis ar autostopiem un spēlējis uz ielām. Ja nebūtu šo ceļojumu, es būtu jau pametis mūziku, jo izjuka grupa Mango, kurā man ļoti patika spēlēt un kurā biju ieguldījis savu sirdi. Likās, ka galīgi vairs neiet ar to mūziku, bet ceļojot sastapu visādus hipijus un pankus, ar kuriem kopā spēlēju, atvēlot, protams, savu vietu arī bohēmai. Tas man iemācīja mūziku uztvert citādāk. Kā brīvības izpausmi, nevis kā kaut ko tādu, ko tu centies nospēlēt pēc iespējas precīzāk. Tas iedeva jaunu dzinuli.

Mazliet pat jāapskauž tie klausītāji, kuri tavā koncertā nonāk pirmoreiz, jo pārsteigums ir garantēts. Viens ir pateikt, ka uzstāsies mūziķis, kurš daudz ceļo un tad arī padalās stāstos par saviem piedzīvojumiem. Attiecīgi iedomājies tādu tipisku ielu muzikantu, kurš pārsvarā spēlē visiem labi zināmu dziesmu kaverversijas. Taču pavisam kas cits ir dzirdēt koncertā gana neparastas oriģinālkompozīcijas un – jo īpaši –ieraudzīt tavu tehnisko varēšanu. Tu taču ar to ģitāru dari brīnumu lietas!

Prieks dzirdēt, ka tas sajūsmina! Ir gan bijis posms, kad spēlēju arī kaverversijas. Tas bija vairāk saistīts ar uzspēlēšanu attiecīgās grupās, kurās var nopelnīt... Taču tad es sačakarēju roku, un tas lika pārdomāt savas prioritātes. Es ļoti novērtēju ikvienu mūziķi, kurš izpilda oriģinālmūziku. Latvijā patiesībā oriģinālmūziku tiešām novērtē. Daudzās zemēs mūziķiem, kuri nespēlē kaverus, klājas daudz grūtāk, bet ne par to stāsts. Esmu arī muzikāli izglītojies. Sāku mācīties Rīgas 100. vidusskolā, kas tolaik bija vienīgā vieta, kur varēja apgūt džeza un populāro mūziku. Mēģināju gan iestāties bundziniekos, bet dabūju trijnieku. Nedēļu vēlāk gāju vēlreiz un biju paņēmis līdzi arī ģitāru. Tādu padomju ražojumu par pieciem latiem, ko biju sagrabinājis, neēdot skolā pusdienas. Tad man iestājeksāmenā ielika četrinieku, bet man bija aizdomas, ka tiku pieņemts tikai tāpēc, ka ģitārskolotājam Armandam Alksnim (ilggadējs grupas Credo mūziķis – Red.) vajadzēja vēl vienu ģitāristu.

Augstskolā gribēju mācīties vēsturniekos, bet netiku budžeta grupā. Toties iestājos tolaik populārajā RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola – ­Red.) mūzikas nodaļā. Mācījos par džeza un populārās mūzikas ģitārskolotāju. Tā nejauši tagad esmu aizdzīvojies līdz doktorantūrai Mūzikas akadēmijā... Tādējādi ģitārspēles tehniskais pamats man ir, lai gan nekad neesmu bijis kaut kāds konkursu uzvarētājs vai kas tamlīdzīgs. Vienmēr esmu bijis šausmīgi slinks. Bija posms, kad nospēlēju kopā ar kaut kādu šlāgergrupu un tad gāju uz Depo (alternatīvās mūzikas klubs Vecrīgā – Red.) “kapāt” death metal. Tā tās grupas nāca un gāja, un izdomāju, ka jāsāk spēlēt solo. Sāku rakstīt savas dziesmas, cilvēkiem patika.

Dziesmu rakstīšanā tevi par slinku nenosauksi – dzirdēju, ka top jau septītais albums!

Jā. Tas gan nenāk viegli, jo pēc katra albuma man iestājas pēcalbuma depresija. Tu tomēr ieguldi ļoti daudz laika un enerģijas. Vienā brīdī tās dziesmas jau riebjas un liekas, ka viss ir jāpārraksta, bet tas vairs nav tik vienkārši, jo darbs ir izdarīts un arī nauda jau ir ieguldīta. Agrāk man galva bija pilna ar idejām, bet nekad neko nenovedu līdz galam. Pēc Nīderlandē nodzīvotā piesātinātā gada man pēkšņi iestājās galvā klikšķis, ka plānus tomēr ir forši īstenot. Kopš tā laika esmu izdevis albumu reizi gadā vai divos. Nav arī tā, ka es sev situ pa plecu un saku, cik lielisks darbs ir paveikts. Paradoksālā kārtā gan tas, kas man pašam patīk vismazāk, ir tieši tas, kas visbiežāk skanējis radiostacijās.

Vai tik tavs ražīgums nav vistiešākajā veidā saistīts ar biežo ceļošanu? Tev ir daudz jaunu iespaidu.

Ceļojumu pieredze mani ļoti iedvesmo. Dziesmu aizmetņi tik tiešām rodas ceļojot. Ir gan tādas dziesmas, kuras gadu mācos un tikai tad sāku spēlēt publikas priekšā. Ir bijušas tādas, kas nākušas daudz vieglāk.

Pats esi skaitījis, cik valstīs esi uzstājies?

Neesmu. Lielākā daļa ir Eiropas Savienības valstis, ir arī Turcija, Balkānu valstis, Krievija, Baltkrievija, Austrālija, Jaunzēlande... Ir spēlēts arī Uzbekistānā, Sīrijā, bet tie nav bijuši oficiāli koncerti.

Kaut kur esi vēlējies arī aizķerties, pārcelties uz pastāvīgāku dzīvošanu?

Ir bijušas tādas domas. Esmu diezgan atvērts likteņa piedāvājumiem, taču šobrīd noteikti nedomāju kaut kur pārvākties. Lielāko daļu no gada es tāpat pavadu ārpus Latvijas. Vismaz tā tas ir bijis pēdējos gados. Ja man nebūtu ģimenes, tad, iespējams, viss būtu nedaudz citādāk. Meitai drīz vajadzēs iet skolā, un tad gan negribēšu lielāko daļu laika pavadīt ārzemēs. Mums ir arī savs dzīvoklis. Būtu vēl jādomā, ko darīt ar to.

Koncertā stāstīji, ka devies tūrē kopā ar sievu un meitu. Tādos gadījumos uz ielām droši vien nespēlē, bet iepriekš sarunā koncertus krogos un klubos...

Tieši tā. Un tas aizņem šausmīgi daudz laika. Tagad ar to īstenībā nodarbojas mana sieva Laima. Organizēšanā iesaistos arvien mazāk. Viņa to sāka darīt brīdī, kad man bija sakrājies ļoti daudz darba un es lūdzu palīdzību. Nebija plāna, ka viņa varētu to sākt darīt pilnībā, bet viņai ļoti labi sanāca, un tā arī turpinām. Tas ir lieliski, jo man ir vairāk laika strādāt pie mūzikas. Vispār mēs kopā ceļojam daudz, esam jau vairākas reizes braukuši Eiropas koncerttūrēs. Arī uz Jaunzēlandi. Man arī vairāk negribas braukt vienam pašam. Ilgāk par divām nedēļām noteikti nevēlos ceļot viens.

Vai esi arī ģitārskolotājs, jo mācījies taču šo profesiju?

Par ģitārskolotāju nostrādāju desmit gadus, taču koncertu kļuva arvien vairāk, un nolēmu dzīvot tikai no muzicēšanas. Palīdz, protams, tas, ka palaikam kāds palūdz sarakstīt kādu dziesmu vai iespēlēt ģitāru kādā albumā.

Kad esi Latvijā, arī šeit tev koncertu netrūkst. Daudzas Latvijas grupas to jau dēvētu par Latvijas tūri...

Grupām ir sarežģītāk savākties kopā. Man pašam ir vairāki mūziķu sastāvi. Latvijā arī nav tik daudz vietu, kur varētu uzstāties. Solo ir daudz plašākas iespējas. Mazākos pasākumos spēlēju viens pats, bet tad, kad ir iespēja uzstāties uz kādas lielākas skatuves, uzstājos kopā ar grupu.

Tev tomēr ir izveidojies arī savs stabilāks trio, kurā basu spēlē dziesminiece Lauma Kazaka un pie bungām ir metāla, smagā roka bundzinieks Ivars Logins. Tas patiesībā ļoti labi izsaka tavu muzicēšanas stilistikas plašumu – no akustiska dziesminieciskuma un pasaules mūzikas līdz ārtrokam un eksperimentālajai mūzikai. Pats esi definējis, ko tu spēlē?

Man nākas definēt, lai gan nepatīk to darīt. Roķīgās idejas agrāk realizēju grupā Mango, solo spēlējot mierīgāk un akustiskāk. Tagad visu spēlēju ar savu vārdu. Bet cenšos neielikt sevi konkrētā rāmī. Arī savā solo priekšnesumā nākotnē plānoju ieviest citus mūzikas instrumentus, ne tikai spēlēt ģitāru. Lauma tagad ir nolēmusi pievērsties akadēmiskās mūzikas kompozīcijai, un es biežāk spēlēju ar viņu, viņas dziesmas, nevis otrādāk. Basģitāru manos koncertos turpmāk apsolījis spēlēt Austrālijas latvietis Ivars Štubis, kurš uz nenoteiktu laiku pārvācies uz Latviju. Spēlējot ar grupu, es savu stilu saucu par ārtroku, jo man patīk konceptuālo albumu formāts. Savos albumos vienmēr cenšos radīt vienotu stāstu.

Rodas iespaids, ka tavā priekšnesumā stāstiem ir tikpat liela loma kā dziesmām.

Tas sākās kaut kā netīšām. Agrāk es koncertos runāju ļoti maz, jo neuzskatu sevi par runātīgāko cilvēku pasaulē. Teiksim tā – ja man ir jāuzsāk saruna ar svešinieku, tad visdrīzāk es to neuzsākšu. Taču ārzemju mūziķi man teica – hei, pastāsti savus stāstus arī koncertos! Sāku to darīt un sapratu, ka cilvēkiem tas šķiet interesanti. Tā kā es pārsvarā spēlēju instrumentālu mūziku, ir svarīgi cilvēkiem pastāstīt, par ko tie skaņdarbi īsti ir. Kas ir tie iemesli, kādēļ tu radīji tās skaņas. Labākie stāsti, protams, ir no tiem laikiem, kad ceļoju pilnīgi spontāni. Izdomāju, paņēmu ģitāru, iebāzu somā dažas apenes un zeķes, piesēju pie somas guļammaisu un sāku stopēt, paļaujoties uz to, kur liktenis mani aizvedīs. Diemžēl pasaulē joprojām daudz kur vajag vīzas, tāpēc netiku tik tālu, cik gribētos. Piemēram, Irānā netiku iekšā, jo nebiju laikus nokārtojis vīzu, Sīrijā vispār pazaudēju vai arī man nozaga pasi...

Kas ir tavi TOP stāsti?

Viens no tādiem ir par Rietumsahāru, kur mani bija ielenkuši veči ar automātiem rokās. Man tiešām kļuva bail, bet tad sāku sarunāties, un izrādījās, ka tie nav nekādi bandīti un laupītāji, bet vietējie karavīri, kuri tur sargā drošību. Viņi pat nostopēja mašīnu, lai varu doties tālāk. Ir stāsti par gulēšanu uz ielas, jo nauda ir beigusies. Kopā ar čomu esam tuksneša pilsētās tēlojuši bezpajumtniekus. Lai neredzētu to, ka izskatāmies citādāk, pirms gulētiešanas apsedzām galvas un uzmetām guļammaisus uz somām, lai nebūtu redzams, ka tās gluži nav bomzīgas. Stāstu par to, ka neomulīgi kļūst tikai tad, kad pamani skorpionus un čūskas.

Ir piedzīvojumi arī no ceļošanas kopā ar ģimeni. Piemēram, Jaunzēlandē palikām diezgan klajā vietā, kas bija smuka, ja neņem vērā to, ka atradās starp kapsētu un izgāztuvi. Bija jauks laiks, iegāju no rīta Toi Toi būdiņā, un pēkšņi sākās pamatīga vētra. Vējš aizcirta durvis manā vietā. Jutu, kā vējš to būdu sāniski sāk nest uz priekšu. Par laimi, tā neapgāzās... Kad izgāju no būdas ārā, ieraudzīju, ka pa gaisu visapkārt lido visdažādākie priekšmeti no blakus esošās izgāztuves. Nu, labi, varbūt ne gluži izgāztuves, bet atkritumu šķirošanas punkta. Mūsu telti vējš vienkārši izdemolēja. Bet izrādījās, ka tādā vētrā tāpat ir labāk atrasties klajā laukā, jo nav bīstamības, ka uz galvas uzkritīs kāds koks. Šā iemesla dēļ uz turieni pat speciāli sāka braukt arvien vairāk cilvēku. Kristčērčā (lielākā pilsēta Dienvidsalā Jaunzēlandē – Red.) pieredzējām arī nelielu zemestrīci.

Vēl populārs ir stāsts par Kirgizstānas pilsētu Ošu, kur ierados neilgi pēc pilsoņu kara un arī zemestrīces. Biju vēl diezgan jauns, un man bija tāda hipiju filozofija, ka nāku ar labām domām un ar mani nekas slikts nenotiks. Mani tiešām neatturēja tas, ka nupat vēl kirgīzi un uzbeki vairākas dienas bija viens otru slaktējuši etniskā konflikta dēļ. Meklēju vietu, kur varētu riktīgi lēti palikt pa nakti. Atradu tādu, kur naktsmītne maksāja vienu dolāru. Gultu izvietojuma ziņā tas atgādināja hosteli, bet viss bija stipri palietots. Tiešām vienkārši vieta, kur gulēt, kas tāpēc arī maksāja tik lēti. Tā bija uzbeku vieta. Nakts vidū pēkšņi ieradās kirgīzi. It kā uniformās, bet bez oficiālām uzšuvēm. Viņi atrada mani un sāka pārmest, ka esmu narkokurjers, kurš ved narkotikas no Afganistānas uz Krieviju. Mēģināja izspiest naudu. Īpašnieki izsauca policiju, kas ieradās ātri. Minūti vēlāk es varbūt jau būtu aizvests kaut kur projām. Ļoti paveicās. Iemācījos, ka labo domu filozofija tomēr nav vienīgais, uz ko paļauties. Turpmāk ceļojumos noderēja tas, ka sāku domāt līdzi ar galvu, jo nav tādas mistiskās enerģijas, kas tevi izglābs no visiem pasaules sūdiem...

Vai tev ir bijušas problēmas arī kā mūziķim uzstājoties?

Esmu uzstājies pārsvarā zemēs, kas pieskaitāmas pie Rietumu kultūras. Attiecīgi visur var visu sarunāt. Problēmas drīzāk varētu būt atsevišķās arābu valstīs, bet tur arī neesmu mēģinājis spēlēt ne uz ielas, ne klubos. Tajā pašā laikā man ir tāda pārliecība, ka mūziku, kurā ir ieguldīts liels darbs, vismaz saujiņa cilvēku novērtēs jebkurā pasaules malā. Galvenais ir šo cilvēkus atrast.

 Kur tu šos cilvēkus meklēsi šogad?

Martā dodos Eiropas koncerttūrē. Mums jau ir izstrādājusies stratēģija, ka pirmās divas nedēļas spēlēju viens pats, pēc tam man pielido klāt meitenes, un mēs turpinām kopā. Tad, kad meitai apnīk, jo gribas savus draugus un rotaļlietas, meitenes atkal lido mājās. Pavasaris paies Balkānu pusē, kur sarunātas daudzas uzstāšanās Bulgārijā, Rumānijā, Serbijā. Dosimies arī uz Grieķiju un pēc tam uz Itāliju. Salīdzinoši daudz jau esmu spēlējis Itālijas ziemeļos, bet dienvidos aiz Romas vēl nekur. Jāuzspēlē arī tur.

Rudenī brauksim jau pa iemītu taciņu no Skandināvijas līdz Portugālei, pēc tam plānoju doties uz Jaunzēlandi, kur tagad dzīvo mana māsa. Šobrīd mēģinām saplānot arī Indonēzijas tūri. Nesen Latvijā iepazinos ar vienu brīnišķīgu japāņu mūziķi Kentu Hajaši, kurš arī ļoti daudz ceļo. Viņš mani uzaicināja aizbraukt arī uz Japānu. Redzēsim. Galvenais jebkurā valstī ir apzināt līdziniekus tādām mūsu pašu vietām kā kafejnīca Ļeņingrada, Vunderbārs, Kaņepes kultūras centrs vai Cēsu mākslas telpa Mala. Tādās vietās publika parasti ir ieinteresēta dzirdēt kaut ko citādāku. Pārsvarā spēlēju instrumentālu mūziku, brīžiem arī dziedu. Latviski. Tas vien jau ir kaut kas citādāks. Kā man ir teikuši vairāki vecāka gada gājuma rokmūziķi, ir vienalga, kādu mūziku tu spēlē – ja tu dziedi latviešu valodā, tad ārzemēs automātiski tiec ielikts folkroka kategorijā.

Savu ceļojošā mūziķa dzīvesveidu apmaksā ar muzicēšanu?

Reizēm iet uz augšu, reizēm – uz leju. Paēdis esmu. Vispār jau mūzikas ceļš nav tas, ar ko varētu baigi nopelnīt. Ir, protams, Raimonds Pauls, vienmēr ir izņēmumi. Mūzika ir ceļš, ko cilvēks izvēlas tad, kad nevar to nedarīt. Tev niez nagi. Jāizdomā tikai veids, kā izdzīvot. Es esmu mūziķis, kurš pelna ar muzicēšanu un ir izvēlējies izpildīt tikai oriģinālmūziku, tāpēc man ir arī jāceļo, jo Latvija nav liela...

Kā sauksies tavs septītais albums?

Šobrīd manā prātā ir nosaukums "Nezinu, kurp dodos, bet ceļš turp ir skaists".

Fakti

Reinis Jaunais (31)

Mūziķis. Ģitārists, dziedātājs, oriģinālskaņdarbu autors.

Zināms arī kā Reinis Young, bet Latvijā vēlas uzstāties ar savu latvisko uzvārdu.

Gadu nodzīvojis Nīderlandē, kur dēvēts par Raini, jo tā, pēc vietējo domām, pareizi jāizrunā Reiņa vārds.

Bijis bundzinieks pankroka grupā.

Iedvesmojies no pasaulē pazīstamajiem ģitāristiem Endija Makija (Andy McKee) un Džona Gomma (Jon Gomm).

Izdevis sešus albumus: Plika ģitāra (2013), Draugu orķestris (tapis kopā ar Artūru Veinbergu; 2015), Gaišs (tapis ar grupu Young & the Oak People; 2016), Tumšs (2017), Music and Travel Stories (2018) un Pretpolu vienādības (2019).

Koncertējis gandrīz visās Eiropas valstīs, arī Āzijā, Austrālijā un Jaunzēlandē.

Sniedz pat 250 koncertus gadā.

Ir mājaslapa: reinisjaunais.com