Kādu padomu tu dotu cilvēkam, kuram nupat diagnosticēts C hepatīts?
Ja ir iespēja, iesaku apmeklēt terapeitu, jo nekad nevar zināt, kā šī informācija var ietekmēt un kad no asins infekcijas var kļūt par psiholoģisku problēmu. Protams, viss atkarīgs no cilvēka psiholoģiskās noturības, taču pēc savas pieredzes zinu, ka pārdzīvojums var nospiest. Nevajag izlikties, ka infekcijas nav, bet, ļoti mierīgi elpojot, meklēt iespējas un alternatīvas. Ir vērts izrunāties ar vairākiem ārstiem, noskaidrot, ko katrs iesaka, kādu ārstēšanas metodi rekomendē. C hepatīts ir hroniska slimība – nemirsi ne rīt, ne parīt, ir laiks. Jāizvērtē, vai un kā ārstēties, un jāpieņem lēmums. Tas palīdz ikdienā vieglāk virzīties uz priekšu.

Domāju, ar laiku arī jaunās paaudzes medikamenti kļūs pieejamāki. Lasīju, ka Latvijā ir cilvēks, kurš jau vairāk nekā divdesmit gadu sadzīvo ar HIV/AIDS. Tātad, ievērojot attiecīgu dzīvesveidu, arī ar neārstējamu slimību var dzīvot. Arī ar C hepatītu var dzīvot, kamēr, piemēram, tiek krāta nauda.

Tāpat rosinu nedomāt par sevi kā izstumto vai neiederīgu sabiedrībā, galu galā šī infekcija ir daudziem. Galvenais – jāmēģina saprast un sajust, kāpēc tas ir noticis, kāpēc šī slimība skārusi tieši mani. Jo nekad nekas nenotiek tāpat vien. Esmu pētījusi slimību psihosomatisko nozīmi.

Par C hepatītu gan neko neatradu, bet aknas ir saisītas ar dusmu turēšanu sevī. Kaut vai no šāda rakursa mēģināt saprast, ko man tas māca. Es ikvienu veselības problēmu uzskatu par sava veida stop signālu, kas brīdina, ka uzņemtais kurss nav pareizs. Ir vērtīgi saprast, kāpēc es saslimu un ko šī pieredze var dot. Man šī infekcija bijusi ieguvums – fiziskā un garīgā izaugsme, neredzu nevienu zaudējumu.

Okei, ir iztērēts daudz naudas par zālēm, bet tā ir tikai nauda. Turklāt to var uzskatīt nevis par zaudējumu, bet gan savu ieguldījumu par ieguvumiem, kas saņemti. Man šķiet, ka tagad spēju vieglāk saprast cilvēkus, kuriem ir veselības problēmas, manī ir vairāk empātijas, bet mazāk baiļu no nāves. Ne velti saka, ka grūtības mūs skolo, un es nebaidīšos apgalvot, ka šī slimība man nesusi spēju daudz vairāk uzticēties dzīvei un pieņemt to, kas notiek. Vai nenotiek. Un beigu beigās izlobīt no tā visa tādu dziļu, burvīgu, patiesu pateicību.

"Lai pateiktu citiem, ka man ir C hepatīts, sevi ļoti lauzu" - izdevējas Sandas Krastas pieredzes stāsts