Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Sintija pakļautībā ir 15 karavīri. (Foto: Rojs Maizītis)

Bruņumeitene Sintija: "Domāju, ka armijā sievišķīgumam nav vietas" 39

14. aprīlī 05:02
Sandris Metuzāls | 9vīri
Vairākumam "Deviņvīru" lasītāju diez vai kaut reizi mūžā iznāks braukt bruņumašīnā. Taču Sintijai Mudelei tā ir ikdiena un darba pienākums – jo viņa ir Nacionālo bruņoto spēku mehanizētā kājnieku bataljona vada komandiere. Leitnante, ja kas.

Sieviete armijā

Kā tik simpātiskai meitenei vispār radās doma, ka jāizvēlas militārā karjera un jāiet mācīties uz Aizsardzības akadēmiju?

Laikam tā doma radās jau vidusskolā. Esmu no Lielvārdes, tur blakus ir gaisa spēku bāze, tātad militāristi visu laiku bija turpat blakus. Man patika nodarboties ar sportu, turklāt mans tētis arī ir dienējis armijā un daudz interesanta par to stāstījis. Viņš bija seržants, tāpēc tagad smejas, ka es esmu pakāpusies augstāk par viņu.

Tas tad laikam arī bija galvenais iedvesmas avots. Man visu laiku bija vēlme pierādīt, ka es varu izdarīt kaut ko vairāk. Un kur gan vēl lielāku izaicinājumu par armiju! Man patīk, ka katra diena ir citādāka un neatkārtojas.

Vai viegli bija adaptēties Aizsardzības akadēmijā, kur lielākā daļa biedru droši vien bija puiši?

Arī meiteņu sākumā bija diezgan daudz – no 45 kursantiem deviņas bija meitenes. Taču palēnām dažas atkrita. Beigās palikām piecas. Tā piecatā arī dzīvojām. Nebija nekādas vainas. Sākumā, kad visiem 18 gadu, jau tik nopietni visu neuztver, visi bijām zaļi gurķi.

Vai džentlmeniskums armijā pastāv? Teiksim, palīdzēt dāmai smago somu panest?

Somu nest gluži nē, taču pietiek vīriešu, kas durvīs sievieti palaidīs pa priekšu, neraugoties uz to, kāda tev dienesta pakāpe. Un reizēm jau mūs arī palutina: ja kaut kas smags jāceļ, tad mūs sūta darīt kaut ko vieglāku. Tas tomēr skaidrs, ka sieviete fiziski nevar pacelt tik daudz, cik vīrietis.

Bet slodze jau tāpat droši vien gana liela. Var fiziski turēt līdzi vīriešiem?

Var, var. Sievietēm, man šķiet, ir lielāka vēlme sevi pierādīt un visu izturēt nekā vīriešiem. Varētu pat teikt, spītība. Jau kopš paša sākuma tu jūti, ka armijā pārējie uz tevi skatās tā... nu, tiks viņa galā vai ne? Jo viņa taču ir sieviete... Bet tu tad saņemies un pierādi, ka tiksi, jo tu taču esi sieviete!

Sievišķīgumam armijā vieta vispār ir?

Domāju, ka ne. Puiši gan smejas, ka reizēm mēs paķiķinām kā meitenes, taču mācībās mežā nekāda sievišķīguma nav. Kad esam atpakaļ štābā, tad varbūt var kaut kā izpausties, teiksim, uzlikt kosmētiku. Kaut gan lielas vajadzības pēc tā nav. Karavīri mūs ir redzējuši visādas: negulējušas, aizpampušām sejām un acīm. Gan sagrautas, gan laimīgas. Te nav no kā slēpties, viņi jau visu ir redzējuši. Sievišķīgums paliek mājai. Darbs ir darbs, bet mājās sievietei ir jābūt sievietei.

Meikaps, formas tērpā esot, kā redzam, tev ir pavisam citādāks nekā vairākumam meiteņu...

Tas gan! Taču te var atrast paralēles ar parasto kosmētiku – arī maskēšanās krāsojumu jāprot uzlikt tā, lai efektīvāk slēptu vaigu kaulus, un to tad es varu pārējiem karavīriem pamācīt!


Turklāt maskēšanās kosmētika droši vien nav jāpērk par naudu, to izsniedz valsts...

Tieši tā! Var arī toņus pamainīt – mazliet vairāk zaļā vai brūnā...

Iemantot cieņu karavīru acīs

Lai dienētu mehanizētajā vienībā, ir nepieciešamas arī kaut kāds tehniskas zināšanas, ne tikai prasme komandēt?

Jā, vajag arī tehniskās zināšanas. Mēs mācījāmies trīs gadus, ne tikai Aizsardzības akadēmijā, bet arī Rīgas Tehniskajā universitātē. Tāpēc saprotu, ja tehnikai kaut kas ir salūzis vai arī vajag kaut ko izdarīt. Piemēram, paskatīties, vai transmisijā ir eļļa. Zinu, kur atrodas sveces, un tā tālāk. Es varu savai ekipāžai palīdzēt arī tehnisku jautājumu risināšanā, nevis tikai komandēt.

Uz Tehnisko universitāti jūs sūtīja no Aizsardzības akadēmijas papildus pamācīties?

Tieši tā. Droši vien jau tolaik augstākajai priekšniecībai bija plāns par mehanizētās vienības izveidi, tāpēc mūs sūtīja papildus mācīties tehniskās lietas.

Kā notika atlase, kuru sūtīt uz mehanizēto vienību?

Akadēmijā ir reitingu sistēma, un tie, kam labākais reitings, pirmie var izvēlēties dienesta vietu. Un, tā kā Latbat ir labākā vienība, tad labākie nāk uz šejieni. Te nu mēs esam!

"Darbs ir darbs, bet mājās sievietei ir jābūt sievietei." (Foto: Rojs Maizītis)

Biji teicamniece?

Gluži teicamniece ne, taču man ļoti gribējās šeit nonākt, un zvaigznes arī kaut kā labvēlīgi sakrita.

Pirms mazliet vairāk nekā gada mehanizētā vienība vēl pastāvēja tikai uz papīra. Kādas bija sajūtas, kad beidzot bija klāt bruņumašīnas un varēja tajās kāpt iekšā?

Man kā vada komandierim tas nāca par labu, ka vienība bija jauna, mēs visi kopā varējām mācīties. Tāpēc arī man bija vieglāk sevi parādīt. Galu galā man taču bija ātrāk jāiemācās, lai varu karavīriem parādīt, ka es taču arī kaut ko zinu! Tas palīdzēja iemantot cieņu karavīru acīs.

Gan jau vienam otram karavīram sākumā likās – nu, kāda gan komandiere var būt meitene...

Pirmajos divos mēnešos varēja just, ka viņi mani pārbauda. Varēja just, ka daži karavīri uzreiz atveras, citi formāli tev izrāda cieņu, taču pie sevis domā – nu, nez vai mums tur kas sanāks... Vēlāk gan puiši man ir atzinuši, ka nav nemaz tik traki, ja sieviete ir komandiere.

Plāns par servisu

Pati proti vadīt bruņumašīnu?

Jā, bija kursi, kuros mūs apmācīja to darīt. Diemžēl tagad pati nedrīkstu braukt, jo ir nepieciešama īpašas kategorijas vadītāja apliecība, kas domāta tieši šāda tipa braucamajiem. Man tādas nav, bet žēl, jo labprāt vēl pabrauktu.

Kā tehnika uzvedas? Nelūst?

Sākumā pašiem vajadzēja saprast, ko var un ko nevar atļauties darīt. Teiksim, cik ātri braukt tajā vai citā apvidū. Kamēr to sapratām, tikmēr lūza. Tagad jau šoferis pats laikus sajūt, ka var būt problēmas un kur vajadzētu skatīties.

Cik karavīru ir tavā pakļautībā?

Piecpadsmit. Kopā vadā mēs esam sešpadsmit.

Vasarā pa poligonu un mežiem dzīvoties nav nekādas vainas, taču ziemā gan droši vien auksti...

Jā, ir vēsāk, taču mums ir sildītāji, kas ļauj pasargāties no aukstuma. Kad kļūst pārāk auksti, var ielīst bruņumašīnas tornītī un pasildīties. Iekšā ir apkure. Galvenais, lai kājām silti.

Ņemot vērā, ka dienesta laikā būsi guvusi darba pieredzi ar tehniku, vēlāk varēsi savu autoservisu atvērt!

Tāds plāns tiešām ir. Kad mācījos RTU inženierzinātnes, gaisu šajā jomā apošņāju, un, kas zina, varbūt tiešām varētu inženierus pabeigt līdz galam. Manam draugam arī tādas lietas patīk, tāpēc varbūt divatā varētu servisu atvērt.

Draugs arī dien armijā?

Jā. Citādi laikam būtu grūti iestāstīt, ka dienests gluži nav tikai astoņas stundas dienā. Un ja vēl gadās greizsirdīgs... Ar armijas cilvēku ir vieglāk, visu viņam var izstāstīt, un viņš saprot, kādēļ vakarā nebūsi mājās.

Ar ko brauc ikdienā, kad bruņumašīna nav pieejama?

Mums ir divi golfi – otrais un piektais. Otrais ir tāda kā sapņu mašīna, ko būvējam no īpašām detaļām, kādas īsti nav pieejamas.

Lasāmgabali