Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kardiologs Andrejs Ērglis atklāj, ka nedrīkstam teikt, ka alkohols būtu super kaitīgs. Taču diemžēl tas ļoti daudziem nes nelaimi. Tāpat kā ātri motocikli. (Foto: Aigars Hibneris)

Andrejs Ērglis - ne vien dakteris, bet arī domātājs 17

10. aprīlī 16:03
Sandra
Landorfa
| 9vīri
„Es nekad neesmu gribējis uzvarēt, bet man ārkārtīgi riebjas zaudēt” – saka kardiologs Andrejs Ērglis. Viņš ir ne vien dakteris, bet arī domātājs. No putna lidojuma profesors raugās uz problēmām un mēģina tās risināt. Taču Ērglis ir arī baudītājs, kurš pa īstam mīl literatūru, mežu, kustības, adrenalīnu un dzīvi vispār.

Prezidenta sirds

Jums 2016. gads iesākās visai vētraini – ar paša sarakstītas grāmatas atvēršanu un Valsts prezidenta glābšanu...

Jā, šīs divas lietas vairāk parādījās uz āru (smejas). Mēs par vētrainības trūkumu sevišķi neskumstam.

Varoņdarbi katru dienu?

Jā! Mēs visu laiku mācāmies, un, jo vairāk darām, jo tas vairs nenāk tik grūti. Tas laikam notiek ar jebkuru sistēmu, valsti, cilvēku – kad mākat darīt un jums tas patīk, tad darbs nes prieku un gandarījumu. Oldingtons ir teicis – lai dzīvi dzīvotu ar baudu tās plašākajā nozīmē, darbs ir viena no baudām.

Ja visa valsts skatās uz pirkstiem – vai rokas netrīc?

Operēja profesors Romāns Lācis, Pēteris Stradiņš un Uldis Strazdiņš. Es uzņēmos atbildību ātrā lēmumu pieņemšanā. Priecājos par šo ārstu komandu, bet skaidrs, ka zināmas šaubas bija – Prezidenta kunga situācija tajā mirklī nebija tā spožākā. Tas nenozīmē, ka mums nav bijuši līdzīgi pacienti, bet, protams – tas mazliet ir arī Latvijas varēšanas stāsts. Bija idejas - varbūt tomēr labāk uzticēt citiem speciālistiem...

Ārpus Latvijas?

Jā! Un tas nav nepareizi. Taču mēs esam pietiekami daudz operējuši un zinām savu vietu pasaulē – tā ka tā nebija nekāda avantūra. Mēs tiešām uzskatījām, ka mūsu komanda – kardioķirurgi, kardiologi, anesteziologi, infektologi, aprūpes speciālisti, visa sistēma – ir pietiekami spēcīga. Un mēs to pierādījām. Pārējais ir valsts augšanas grūtības – domāju, nevajag rīkot ne milzīgas ovācijas, ne pašiem sevi lamāt un bērt pelnus uz galvas, vienkārši– izlabot to, kā mums pietrūkst, jo medicīna ir laba.

Prezidentam pietrūkst sava ārsta, jūs domājat?

Uzreiz iztēlojos brēkšanu, ka tā ir nomenklatūras veidošana, bet domāju, ir dažas valsts drošības lietas, kas šo sistēmu uzlabotu. Daži šai sakarā atceras padomju laiku specpoliklīnikas – par to nav runa. Bet sistēmai jābūt sakārtotai – par prezidenta, premjera, ģenerālprokurora, tiesnešu datu aizsardzību, par to, kas runā ar presi. Skaidrs, ka sabiedrība grib zināt, bet tas jādara profesionāli, nevajadzētu to darīt no desmit dažādiem avotiem, tad izplatās baumas, kā jau to redzējām. Tas vienkārši jāreglamentē.

Jūs pats būtu gatavs būt par galma ārstu?

Nu, mani jau tā ir nosaukuši... Bet man ir tāda liela laime – cilvēki no laukiem sūta vēstules, ka viņi priecājoties būt tas galms! (smejas). Domāju, man īsti nevar pārmest, ka ārstēju tikai izredzētos. Parasti mani aicina uz gadījumiem, kas nav tik vienkārši. Kaut tagad mums komanda ir tik laba, ka daudzas lietas var izdarīt ne sliktāk par mani. Drīzāk es varētu būt konsultants. Redziet, ir daudz ikdienas lietu, kas ārstam jāpieskata, tam nav vajadzīga augstākā raudze. Un profesors nav vienlīdzības zīme labam ārstam. Galvenais, lai ir pacienta un ārsta saskaņa.Lai nebūtu spekulācijas par galma ārstiem – ja veicam 50 operāciju dienā, tad tas galms, kā varat iztēloties, ir ļoti plašs (smejas).

Andrejs Ērglis ir rados ar akadēmiķi Paulu Stradiņu. (Foto: Aigars Hibneris)

Radu būšana

Jūsu pieminētais Pēteris Stradiņš ir jūsu radinieks?

Jā, mans brālēns. Savukārt ar Uldi Strazdiņu kopā esmu mācījies, padomju laikos mēnesi pavadījām armijā – viņš ļoti labi dziedāja (smejas).

Pēteris ar tēvu, akadēmiķi Jāni Stradiņu, bija raidījumā Nacionālie dārgumi par jūsu dzimtas leģendu Paulu Stradiņu – radās laba sajūta par pēctecību.

Tās lietas notiek diezgan nemanāmi... Sākumā ir noliegums, gribas darīt ko citu. Arī es tikai ar laiku sāku tā pa īstam saprast, ko ir darījis Pauls Stradiņš, Jānis Stradiņš... Viena lieta ir, ko redzam – ārējais veidols, kā izpaužamies žurnālos, televīzijā. Bet dažreiz aiz tā pazūd darbi. Es runāju par Paula Stradiņa nodibinātajiem institūtiem, ideju par slimnīcu, zinātnes pilsētiņu ap Māras dīķi –to vajadzētu vēl vairāk sakoncentrēt. Varbūt pat Zinātņu akadēmijai būtu jāpārnāk no Kolhoznieku nama uz Pārdaugavu. Man gan Irina Pilveres kundze, Lauksaimniecības universitātes rektore, teica, ka tā nevajagot, bet varbūt mums to pili Jelgavā arī vajag atstāt mierā, un lai Lauksaimniecības universitātes studenti nāk uz Pārdaugavas jaunajiem kampusiem – ir jādomā par komandzinātni. Bet par ģimeni – visi savulaik dzīvojām vienā mājā, saspiesti. Iztēlojieties, kā reiz akadēmiķi dzīvoja – divās istabiņās!

Jūsu mamma ir raksturojusi – „komunaļņikā”…

Tieši tā! Bet darbi, kas tur radīti… Nezinu, cik daudzi ir lasījuši grāmatu Lielā zinātnes pasaule un mēs, bet mani tā ārkārtīgi dziļi iespaidoja jau bērnībā. Tagad pārlasu un man šķiet, to noteikti būtu jāizdod vēlreiz – lai mūsu jaunajiem cilvēkiem varētu radīt to zinātnes prieku un entuziasmu. Tagad saprotu, ka tur viss ir fenomenāli pateikts. Un zinātne ir vienīgais, kas mums Latvijā ir! Mums nav naftas, izrakteņu, milzīgas gāzes krātuves, mums pašiem viss jāizdara – ar savām rokām un galvām. Un zinātne mums ir milzīgi liela! Rīga kā Hanzas pilsēta vienmēr ir bijusi centrs. Skandināvi kļūst greizsirdīgi – mēs varam kļūt par zinātnes un tehnoloģiju centru. Mums ir bijusi Krievijas impērijas "Russo-Balt:" mašīnbūve, VEF ar "Minox" un Irbīte – ne tikai gleznotājs, bet arī aviokonstruktors! Kad to stāstāt, neviens nevar teikt, ka esat no bauru tautas, nenotikušas nācijas. Tās ir mūsu saknes, uz kurām atsperoties, varam iet tālāk.

Jūsu dzimtas cilvēkiem ir dots ne tikai izcili veikt savu darbu, bet arī runāt uz tautu – tā ir misijas apziņa, dāvana...?

Jūs uzdevāt ļoti grūtu jautājumu. Varbūt tas ir narcisisms, nezinu (smejas). Dažādas lietas. Daudz kas, īpaši medicīnā, nāk ar laiku. Protams, es tagad runāju un domāju mazliet citādāk nekā tad, kad tikai operēju. Mans otrs brālēns Pauls Stradiņš, ar kuru izaugām blakus, ir liels zinātnieks – fiziķis, bet ārkārtīgi tuvs dabai, bioloģijai. Atklāti runājot, domāju, mēs tur vēl redzēsim visādus brīnumus, jo Paulam ir arī milzīga interese par nano, dzīvības daļiņām.

Pauls dzīvo ārpus Latvijas?

Jā, Denverā, Amerikā. Bet savukārt mūsu babuškai Ņinai Fjodorovnai bija pilnīgi cits skatījums uz dzīvi. Mana tēva Andreja Ērgļa tēvs Pauls Ērglis bija Latvijas skolu inspektors– viņu tā īsti neatceros. Mans tēvs bija ķīmiķis, vecmāmiņai bija liela interese par literatūru, viņa bija filoloģe. Laimīgā kārtā sagadījās, ka viņi neaizbrauca no Latvijas, kā liela daļa inteliģences. Bet grūti pateikt, kā ir ar to dzimtu – sevišķi neanalizēju. Vienā brīdī vienkārši saproti, ka ir lietas, kas jādara, varbūt zināmā mērā – pat dzīve piespiež.

Jums piemītot arī zināms avantūrisms, un tas esot no polārpētnieka jūsu senčos...

To man Pēteris atgādināja, kad kardioķirurgi uz maniem 50 gadiem man uzdāvināja gabaliņu uz Mēness.

Esat to aplūkojis teleskopā?

Nē, bet viņi man "Google" parādīja (smejas). Esmu par to ļoti pateicīgs. Nezinu, kā to apgūšu, bet man kā Mazajam princim patīk (smejas) – pietiek ar to, ka ir kaut virtuāls gabaliņš. Es ļoti labi atceros kādu braucienu uz Līvāniem, pēc tam uz Api – man kā bērnam tas bija kas īpašs. "Pobedā" sasēdās ļoti daudz cilvēku, pat nesaprotu, kā tas bija iespējams, tajā laikā visi droši vien bija ļoti veselīgi un tievi. Protams, mašīna man šķita milzīgi liela!

Varoņdarbi ir ārsta ikdiena. (Foto: Andreja Ērgļa privātais arhīvs)

Ir, kam pajautāt…

Parasti kļūstam superjūtīgi, kad runa ir par mūsu tuvinieku veselību. Kas notiek ar jums – taisnā ceļā transportējat pie labākajiem speciālistiem?

Atklāti sakot, mēs esam tā radināti, arī mana mamma mani tā audzināja – diezgan daudz ko paciest.

Paciest!?

Jā, varbūt, ka nav daudz jāsūdzas. Kaut gan varbūt tas nemaz nav īsti pareizi. Bet par situācijām ar tuviniekiem… redziet, nezinu, ko nozīmē “vislabākie”, bet ir ārsti, kuriem es ticu. Mani neinteresē, cik viņš ir ārkārtīgi… glancēts (smejas)...

Vai cik viņš ir uzticīgs sievai...

Tas, atklāti sakot, nekorelē (smejas). Man mamma kādreiz mācīja, ka nekad nevajag svešās gultās līst, un to es diezgan labi atceros. Mani galvenokārt interesē profesionalitāte, un to diezgan ātri var ieraudzīt. Protams, tagad mazāk zinu jaunos ārstus, bet viņi bieži izpilda lietas, ko nekad nav darījuši mana gada gājuma vai drusku vecāki kolēģi. Tā ir vislabākā sajūta – ka varu ko pajautāt saviem skolniekiem. Jūs nevarat iztēloties, cik tas ir fantastiski – sākt saprast, ka jūsu bērni ir gudrāki par jums.

Tā ir salda sajūta.

Precīzi sakāt – salda! Man tiešām ir laimējies –vienmēr ir, kam pajautāt. To drēbi ātri jūt. Ķirurgam jau nav daudz jārunā, bet jādara. Lai gan strādājam caur mazajiem katetriem, tas ir tieši tāds pats ķirurga roku darbs. Traumatologi un onkologi reizēm mēdz būt paskarbi, bet tas nenozīmē, ka viņi ir slikti speciālisti. Tāpēc es mazliet uztraucos par to, ko sakāt par mūsu dzimtu – jo tie, kas ļoti labi runā, kādreiz nav darītāji. Karš pret medicīnu ir karš pret tautu– visu laiku negatīvo informāciju portālos liek, domāju, mums ne pārāk draudzīgas sabiedrības daļas. Es tiešām labi zinu, kā ir citur pasaulē –tikko operēju Indijā, atbraucu no Amerikas, man ir labi draugi Krievijā, arī Polijā, Dānijā, Somijā, Itālijā, Holandē, savulaik mācījos un strādāju Austrālijā – varu salīdzināt, un Latvija tiešām nav slikta.

Kāda paļāvība cilvēkiem ir, paralēli nihilismam…

To diezgan viegli var sakārtot. Man ir klade, ko vienmēr dāvinu jaunajiem ministriem, un tā kļūst arvien biezāka – viss uzzīmēts pa gadiem, ko esam izdarījuši. Paskatieties – kā no 2005. līdz 2014. gadam ir samazinājusies saslimstība ar miokarda infarktu – tieši divas reizes! Ja skatāmies uz hospitālo mirstību no infarkta – pēdējos gados tā samazinājusies par 70 procentiem. Ir šausmīgi grūti ko iebilst pret argumentu, ka esat muļķis, bet cipari rāda ko citu… To daudzi mani skolnieki nesaprot –kad sāku strādāt, 80.gados, mēs priecājāmies par katru gadījumu, kad cilvēks izdzīvoja pēc infarkta. Tagad tā ir ikdiena! Nesen man Daugavpilī pienāca viens ārsts: „Zināt, mums bija smags infarkts, viņš nomira!” Sāku taisnoties: „Nu ja, tā var būt...” Bet pēkšņi nāk apgaismība un saproti, ka nāve pēc infarkta mūsdienās ir retums. Skaidrs, ka ir kļūdas! Bet tā nav sistēma. To vienmēr esmu teicis –Latvijas tauta ir ļoti inteliģenta.

Andrejs brīvajā laikā labprāt arī slēpo. (Foto: Andreja Ērgļa privātais arhīvs)

Lauztās sirds sindroms

Jūs pirms vairākiem gadiem sastādījāt grāmatu "Sirds un virtuve". Pašam atliek laika ikdienā parūpēties par sevi, padomāt par normālām pusdienām? Piemēram, Pauls Stradiņš esot pusdienas laikā gājis mājās gatavot pavisam vienkāršu ēdienu – cepis pastāvējušu biezpienu ar sīpoliem.

Nu, atklāti sakot, domāju, tur bieži vien ir leģendas (smejas). Par mani pašu bieži vien parūpējas tie cilvēki, kas ir man apkārt. Viņi saka, ka man vajadzētu kaut ko apēst.

Ieskrienat kabinetā, paķerat riekstus?

Jā, kādu riekstu! Un kādreiz jau man iedod kaut ko. Te ir daudz meiteņu, kas rūpējas. Tomēr jāsaka, ka dzīves ritms ir mazliet izmainījies. Mēs pašreiz dzīvojam – tas nav ne labi, ne slikti –, bet pārmaiņu laikā.

Ar mazu pārslodzi?

Noteikti. Daudzi.

Tie, kuri kaut ko dara…

Jā, bet domāju, ka Latvijā lielākā daļa kaut ko dara. Patiesību sakot, tā ir drusku tāda laika saspiešana – ir jāpaspēj vairāk izdarīt. Mēs cīnāmies par profilaksi - tā ļaus pagarināt veselīgi un kvalitatīvi nodzīvotos gadus. Valsts statistikas dati liecina, ka kāds dzīves ilgums, salīdzinot ar 1995.gadu, ir palielinājies tieši par 10 gadiem.

Jūs, staigājot gar Māras dīķi pa Ojāra Vācieša vietām, stāstījāt par lauztās sirds sindromu - ka tā tiešām ir savilkta, tīri anatomiski kļūst trausla.

Tā ir - viņa rotē. Un, kad jums ir milzīga kateholamīnu hormonu deva, tas faktiski saspazmē sirdi, tad viņa tiešām kļūst kā tāds koka gabaliņš, trausla. Un tad viņa arī lūst. Tas tiešām ir tā - kā saka, mīlas dēļ. Var smieties. Bet, domāju, to tikai ar laiku var saprast. Kad esat jauns – kā Skalbes Kaķīša dzirnavās - daudz kas neaiziet. Tas varbūt ir labi! Tas pasargā, ļauj darīt daudz lietu. Es galīgi nenosodu. Kā saka - vienīgais netikums, kas pāriet, ir jaunība.

Ne visi piedzimst ar tik jūtīgu sirdi…

Tāpēc dzejniekiem, aktieriem, mūziķiem tas bieži ir daudz, daudz grūtāk. Bet tāpēc mums viņi ir jāsargā! Sabiedrībai nav jāapkaro, jāskauž otrs. Nācijai jālepojas ar tiem, kas faktiski viņus pašus vienā vai otrā veidā padara lielākus. Viņi nav jāapkaro! Bet parasti tas tā nenotiek. Jebkura nācija pēc tam saka: “O, mums bija Oskars Vailds!”, bet dzīves laikā viņu iemet cietumā! Vienkārši - tāda ir pasaule.

Vecākās paaudzes radošie savu trauslo sirdi reizēm mēģina atmiekšķēt ar alkoholu.

Tas jau ir tāds normāls process… Bet ne tikai vecākās, jebkuras paaudzes...

Andrejs Ērglis tenisa kortā. (Foto: Andreja Ērgļa privātais arhīvs)

Jaunie ir racionālāki, ja skatāmies kaut uz Mākslas akadēmiju...

Var cerēt! Bet īstenībā domāju, ka viss nav tik vienkārši. Ar alkoholu ir ļoti jāuzmanās. Bet skaidrs, ka tas var darīt arī visādas pietiekami labas lietas, kā franči saka - tas ir sociālais lubrikants, kas dzīves skarbumu tā kā nomīkstina, bet diemžēl otra puse…

Mums mantojums ir pārāk skarbs, ļoti maza sabiedrības daļa māk gūt labumu.

Jā, īpaši stipro alkoholu vajag maksimāli dabūt ārā…

Labāk atstāt kompresēm?

Var arī tā. Ir diezgan viltīga lieta – mēs to nedrīkstētu slavināt, bet, ja kā ārsti runājam, tad nedrīkstam teikt, ka alkohols ir super kaitīgs. Taču diemžēl tas ļoti daudziem nes nelaimi. Tāpat kā ātri motocikli.

Dēli un dzimta

Jums ir divi lieli, skaisti dēli.

To tik viņiem vajadzētu dzirdēt, jā!

Vai jums vienmēr ir sanācis būt ne teicamniekam, bet labiniekam attiecībā uz bērniem?

Nē, nē, noteikti ne. Domāju - īpaši attiecībā uz vecāko dēlu. Mums jaunībā ļoti agri Kristaps piedzima - laikā, kad galīgi vēl nemācējām bērnus audzināt. Es tās kļūdas zinu. Un tagad man ir mazbērns... Bet, atklāti sakot, kā jau teicu - es nezinu, kā ir pareizi, kā nepareizi, visādi droši vien var būt. Ir jautājums - cik paaudžu jums tajā ģimenē ir? Tā ir nākamā lieta - ja mums būs četras labas paaudzes, ar laiku vēl piektā nāks klāt - tā ir īsta ģimene, kur viens ar otru to ķēdi var dabūt stingru - tas tiešām ir tautas pamats. Kādreiz vecākā paaudze var palīdzēt jaunajiem, kas varbūt ne vienmēr prot to bērnu audzināt.

Jūs ļāvāt palīdzēt?

Nu, ko tur ļāvu! Mums vecmāmiņas bija jaunas, pašas strādāja, bet vecvecmāmiņas vairs nebija…

Abi ar sievu vēl studējāt?

Jā, protams. Man bija 21 gads… Domāju, Kristapam bērnībā  bija daudz labu lietu, bet daudz arī tika palaists garām.

Tagad jums ar dēliem ir maza starpība, viņiem esat jauns tētis.

Jā, es vecākajam dēlam saku - kad viņam būs 40, mēs, visticamāk, kļūsim par vēl labākiem draugiem nekā tagad. Jo viņš varbūt sapratīs tās lietas… Nē, nē, es jau nevaru sūdzēties. Tikai man šķiet, ka ir pareizāk, ka tagad cilvēki precas un bērni dzimst mazliet vēlāk. Bet īstenībā tas nav ne pareizi, ne nepareizi, jo, ja paskatāmies uz dzīves ilgumu, sadalām dzīvi nogriežņos - kas agrāk bija 20-25 gados, tagad tieši tas pats ir 30! Ja toreiz dzīvojam 60 gadus, tagad dzīvosim 90 – izmaiņas ir tikai absolūtajos ciparos, ne relatīvajos dzīves nogriežņos.

Pēdējā laikā Andrejs biežāk operācijās ir sava veida konsultants. (Foto: Aigars Hibneris)

Jūsu sieva ir ārste?

Jā, bet  ne kardiologs - paldies Dievam! (smejas) Viņa strādā estētiskajā dermatoloģijā, taisa to skaistumu ar dažāda veida injekcijām un mācās visu ko.

Jūsu dēli aizgāja zinātnē?

Tas ir daudz par skaļu teikts! Jaunākais dēls Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti beidz tikai šogad, pie Pētera Stradiņa un citiem ķirurgiem mācās operēt.

Tomēr iet kardioķirurga ceļu?

Jā. Bet vecākais, Kristaps, ir izmēģinājis daudz ko –jurisprudenci studējis, ir privātpilota licence, un tagad pievērsies medicīnai. Abi ar Mārtiņu sāk iet zinātnes, pētniecības ceļu, aizrāvušies ar uztura bagātinātājiem, katrā ziņā - ideju ir daudz! Un tas nav slikti. Šis ir tikai sākums. Atklāti sakot, mani ļoti uztrauc, ka jūs jau pašā sākumā viņus ļoti ceļat uz pjedestāla (smejas). Tas ceļš ir jāiet garš.

Viņos ir arī biznesa interese – esat izgudrojuši jaunu šokolādi?

Tā ir mana ideja – ka Latvijā nepietiek ar to vien, ka zinātne ir, tā ir arī jāpielieto. Nav īsti citu resursu, kā iegūt līdzekļus, tāpēc jāizgudro jaunas, noderīgas lietas, ko varam komercializēt un pārdot pasaulei. Mēs ļoti daudz darām arī reģeneratīvajā terapijā, jaunu ierīču radīšanā – kopā ar amerikāņiem, izraēliešiem. Bet šokolāde sadarbībā ar Pūri ir ļoti labs stāsts - tas ir par komandu -, kā cilvēki sadarbojas. Viņi jau pāris gadus strādā, daudz lietu ir iemācījušies, un, domāju, viņiem daudz kas būs skaidrs.

Jums nav bail, ka viņi nobirs no zinātnes un aizies biznesā?  Zinātne nav ļoti greizsirdīga dāma, kas nepieļauj sānsoļus?

Jā, bet zinātne ir tāda, ka, ja tā vienreiz ir tevi pavilinājusi, tad tu pie viņas ej vēl un vēl. Jo viņa ir diezgan tāda, kā lai saka, dāma... (smejas).

... ar harizmu?

Jā! Precīzi. Vienmēr esmu teicis, kas uzlikt kādu uz pētniecības adatas ir mazliet negodīgi - viņam ir grūti no tā nokāpt.

Mazais pirkstiņš ir iedots...

Jā, bet tādas lietas īsti nevar spiest, tikai attīstīt. Mums ir jāieinteresē, jāpalīdz. Tas nav tikai par maniem dēliem. Ir vēl un vēl jāpopularizē šīs lietas - tad mēs nāciju dabūsim tādu, kā gribam redzēt – izglītotu un pietiekami laimīgu. Kaut zinātne prasa ļoti daudz - tāpat kā profesionālais sports un māksla.

Ērglis un sasniegumi

Latvijas Universitātes profesors, Dr. med.
Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta direktors,
Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā,
Amerikas Kardiologu koledžas un Eiropas Kardiologu biedrības īstenais loceklis.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2003.)

Ērglis un dzimta

Andrejs Ērglis ir leģendārā latviešu ķirurga un Latvijas veselības aprūpes sistēmas veidotāja Paula Stradiņa mazdēls. Kaut vectēvu neatceras, bet ir uzaudzis viņa mājā, kas atrodas blakus viņa izveidotajai Paula Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur Andrejs Ērglis vada Latvijas Kardioloģijas centru. Viņa mātes brālis ir akadēmiķis, zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš. Kaut dzimtas ļaudis četru ģimeņu kopā dzīvošanu zem viena jumta atceras kā dažkārt nogurdinošu - ar kašķiem par vienīgo gāzes plīti un vannas istabu – Stradiņu mājā valdīja īpašs gars. Andrejs atceras, ka katra sīkākā problēma tika skatīta pasaules, filozofiskā, pat reliģiskā kontekstā. Savukārt no tēva, Ērgļu dzimtas puses, Ērgļa senčos ir polārpētnieks Oto Šmits, kura vārdā ir nosaukts krāteris uz Mēness. Stradiņu mājā joprojām dzīvo Andreja Ērgļa mamma Asja Eglīte, arī daktere.

Ērglis un pārdabiskais

Šā gada sākumā iznākušajā Sirds grāmatā Ērglis apraksta kādu brīnumainu situāciju – 90.gadu sākumā profesors Uldis Kalniņš kongresā Stokholmā saticis kādu kungu, kurš teicis, ka pārstāvot kompāniju "Boston Scientific", kas ražo ierīces angioplastiju veikšanai. Viņi restorānā ieturējuši kopīgas pusdienas, kuru laikā profesors Kalniņš jaunajam paziņam izgaismojis Latvijas nožēlojamo situāciju medicīnā. Pēc kāda laika Paula Stradiņa slimnīca saņēma trīs kastes ar dārgām ierīcēm angioplastiju veikšanai. Kad ārsti gribējuši sazināties ar labdari, "Boston Scientific" paziņoja, ka šāds cilvēks viņu kompānijā nekad neesot strādājis...

Ērglis un sirds

Andrejs Ērglis mācījās Medicīnas institūta 1. kursā, kad 50. dzīves gadā „ar sirdi” aizgāja Ojārs Vācietis. Viss kurss esot bijis uz viņa bērēm. Cita izcila dzejnieka Čaka sirds uz trotuāra palika 49 gadu vecumā. Ērglis piemin lauztās sirds fenomenu – kad no pārdzīvojumiem tā krampjaini saraujas un lūst. Dzejnieki par to visdrīzāk nezinot, bet varot sajust. Sirds esot ļoti maiga, emocionāla, tāpēc sieviešu dzimtē un ļoti jāsargā. Tā daudz var paciest fiziski, bet no pārāk asām emocijām plīst.  Sirdij ir daudz istabu, kur katrs var staigāt iekšā, ārā, tai ir divi priekškambari. Un kuram gan citam orgānam esot austiņa - ārkārtīgi skaista, maiga. Ojārs Vācietis tulkoja vienu no Andreja Ērgļa mīļākajām grāmatām "Meistars un Margarita", kur Volands simboliski iešauj tieši sirds kreisā priekškambara austiņā. Bulgakovs bija ārsts un zināja, ko raksta - tieši kreisajā priekškambarī sakrājas visvairāk trombu.

Ērglis un bizness

Andrejs Ērglis ir arī uzņēmējs – ar partneri Paulu Feldmani viņi ir nodibinājuši "Mārupes tenisa skolu", kopā ar citiem zinātniekiem nodarbojas ar uztura bagātinātāju radīšanu un sadarbībā ar Pūres uzņēmējiem ražo jaunus, veselīgus produktus.  Laiks steidzas, tāpēc vienmēr jāizdomā kas jauns. „Mēs, Latvija, esam maza valsts, un berzējamies viens gar otru tā, ka dzirksteles šķiļas,” saka Ērglis. Ar domubiedriem viņš ir nodibinājis zinātnieku un uzņēmēju biedrību – tajā zināšanas un idejas kopā liek fiziķi, ķīmiķi, biologi, tautsaimnieki, kodolfiziķi un pat dizaineri. Zinātni var uzskatīt par Ērgļa biznesu – ik mēnesi viņam ir vairākas lekcijas ārvalstīs par viņa pētniecisko darbu un jaunākajām sirds ārstēšanas metodēm.

Ērglis un bohēma

Latvijas radošās elites pārstāvju, mūziķu, aktieru un mākslinieku sabiedrību Andrejs Ērglis iepazina jau bērnībā, kad šādi apgaroti ļaudis viesojās pie viņa vecākiem Āgenskalna mājā. Arī pats Andrejs jaunībā sapņoja uzņemt kino un, lai arī mācījās eksaktajā 1.vidusskolā, paralēli piestrādāja radio. „Bija ideja, ka es varētu būt režisors, bet tā arī nesaņēmos, tas avantūrista gars līdz galam nenostrādāja,” atzīst Ērglis. Taču melnbaltais itāļu kino – Fellini un Viskonti, "Nāve Venēcijā" un "Romas brīvdienas" – viņu fascinē joprojām. Māksla un literatūra trenē cilvēka iztēli. Tā noderot arī kardiologa darbā, ir jāredz kompozīcija apgalvo profesors. Viņam patīk mākslinieki, un viena sirds daļa raujas būt viņu brīvajā lidojumā. Diemžēl ar daudziem nākas tikties slimnīcā – lai ārstētu viņu trauslās, salauztās sirdis. Laiks, kad pats mēdza norauties no ķēdes, Ērglim ir aiz muguras.

Ērglis un teniss

Andrejs Ērglis sludina aktīvu dzīvesveidu. Pats kopš bērnības nodarbojies ar basketbolu, tagad – arī ar hokeju un tenisu, viņš sasniedz augstus rezultātus starptautiskos amatieru čempionātos. Zinātāji teic, ka Ērglis spēlējot emocionāli, kaut pats apgalvo, ka ļoti svarīgi ir saglabāt līdzsvaru. Pats Andrejs apgalvo, ka teniss esot ļoti līdzīgs operācijām – arī tur esot viens pret vienu ar pretinieku. Arī saviem kolēģiem un skolniekiem viņš iesaka spēlēt tenisu, tas trenējot ārstam tik nepieciešamo koncentrēšanos. Fiziskā sagatavotība palīdz izturēt garās operāciju stundas, kuras var ieilgt pat līdz vienpadsmitiem vakarā. Viņa skolotājs apgalvo, ka tenisā Ērglis esot audzis fenomenāli, jau vairākus gadus brauc uz pasaules čempionātu senioriem, un uzvarējis Vācijas, Norvēģijas, Kanādas sportistus, pat bijušos olimpiešus.

Ērglis un kalni

Par to, ka Andrejs Ērglis ir gan cīnītājs, gan dzīves baudītājs liecina viens no viņa iemīļotākajiem vaļaspriekiem – kalni. Viņš tajos gan kāpj, gan slēpo – gan Kolorādo kalnos ASV, gan Kilimandžaro – Āfrikas augstākajā punktā Uhuru peak, Himalajos Nepālā, Andu kalnos Dienvidamerikā.

Lasāmgabali