Dace Rukšāne pēc aiziešanas no sieviešu žurnāla galvenās redaktores amata ir pārcēlusies uz dzīvi laukos. Dacei ir pilns īsteni laimīgas sievietes komplekts – gan mīlošs vīrs, kas nodrošina iztiku, gan rakstnieces talants, gan iespēja baudīt brīvības pilnu dzīvi ārpus pilsētas, par ko viņa allaž ir sapņojusi. Taču viņas dzīve tomēr nav viegla, jo Dace slimo ar depresiju.

Vienmēr esi par sevi radījusi dzīvespriecīga cilvēka iespaidu. Pat grūti noticēt, ka tev ir depresija.

Tāpēc, ka es to ārstēju. Man šo diagnozi diezgan agri noteica – pirmie veģetatīvās distonijas gadījumi tika novēroti jau sešu gadu vecumā, nopietnāka situācija bija 14 vai 15 gados. 30 gados man diagnosticēja depresiju, un kopš tā laika lietoju zāles. Pie psihiatra pirmoreiz mani aizveda viens draugs. Būtībā ar depresiju cīnos jau 32 gadus.

Kādas bija izpausmes, no kurām nācās meklēt glābiņu antidepresantos? Tik neizmērojamas dusmas, naids uz visiem un visu, ka pašai bail?

It kā aizkaitināmība ir viens no depresijas simptomiem, bet man tas nav raksturīgs. Man ir tā, ka vienkārši neko nespēju padarīt. Tikai gulēt, kā es saku, ar zobiem pret sienu un klusiņām īdēt. Arī īdēt, godīgi sakot, nemaz nespēju. Nav spēka aiziet pat nomazgāties. Totāls bezspēks, pilnīgi zudusi interese par dzīvi. Ja kāds piedāvā kaut kur aiziet palīksmoties, liekas – kādas šausmas, kā vispār var tādā bezjēgā dzīvot, par ko vispār priecāties? Viss ir pelēks, krāsu nav.

Tāda kā liela negribēšana pret visu?

Pat ne negribēšana. Nespēja nekam. Kādam tā varētu likties kā izlutināšanās, bet tā nav. Toreiz, kad šī slimība man pirmoreiz ārkārtīgi nopietni uzbruka, man nemaz nebija nekādu izlutināšanās iespēju.

Kāda tai laikā bija tava dzīve?

Man bija ļoti labs darbs starptautiskā firmā ar kārtīgu algu. Varēju arī brīvi izvēlēties savu darbalaiku, bija brīnišķīgs kolektīvs un nebija nekādas pārslodzes. Arī nekādu īpašu traumu dzīvē nebija, kā sāpes vai sēras.

Pastāsti, kā ārstē depresiju.

Priecājos, ka mūsdienās ir tādas ārstniecības metodes, kad nav rakņāšanās pa bērnības traumām, bet tiek strādāts ar to, kas ar mums notiek šodien. Kā tikt galā ar trauksmes, panikas lēkmēm vai sirdsklauvēm, elpas trūkumu. To visu aizvien ārstēju. Šo to veiksmīgāk, šo to neveiksmīgāk.

Esi ierakusies depresijas pētīšanā?

Nu jau vairs ne. Ja kas parādās jauns, to gan izlasu. Sekoju līdzi visādiem medicīnas portāliem. Pašlaik nekādi milzu izrāvieni šīs slimības ārstēšanā nenotiek, bet bioķīmiskos procesus esmu izpētījusi ļoti pamatīgi. Turklāt jau ļoti sen.

Esmu ne tikai lasījusi literatūru, bet arī runājusi ar ārstiem un zinātniekiem. Esmu izgājusi cauri arī stadijai „meklēsim alternatīvo medicīnu”, kas pašlaik man šķiet ļoti smieklīgi, – kā homeopātija, domu virzīšana, domu dalīšana. Kaut kādā periodā esmu lasījusi cauri visus ezoteriskos domātājus, esmu mēģinājusi sevi ārstēt ar homeopātiju, ar jogu, ar meditāciju. Jāteic, ka meditācija nedaudz palīdz, bet tā ir jāapvieno ar elpošanu. Tas nav vienkārši, bet arī tā nav nekāda panaceja. Meditācija palīdz labi, ja vajag uz kādām desmit minūtēm atbrīvoties no panikas. Esmu izmēģinājusi, man liekas, VISU.

Arī ārstus esi neskaitāmus izstaigājusi?

O, jā! Esmu bijusi uz visādām drāmas terapijām, mākslas terapijām. Biju arī uz smilšu terapiju, uz eksistenciālo terapiju, pie psihoterapeita, līdz beidzot atklāju kognitīvi biheiviorālo terapiju, kas Latvijā kaut cik kvalitatīvi ir pieejama tikai kādu otro gadu. Man šī metode patiešām palīdz. Pirms tam biju diezgan daudz lasījusi par šo terapijas veidu, arī tad, kad Latvijā vēl mediķi to nepraktizēja.

Tā ir metode, kurā psihoterapeits nelien tavā pagātnē, neanalizē tavas traumas tādā tiešā veidā. Tās jau pati sen zinu. Šī metode arī neanalizē sapņus, bet gan to, kā konkrētajā brīdī jūties, un tad dod visādus rīkus, metodes, paņēmienus, kā iziet no konkrētās situācijas. Pēc katras vizītes mājās vienmēr ir jāveic mājasdarbi. Protams, ne visi paņēmieni derēs un būs vajadzīgas, bet ir, kas nostrādā un ko sāc izmantot ikdienā.

Man, piemēram, burvīgi aizmigšanai strādā metode, kurā no 1000 jāatņem 17, pēc tam vēl 17, pēc tam vēl 17 un tā tālāk. Tas ir diezgan sarežģīti, ja vien neesi matemātikas ģēnijs. Es, šķiet, nekad tālāk par astoto reizi, 17 atņemot, neesmu tikusi, jo esmu aizmigusi.

Kaut kas līdzīgs aitu skaitīšanai, tikai bez aitām.

Aitas nevaru skaitīt, jo mana iztēle mani aizved prom no pamatuzdevuma – aizmigt. Es uzreiz iedomājos žoga augstumu, aitu krāsu, ainavu. Bet, ja tev ir vienkārši jāskaita, tad esi piesaistīts vienīgi cipariem. Taču tas ir tikai viens paņēmiens. Ļoti daudzām situācijām ir vairāki, no kuriem atrodi sev efektīvāko. Ar trauksmi man iet visgrūtāk, jo man nestrādā, piemēram, ideja, ka fiziskā slodze palīdz. Man nepalīdz.

Arī fiziski esmu mēģinājusi darīt daudz ko, meklējot savu īsto. Peldēšana, staigāšana, braukšana ar velosipēdu, trenažieri. Līdz pilnīgam izpumpējienam, bet kā nav efekta, tā nav.

Tev ir īsta sapņu māja, ka, ienākot iekšā, liekas – kas gan tev nekaiš laimīgi dzīvot? Kāda vella pēc jūties slikti, ja tev ir dzīves apstākļi, pēc kādiem ikviens gribētu tiekties, – skaista māja, pārtikusi dzīve, mīlošs vīrs, veseli, skaisti, gudri bērni.

Uzskatu, ka depresija ir tīra bioķīmija. Pārslodzi jau arī izraisa bioķīmija. Tas ir ķēdes process, kas pavelk nākamo, aiznākamo.

Vīrs man tiešām ir mīlošs. Viņš mani ļoti atbalsta. Tāpat arī mani vecāki un bērni. Tas ir fenomenāli.

Cik apskaužama brīvība! Tev nedeg pakaļa par iztikšanu, par mīlestības trūkumu. Tev ir perfektais komplekts.

Bet tas diemžēl neietekmē ne ģenētiku, ne bioķīmiju.

Mīlestība droši vien ļoti palīdz.

Jā. Ja no malas neviens neko negāž uz galvas, vienkārši ir līdzās un atbalsta, nepārmet, ka nav uztaisītas vakariņas. Viņi saka – atpūties. Lai gan nekāda atpūta jau tā nav.

Tuvinieki neizturas pret tevi kā pret gara slimnieku?

Nē, jo es esmu viņiem ļoti daudz par šo slimību un tās izpausmēm stāstījusi, skaidrojusi, devusi lasīt. Man apkārt visi ir patstāvīgi cilvēki, kam nevajag manu aptekalēšanu. Tā, manuprāt, arī ir milzīga veiksme.

Kam tavs vīrs ir gājis cauri, dzīvojot kopā ar tevi – tādu?

Viņam nākas sadzīvot ar to, ka ne vienmēr ir vakariņas, kad viņš atbrauc mājās no darba.

Un viss? Kad esi savā nelaimīguma čupiņā, nav tā, ka viņu atgrūd?

Nē, tas man nav raksturīgi. Vīrs parūpējas par mani un liek mierā, kas ir vislabākais. Man gan nav problēmu atrasties ar vīru vienā istabā, jo viņš ir ļoti tolerants, saprotošs un mīļš. Tas ir neizsakāmi liels atbalsts. Nekādi aicinājumi saņemties vai smīdināšana nelīdz, drīzāk palīdz ilgs, ciešs apkampiens.

Bez tā mīļuma tu justos pavisam nevajadzīga?

Droši vien. Ja kāds šajā periodā vienkārši bradātos pa mani, skalotu smadzenes un audzinātu, ar tādu cilvēku kopā nedzīvotu. Tad vieglāk būt vienam. Tāpēc arī esmu šķīrusies no dažiem draugiem, kas mani mācīja dzīvot. Pienāk kaut kāds vecums, kad vari pateikt: „Nē, stop! Neviens man dzīvot nemācīs!” Apzinos, kas ar mani notiek. Zinu, ka tā nav mana vaina, ko varu ar apziņu, prātu vai intelektu izmainīt. Ja nespēju, tad man nav jājūtas vainīgai, un cilvēkam, kas mani tādu nepieņem, nav vietas manā dzīvē.

Depresijai ir raksturīga arī vēlme aizbēgt, norobežoties no pasaules. No Rīgas aizbēgi?

Nezinu. Vienmēr esmu vēlējusies dzīvot laukos. Tagad, kad bērni ir pieauguši, bija tā iespēja. Sākumā gribējām sameklēt sev vietiņu tuvāk Rīgai, nevarējām atrast tādu variantu, kas gan patiktu, gan būtu paceļams finansiālā ziņā. Rezultātā atcerējāmies, ka mums ir laukos mājas. Tas tiešām bija tuvākais attālums no Rīgas, kurā atradām savu vietu.

Es vienmēr esmu vēlējusies uzturēties laukos. Nevis ar govīm vai tamlīdzīgi, bet prom no tās pilsētas kņadas. Kņada un steiga man nepatīk. Toties tagad ir tik patīkami aizbraukt uz Rīgu reizi nedēļā, dažkārt reizi trijās. Tas ir liels notikums. Tad sapucējies, sasmaržojies un ierodies tur, kur ir gaismiņas un cilvēki. ( Pasmaida.)

Biji glancēta sieviešu žurnāla galvenā redaktore. Vai nebaidījies, ka, atstājot šo amatu, zaudēsi vērtīguma sajūtu? Nebija lomku pēc tam, kad aizgāji prom no darba?

Nē, biju neizsakāmi lielās alkās pēc mājsaimniekošanas. Tāda perioda līdz šim manā dzīvē nav bijis. Pirmos divus trīs gadus nonstopā gatavoju ēdienu. Apguvu un taisīju visu pēc kārtas. Man bija trīs plaukti ar pavārgrāmatām. Tagad zinu, ka gandrīz jebko varu pagatavot.

Bet vai šobrīd nejūties tāda kā pāragri pensionējusies?

Jā, brīžiem tādas domas uznāk. ( Smejas.) Bērni lieli, forši. Par to neizsakāms prieks.

Tev ir tik liela virtuve. Nav kādreiz žēl, ka esat tikai divi ar vīru un nekādai milzu gatavošanai nemaz nevari pievērsties?

Tieši tā! Tāpēc man patīk, ka brauc ciemiņi. Protams, izņemot tos periodus, kad esmu depresijas bedrēs. Tad nevienu ciemos neuzņemu. Bet ir arī labie posmi, un tad dzīvoju foršu, pilnvērtīgu dzīvi.

Tev patīk būt atstatus no lielās civilizācijas. Tas tādēļ, lai grūtajos periodos tevi neviens nevarētu raustīt uz visām pusēm?

Jā, kad ir grūti, tad pilnībā ir nepieciešama norobežošanās no ārpasaules. Tāpēc lauki man ir ideāla vieta.

Pagājušogad, kad pārcēlāmies uz laukiem, iekopu dārzu. Sasēju redīsus, salātus, burkānus. Bija tāds gaišs periods, bet pēc tam atkal aizvērās ciet, dārzu izravēt nespēju, un viss ieauga zālēs. Cik nu mamma varēja, tik izravēja, beigās jau nebija tik traki. Burkāni caur visām nezālēm bija izauguši brangi. Smuko dobīšu gan nebija. Šogad dārzu vispār neiekopu. Sapratu, ka nav jēgas ieguldīt to milzīgo darbu, ja nevaru būt droša, ka spēšu būt atbildīga par to, ko esmu iestādījusi.

Tev ir daudz draugu?

Daži jau vēl ir... Esmu vairākus mīļus draugus zaudējusi šīs slimības dēļ, jo tā ir ļoti egoistiska kaite – pārāk bieži esi tikai pats ar sevi, savu nabu un nav spēka interesēties par citiem, skriet uz satikšanos. Gadās, ka pēdējā brīdī atsakos no randiņa, jo ir slikti. Draudzībai klasiskajā izpratnē tas laikam neder – tajā ir jāiegulda spēks un enerģija, un laiks, un atvērtība. Daudzi tikai saka: „Saņemies, saņemies...” Nu nav tā saņemšanās vaina! Tā vienkārši ir slimība. Nu nevari cilvēkam ar vēzi pateikt, lai saņemas, un tad vairs nebūs audzēja. Vai cilvēkam ar caureju pateikt: „Saņemies un neej uz poda.” Ko viņš var saņemties? Viņam sāp vēders un vajag uz tualeti. Cilvēkam ar salauztu kāju nevar pateikt: „Saņemies un noskrien maratonu vai ej slēpot.” Nu nevar, viņam ir ģipsis! Ar depresiju ir tāpat.

Kas visvairāk ir biedējis, esot iekšā šai slimībā?

Visvairāk bija bail brīžos, pirms vēl nopietni sāku iet uz terapiju. Bija bail nonākt līdz situācijai, kad varu aiziet no dzīves. Pilnīgi mierīgi. Izplānot visu, kā tas notiks visos sīkumos.

Tev tā ir bijis?

Jā, galvā izplānot to var pilnīgi mierīgi. Man tapa daudzi iespējamie scenāriji. Nu labi, ne pārāk daudzi, bet vairāki. Es baidos no sāpēm, tāpēc man bija padomā vairāki nesāpīgi varianti.

Vai tā ir kāda lēkme, kuras iespaidā rodas šādas domas?

Tā sanāk. Šodien saku, ka man patīk te atrasties, ka man patīk šī dzīve, bet es zinu, ka tā maita var atnākt pēc nedēļas...

Un kā iesākas tavs rīts, kad tā maita ierodas?

Vienkārši ir ļoti slikti, nav spēka vispār. Noskaņojuma nav, viss ir tukšs un pelēks, un visa skaistā ainava, ko šodien redzu no balkona, zaudē krāsu. Apetītes nav, tad neēdu vispār. Dažreiz raudu, pat bez konkrētas domas. Vienkārši pazūd motivācija dzīvot.

Cik bieži tu krīti tajā drūmajā depresijas bedrē?

Saasinājumu periodi var piemeklēt reizēm piecreiz gadā, citkārt reizi gadā.

Esmu samierinājusies, ka man tā ir un ka tās sliktās sajūtas ikvienā brīdī var atkal no jauna mani pārņemt. Daktere jau teica, ka nākamajā reizē, kad mani pārņems domas par pašnāvību, es zināšu, ko darīt.

Tu arī zināsi?

Jā. Zinu, ka nedrīkstēšu pakļauties tiem impulsiem, zinu, ka tajā brīdī, kad man kļūs sliktāk, jāatceras, ka tas pāriet. Protams, kā zinu no citiem gadījumiem, ne vienmēr izdodas tajā brīdī sev to ieskaidrot. Ir cilvēki, kas arī aiziet tādos brīžos. Tā ir viena no lietām, kāpēc par to runāju publiski. Zinu, ka daudzi cilvēki, kas slimo ar depresiju, vaino sevi. Ģimenes viņus nesaprot, ģimenes mēdz izjukt. Šiem cilvēkiem arī ir ļoti lieli aizspriedumi apmeklēt psihiatrus, kas ir primārais. Manuprāt, psihoterapija ir nākamais solis, kad ar psihiatra palīdzību esi to primāro problēmu dabūjis prom. To vājprātu, to dziļā bedrē būšanas sajūtu. Bet ir svarīgi atrast labu psihiatru, kurš nevis vienkārši piecās minūtēs izraksta recepti, bet kurš uzklausa un piemeklē tieši piemērotākās zāles. Es tādu ārstu esmu atradusi.

Cik bieži apmeklē psihoterapeita kabinetu?

Reizi nedēļā. Tad braucu uz Rīgu, pie viena iepērku pārtiku, kas ārpus Rīgas tik plašā klāstā nav pieejama. Satiekos arī ar draugiem, ar bērniem. Mani bērni visi tagad ir Rīgā. Mācās, studē un strādā.

Tava ikdiena normālā situācijā ir bagātīgi piesātināta ar aktivitātēm?

Jā. Man ļoti patīk tīrīt, kārtot māju, gatavot ēst, palasīt grāmatas, iet garās pastaigās ar suņiem pa mežu. Reizēm noeju pat 20, 30 kilometrus. No rīta salieku mugursomā kafiju, maizītes un eju ekspedīcijās. Dažreiz pat suņus neņemu līdzi, jo viņi nereti trokšņo mežā, var izbaidīt kādu mežazvēru. Piemēram, uz purvu nekad neeju ar suņiem, jo viņi var iegrimt kādā akacī un netikt ārā.

Vēl man patīk arī sociālie tīkli, jo tur varu komunicēt, neesot klātienē, un vienalga, kā izskatos tai brīdī. ( Smejas.) Bet man arī patīk, pa mājām dzīvojot, pucēties – smuki saģērbjos, uzvelku skaistas kurpes, uzkrāsojos, sasmaržojos, kaut neviena nav apkārt. Ja vien nebūtu to smago dienu, es piekrītu – man ir perfekta dzīve.

Tātad depresija nenozīmē nepārtrauktu nelaimīguma izjūtu?

Nē. Vismaz man tas ir viļņveidā. Bet, protams, daudz palīdz terapija. Viens ir medikamenti, un otrs – psihoterapija. Ir jādarbojas, lai varētu ar savu depresiju vismaz kaut ko sarunāt.

Cik garš mēdz būt slikto dienu posms? Viena, septiņas, trīsdesmit dienas?

Tā var būt viena diena, var būt divas nedēļas vai pat vairāki mēneši. Šobrīd jau tik tuvu esmu iepazinusi savu slimību, ka neļauju tai ievilkties garākos periodos, kā mēnesis vai divi. Vienkārši atpazīstu, un tad marš pie ārsta, mainu zāles, daru, kas jādara, lai izrautu sevi aiz matiem no tā zaņķa laukā.

Sliktajās dienās sev nepatīc?

Man ārsts ieteica: „Tajās dienās, kad ir slikti, lūdzu, nelasi nekādu pašizzinošo literatūru, nemēģini sevi analizēt un nemēģini neko darīt, jo tas var iegrūst tevi vēl dziļāk.” Manuprāt, tas ir zelta vērts padoms.

Kā tagad tev pašai sokas ar grāmatu rakstīšanu? Gribi, negribi? Vari, nevari?

Man šobrīd īsti nav izejas, jo rudenī ir jānodod mans 21. gadsimta romāns. No vienas puses, tas ir diezgan stresaini, bet, tā kā nu jau kādu laiku rakstu, viss iet uz priekšu. Jācer, ka kādu laiku noturēšos bez lielās apguruma lēkmes. Pagaidām esmu sevi ielikusi režīmā.

Labajās dienās man dzīvot ļoti patīk. Tad mana dzīve ir interesanta un man nekad nav garlaicīgi.

Uz ko vispār tagad dzīvē tiecies? Māja ir gatava, bērni lieli, uz rudeni top grāmata...

Es pat nezinu. Man patīk skatīties, kā viskautkas man apkārt notiek. Jau kopš mazotnes esmu brīnišķīgi jutusies vērotāja pozīcijā. Bet nav jau tā, ka dzīve ir apstājusies. Man atvilktnē stāv 12 grāmatas, kas vēl jāizlasa.

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Nauris Garkaklis

"Es biju 18 gadu veca meitene, kas aizbēgusi no mājām" - rakstniece Kristīne Ulberga stāsta par dzīvi komūnā