Latvijas noslēpumi: nenovērtētā Līvenu dzimta

Uzvārda mīkla

Par to, vai tiešām Līvenu priekštecis ir Turaidas lībiešu vadonis Kaupo, īstas skaidrības nav. Taču nav šaubu, ka Līveni ir viena no senākajām dižciltīgajām Baltijas dzimtām, kas jau 13. gadsimtā bija Rīgas bīskapa vasaļi, sākumā gan zināma ar Livo vai Līvu (Live) vārdu. Jau vārds vien vedina uz domām par saistību ar lībiešiem, un, pat ja tajā dominēja vācu cilmes ļaudis, diez vai ilgajā gadsimtu gaitā dzimtai būtu izdevies izvairīties no latviešu asiņu piejaukuma. Paši Līveni, pēc visa spriežot, uzskatīja, ka tiešām ir cēlušies no Kaupo, jo Astrīdas Beināres grāmatā "Asinsbalss: firsts Anatols Līvens" minēts, ka Krimuldas muižā saimniekojusī Natālija Līvena, uzsverot saikni ar senčiem, par godu Kaupo netālu no pils iestādījusi “svēto birzi”, kur, būdama ļoti dievbijīga, gājusi lūgt Dievu. Par labu šai versijai liecina arī pētījumi, kas izsaka minējumu, ka sava Romas apmeklēju-ma laikā Kaupo varētu būt iecelts par bruņinieku un saņēmis vārdu Līve vai Livo. Tiesa, pēc dēla Bertolda nāves Kaupo citi pēcnācēji nepalika, tādēļ atliek vien pieņemt, ka jauno uzvārdu saņēma un vēlāk izmantoja citi Kaupo radinieki.

Vēlākos gadsimtos Live uzvārds transformējās par "Lieven" un "Liewen". Atšķirība starp šiem abiem variantiem skaidrojama ar to, ka zviedru valdīšanas laikā 17. gadsimtā daļa dzimtas pārstāvju pārcēlās uz Zviedriju un kļuva par "Liewen", bet daļa palika Baltijā kā "Lieven".

Par savu straujo augšupeju Līvenu dzimta, kas gan par trūkumu nevarēja sūdzē-ties arī agrāk, lielā mērā var pateikties Šarlotei fon Līvenai, kura bija carienes Katrīnas II mazbērnu guvernante. Pēc visa spriežot, laba guvernante, jo vai gan citādi tiktu apbalvota ar īpašumu – Mežotnes muižu. Tā gan nebija vienīgā balva, jo vēlāk Līveni tika arī pie īpašumiem Krimuldā un Krievijā, kas viņus padarīja par ļoti turīgiem muižniekiem. Laika gaitā Līveni izpelnījās arī titulus, sākot no grāfa un beidzot ar kņazu.

No 19. gadsimta sākuma Līvenu vārds ik pa brīdim parādās vēstures lappusēs. Līveni ir karojuši pret Napoleonu, piedalījušies Krimas karā, bet viens no viņiem – Vilhelms fon Līvens – dažus gadus bija Vidzemes un Rīgas ģenerālgubernators. 19. gadsimta vidū Līveniem piederēja 35 muižas gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Krievijā – pat Kauņas, Jaroslavļas un Ņižņijnovgorodas apkaimē. Atšķirībā no daudziem citiem muižniekiem Līveni bija tiem laikiem progresīvi noskaņoti, piemēram, Pauls Hermanis Līvens, kurš bija viena no redzamākajām personām Vidzemes landtāgā, iestājās par ticības brīvību un klaušu sistēmas atcelšanu. Par to, cik augstu Līveni tika vērtēti valdošajās aprindās, liecina kaut vai fakts, ka 1862. gadā Līvenu Krimuldas muižā viesojās cars Aleksandrs II, – kurš katrs tādu godu neizpelnījās.

Latviešu draugs Anatols

1905. gada notikumi negāja secen arī Līvenu īpašumiem – pat neraugoties uz viņu progresīvajiem uzskatiem, nemiernieki daļēji nopostīja Krimuldas pili. Pirmajā pasaules karā piedalījās vairāki Līveni: Pauls Līvens darbojas Sarkanajā Krus-tā, bet Anatols Līvens karoja frontē un izpelnījās vairākus apbalvojumus.

Izšķiroša stunda Līveniem pienāca 1919. gadā, kad nācās izlemt, kurā pusē no-stāties. Anatols Līvens boļševikus uzskatīja par lielāko no iespējamiem ļaunumiem, tādēļ viņš uz sava rēķina vācu landesvērā izveidoja krievu brīvprātīgo vienību, lai cīnītos pret sarkanajiem. Līvens nekad nebija atļāvies ignorēt latviešus, tādēļ brīdī, kad landesvērs nolēma vērsties pret Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību, šādu rīcību neatbalstīja. Ar to viņš atšķīrās, piemēram, no Hansa fon Manteifela, kurš gan varonīgi cīnījās pret boļševikiem un beigu beigās kaujā krita, gan arī bija viens no Ulmaņa gāšanas iniciatoriem. Līvena, kurš, starp citu, brīvi runāja vairākās valodās, latviešu ieskaitot, pozīcija bija principiāla – pret latviešiem viņš neies! Vācieši viņam pat bija piedāvājuši Ministru prezidenta posteni, taču Līvens no tāda goda atteicās, tādēļ vietā tika izvēlēts Andrievs Niedra.
Līvena bataljons piedalījās Rīgas atbrīvošanā no sarkanajiem, un, ja vien būtu bijusi vēlēšanās, Anatols varēja ieņemt bēdīgi slavenā Bermonta-Avalova vietu, vadot brīvprātīgo armiju cīņā pret boļševikiem. Var tikai minēt, kā tādā gadījumā būtu izvērtušās bermontiešu (vai līveniešu) attiecības ar latviešiem. Zinot Līvena nostāju, diez vai nonāktu līdz atklātai karadarbībai. Taču to mēs nekad neuzzināsim, jo cīņā ar lieliniekiem pie Ropažiem Līvens guva ievainojumu, kas viņu uz labu laiku izsita no ierindas. Viņa prombūtnes laikā Bermonts sagāja ragos ar latviešiem un neveiksmīgi mēģināja ieņemt Rīgu, taču cieta zaudējumu. Astoņsimt vīru no Līvena bataljona pēc tam ar kuģiem tika nosūtīti palīgā baltgvardu ģenerāļa Judeņiča armijai, kas tobrīd uzbruka Petrogradas virzienā. Pats Līvens vi-ņiem nepaspēja pievienoties, jo tika nosūtīts uz Londonu meklēt atbalstu balto kustībai, ko gan neizdevās panākt, bet viņa bataljons tikmēr tika sakauts pie Narvas.

Anatola Līvena lielākā problēma bija tā, ka visi uz viņu skatījās ar aizdomām. Latviešu pagaidu valdībai viņš likās šaubīgs, jo bija baltvācietis, kurš turklāt komandē krievu vienību, – ej nu sazini, ko tāds izdomā. Britu sabiedrotajiem Anatols aizdomīgs šķita tādēļ, ka bija vācietis, – ja nu sadomā atbalstīt Vāciju? Pat krievu baltgvardi uz viņu raudzījās ar zināmām aizdomām kā uz pārāk lielu latviešu draugu.

1920. gadā Anatols Līvens atgriezās Latvijā un pieņēma Latvijas pilsonību. Lai gan viņš bija viens no nedaudzajiem vācbaltiešiem, kurš neatkarības cīņu laikā bija lojāls topošajai Latvijas Republikai, cīnījās pret lieliniekiem un neatbalstīja landesvēru Cēsu kauju laikā, nekādu atzinību viņš par to nesaņēma. Ordeni nedabūja, bet gandrīz visus viņa īpašumus Latvijas valdība nacionalizēja, atstājot vien Mazmežotnes pili ar 40 hektāriem zemes. Arī tur viņš nesēdēja dīkā – aktīvi nodevās dārzkopībai un pat izveidoja ķieģeļu fabriku. Miris 1937. gadā, apglabāts Mežotnē, kur atdusas ne viens vien Līvenu dzimtas pārstāvis.