Mēs ar Indru tiekamies dienu pēc grāmatas atvēršanas svētkiem – biogrāfiju par viņas dzīvi sarakstījusi draudzene un žurnāliste Līga Blaua. Tajā ir daudz nopūtu un apbrīnas – Indra godīgi, tāpat kā veido visas lomas, ir centusies preparēt savu dzīvi. Un tas ir kā griezt dzīvā miesā. Vienmēr.

Līgas māja bija pilna ar mani

– Kā pagāja grāmatas atvēršanas svētki?
– Ļoti jauki. Tas bija kā pārsteigums – Rēzija lasīja fragmentus, un tie bija tik intīmi un personiski... Kad pati tos mājās lasīju, likās citādi, bet tagad visi klausās – pilnīgi trakums! Juris Vaivods spēlēja klavieres, runāja kolēģi, sveicēji, ļoti sirsnīgi. Sāka snigt, un Artis Robežnieks tieši tai brīdī dziedāja, ka apsnigsim. Ar klusuma brīdi pieminējām Auškāpu un Liepiņu; šis mums tāds sēru laiks.

– Kāda ir pēcgarša? Esat varējusi tā mierīgi apsēsties un izlasīt?
– Vēl neesmu ķērusies klāt, tikai apskatījos, kādas bildes ielikuši. Nevaru saņemties.

– Šķiet, esat cilvēks, kuram ir diezgan grūti stāstīt par sevi, bet jūs tomēr drosmīgi kāpjat tam pāri un ar tādu kā misijas apziņu runājat.
– Ar grāmatas autori Līgu Blauu esam sen pazīstamas. Pirms ļoti daudziem gadiem, kad man bija smags periods, sadraudzējāmies. Vēlāk viņai radās ideja par grāmatu. Ar to atklātību ir tā – ļoti grūti jau kādus smagus dzīves brīžus izstāstīt, turklāt tā, lai tas nevienam nebūtu sāpīgi. Ir bijuši visādi laiki, un ar visādiem cilvēkiem esmu bijusi kopā, to nevar apiet. Jo stāstīt, ka viss bija ļoti skaisti, arī nevar. Smagie brīži arī ir bijuši – gan manā dzīvē, gan teātrī. Ja to neuzraksta, tad tāda plakana grāmata – cik viss skaisti, cik esmu balta un tīra. Bet tie būtu meli. Taču bija ļoti interesanti – tāda rakāšanās savā dzīvē.

– Gluži kā psihoanalīze?
– Līga deva lasīt, bet reizēm bija tik sāpīgi, ka nevarēju. Ja redzu, ka būs atkal kāda sāpīgā nodaļa, nolieku un neķeros klāt. Pēc kādas dienas saņemos... Protams, kaut ko ņēmām ārā. Visādā ziņā tas nebija viegli.

– Vai ņēmāt ārā arī kaut ko, kas varētu sāpināt tuviniekus, dēlu?
– Nu, lietas, bez kurām var iztikt, jo ir skaidrs, par ko ir runa. Ar tuvu cilvēku jau mēs runājam ļoti brīvi, tā rakstīt gluži nevar. Arī pie katras bildes bija jāapstājas un jādomā par to laiku – smejoties vai raudot. Visas atnesu uz grimētavu, saliku pilnu grīdu, galdu...

– Nāca kolēģi skatīties bildes un klausīties atmiņas?
– Tā kā Rēzija ir mana grimētavas biedrene, viņa nāca. Latvijas Televīzija gatavoja filmu par mani, arī skatījās bildes. Vēl tagad tās neesmu aiznesusi mājās. Esmu saglabājusi ļoti daudz recenziju par Liepājas teātra izrādēm. Toreiz rakstīja ļoti dziļas, interesantas – Radzobe, Tišheizere, Hausmanis. Grāmata ir ne tikai par mani, bet arī par to laiku – Krodera un vēlāk Auškāpa, par maniem partneriem, no kuriem daudzi vairs nav dzīvi. Ļoti daudz interviju ar maniem kolēģiem, kritiķiem, pat nezinu, ko viņi teikuši. Tas bija milzīgs darbs, visa Līgas māja bija pilna ar mani.

– Ar jūsu dzīvi.
– Jā. Es zvanu, viņa pārstrādājusies, un tad es atvainojos.

– Ka jums dzīve tik krāšņa.
– Ka viņa ņemas ar mani. Bet Līga teica, ka viņai tas bijis liels gandarījums un prieks.

Par miskasti, grāmatām un mīlestību

– Kādām acīm redzat to jauno meiteni, kura no Durbes aizgāja uz Liepāju, satika lielas personības?
– Es tajā laikā rakstīju dienasgrāmatu, tagad palasīju un varu teikt – es galīgi vairs nepazīstu to jauno meiteni. Viņa bija tik traka, dulla un mērķtiecīga! Likās – kā es varēju tāda būt?! Tik jauna…

– Un ar tādu krampi?
– Jā, krampi, sparu, aizrautību, neraugoties ne uz ko. Arī lielās lomas spēlējot, man nebija kompleksu, es vienkārši ļāvos. Man nebija priekšstata, kā tam ir jābūt vai kā citi spēlējuši, es vienkārši metos iekšā. Protams, pateicoties Kroderam, kurš mani atraisīja. Es viņam ticēju tik ļoti un ļāvu, lai viņš mani mīca un veido kā mālu. Domāju, jebkura aktrise var vēlēties, lai viņai būtu tāds pedagogs.

– Kroders bija arī ļoti spurains cilvēks, kā vīrietis varbūt cinisks, iespējams, vienlaikus romantisks. Vai viņš jūs, mīcot kā mālu, kaut kā nenobružāja? Vai neielika arī jūsos mazliet cinisma?
– Tieši otrādi… Viņa cinisms bija tāda veselīga ironija par visu. Gan par to laiku, kurā dzīvojām, gan politiku.

– Arī par ģimeni un attiecībām.
– Viņš bija izgājis cauri Sibīrijai un tik norūdīts, tas viņam deva to ironiju. Tā bija dzīves skola, kuru mēs, aktieri, no viņa paņēmām. Viņš tik daudz stāstīja par savu jaunību, Sibīriju. Kroders izrādes taisīja uz reāliem pamatiem un nepārtraukti mums stāstīja piemērus no dzīves. Līdz ar to mēs augām arī garīgi. Ar viņu sarunāties bija ļoti interesanti.

Reiz satikāmies te, Dailē, Bartkevičs bija atbraucis no Liepājas, es jau biju Rīgā, arī Kroders piebrauca klāt, mēs iestudējām Mīļo meli. Ilgi nebijām tikušies un visu mēģinājumu varējām nopļāpāt par dzīvi. Mums bija tik interesanti vienam ar otru! Kroderam bija tā, ka ar tuvākajiem cilvēkiem viņš varēja izrunāt visu, ko domā, un līdz ar to arī mēs ar Juri atklājāmies. Uzskatu, ka Kroders bija viens no pēdējiem inteliģentiem. Viņš mums bija kā zelta ādere, no kuras mēs tikai smēlām un smēlām.

– Runājot ar Kroderu, radās sajūta, ka viņam īstā sirds ģimene bija teātris, ne mājas.
– Viņš nebija praktisks cilvēks, vienmēr apkārt tik daudz grāmatu. Kad aizgāja pie viņa ciemos, varēja redzēt – tiešām viena istaba kā bibliotēka. Tā bija Valmierā, Liepājā, Rīgā, pārceļoties viņš visas veda sev līdzi. Viņam bija arī tādas, kuras Sibīrijā sakrājis un atvedis uz Latviju.

Tagad viņa bibliotēka nodota Valmieras teātrim, katrs aktieris, kurš grib, var iet augšstāvā palasīties. Kroders pārnāca no mēģinājuma, izrādes un varēja lasīt līdz pieciem rītā, arī tāpēc viņš varbūt bija nepraktisks ģimenes dzīvei. Un nedod dievs miskasti iznest vai traukus mazgāt.

– Jutāt, ka zināmā mērā esat viņa ģimene? Kādas bija jūsu attiecības – kļuvāt par draugiem ar lielu gadu starpību? Vai zināmā mērā viņš jums bija kā otrs tēvs?
– Teātris vispār ir viena liela ģimene. Kad režisors iestudē izrādi, visi aktieri tādi kļūst. Tā kā es pārsvarā strādāju tikai pie Krodera, tad bijām kā ģimene – Juris Bartkevičs, Jānis Makovskis, Mārtiņš Vilsons, Dace Makovska. Un īstajā ģimenē mēs vienmēr esam mazāk nekā teātra ģimenē.

– Ko īsti tas nozīmē – uzticēšanos?
– Jā… Tu vienkārši vari pateikt visu, ko domā. Arī Kroders stāstīja neslēpjoties. Ja vajadzēja kādu piemēru… Gandrīz visas izrādes jau ir par mīlestību, un tad viņš tā ļoti atklāti…

– Stāstīja par savām mīlestībām?
– Jā.

– Bet vai aktieri tā stāsta, strādājot pie savas lomas, komentējot savu domu?
– Ne jau visi. Bet Kroderam tas izdevās ar ļoti veselīgu humoru. Viņš nekad nebija ļauns, un nedusmojās pat par to, ka aizsūtīts uz Sibīriju, jo uzskatīja, ka varbūt tas viņu paglāba no tā, ka viņu nenošāva karā, nepaņēma armijā. Sibīrijā viņš varēja netraucēti lasīt un ar vietējiem iestudēt izrādes. Tā viņam bija pirmā teātra skola, par ko viņš bija ļoti pateicīgs.

– Viņš bija jūsu autoritāte…
– Viņam visas izrādes bija par tādu cēlo, tīro mīlestību, pēc kuras viņš pats būtībā bija ilgojies visu mūžu. Kad Kroders man iedeva spēlēt Jaunsudrabiņa Aiju un Bartkevičs spēlēja Jāni, viņš tur, iespējams, ielika savu dzīvi.

Jo principā viņš bija tas Jānis, ideālists, kas arī nav nekas tik ļoti labs. Aija ir tā zemes, miesiskā, materiālā, ar kuru Kroders vienmēr ir cīnījies. Tā izrāde tiešām bija ļoti personiska. Tai bija ļoti skaista afiša, kuru teātrī pat aizliedza – vilka ķermenis ar cilvēka galvu gaudo pret Mēnesi. Un tā ir, ka ķermenis velk pie zemes, bet gars tiecas pēc kaut kā. Un tā Aija un Jānis nekad nevarēja būt laimīgi.

– Kaut arī starp viņiem bija ķīmija.
– Tieši ķīmija, jo Jānim vajadzēja to miesisko arī. Aija bija tā, kas pievelk visus vīriešus. Bet patiesībā viņi nekad nevarēja saprasties. Un tā bija arī Krodera cīņa. Viņam ļoti nepatika vardarbība – pret cilvēku, sievieti, tautu, arī pret garu. To viņš ļoti necieta.

Atsaldētās

– Jums pēdējos gados liek spēlēt tādas vardarbīgas būtnes. Mēģināju uzskaitīt, sanāca nu jau sešas izrādes. Šķiet, tas sākās ar Apglabājiet mani zem grīdas, tad Equus, Pielūdzēja Nr. 1, Liec Dievam pasmieties, Svinības un jaunā – Harolds un Moda.
– Tas ir interesanti, ka tik dažādas mātes var nospēlēt. Jo viņas tomēr ir atšķirīgas.

– Šķiet, dzīvē esat silts cilvēks, bet jūsu varones piekopj tik smalku, filigrānu vardarbību. Ir jūsos kādā mazā, mazā plauktiņā arī tas?
– Nu, viss kaut kas ir. Viss. Es jau vienmēr lomas laižu caur sevi.

– Esat domājusi, kurā brīdī tas varbūt ir izpaudies, kādās niansēs?
– Domāju, gan jau ir izpaudies. Psihoterapeite Gunta Andžāne, kura pie mums nāk izrāžu sagatavošanas procesā, zīmē cilvēka smadzenes, kas kurā puslodē atrodas. Kāda ir pagātne, no kurienes manam tēlam tas nāk, no tēva vai mātes. Viņai viss ir shēmā, un tas ir tik pamatoti.

Kad sāc iedziļināties, saproti, cik ļoti viņai ir taisnība. Un katrā cilvēkā ir kaut kas. Visiem, arī man, ir kādas sarežģītas lietas, kas nāk no bērnības. Un arī mums nebija ļoti vienkārša ģimene, tēvs ļoti stingrs, un bija ļoti, ļoti grūti ar viņu sadzīvot, tā ka arī es tam visam esmu gājusi cauri. Nu jā, bet pašam nav jānogalina, lai to varētu nospēlēt. Var aizdomāties – ja būtu tāda situācija... Kā Raudupietē – redzu, ka mans bērns slīkst, un neko nedaru. Tas ir šausmīgi!

– Sanāk, ka jau mūsu klasiķi ir rakstījuši par šo cieto stīgu sievietē, kas var parādīties uz mīlestības, kaislības pamata.
– Un tajā izrādē bija tā, ka nevis es kaut ko mēģināju sevī atrast, saprast, vai es pati ko tādu varētu izdarīt, bet visu izrādes laiku centos nedomāt par savu bērnu, lai uz skatuves nesajuktu prātā. Un, jo vairāk es nedomāju, jo vairāk man bija jādomā.

– Kāpnēs uz Kamerzāli ir bilde no Raudupietes – jūs tādām acīm skatāties Skrastiņā. Šķiet, sievietes pazīst tās mīlestības alkas.
– Es jau arī nezinu, kas kādā dzīves posmā varētu ar mani notikt. Pēkšņi viss var sabrukt.

Ciešanu saldā garša

– Esat bijusi neprātīga mīlestības dēļ?
– Visādi trakumi bijuši. Bet, lai pamestu savu bērnu, droši vien… nekad. Bet nevar atkal teikt, ka nekad.

– Parasti jau sievietei ir tās sarkanās līnijas, Raudupietei gluži nebija.
– Bet mums ir mācīts, ka, spēlējot kādu lomu, ir jābūt tās advokātam. Mums ir jāmeklē, jāaizstāv, kāpēc viņa tā rīkojās. Tāpat Pielūdzējai – viņai bija sava izpratne par mīlestību, viņas trakums.

– Tā varētu būt diagnoze.
– Jā. Bet Minhauzena sindroms ir arī ļoti normāliem cilvēkiem – kā Mātei Terēzei un daudziem medicīnas darbiniekiem. Cilvēkam patīk, ka apkārt ir ciešanas. Māte Terēze jau tā kā glāba… Bet daudzi tieši tāpēc mācās un strādā par mediķiem.

– Viņi būtībā barojas no ciešanām. Šķiet, tādā sīkā, atšķaidītā veidā tas ir daudzās mātēs. No vienas puses, trīc un dreb par bērnu, no otras, slimības gadījumā jūtas īpaši vajadzīgas.
– Tieši tā. Un ir gadījumi – ja bērnam nekas nekaiš, tad izdara, lai kaiš. Pēc tam – es viņu žēloju, un visi žēlo mani, ka esmu tik nelaimīga. Dzīve un cilvēki ir ļoti sarežģīti.

– Pēc Apglabājiet mani zem grīdas esmu dzirdējusi sakām – tas ir par manu dzīvi, par manām attiecībām ar māti.
– Man arī ļoti daudzi to ir teikuši. Un arī par Liec Dievam pasmieties. Tas nozīmē, ka tās lugas ir ļoti labi uzrakstītas.

– Vai iestudēšanas laikā jūs cīnāties ar smagām domām? Varbūt gluži otrādi – izjūtat tādu kā misijas apziņu, ka sabiedrībai atklājat to, kas ir paslaucīts zem tepiķa?
– Kad repertuārā izlasu, ka man tai nedēļā ir Pielūdzēja Nr. 1, man tik slikti kļūst, jo zinu, kam jāiet cauri un kas jāplēš vaļā. Tagad ir saliktas ļoti daudzas izrādes pēc kārtas, un mēs abi ar Subatnieku pēc katras esam pilnīgi beigti. Ja nākamajā dienā atkal jāspēlē, tas ir ļoti grūti. Psiholoģiski. Un arī fiziski un emocionāli. Pēc izrādes mēs kā tādi gladiatori viens otru apkampjam – vairs nav spēka, jo tā ir bijusi divu stundu cīņa…

– Kritiķi novērtēja. Par ļoti mazas zāles izrādi iedeva jums svarīgāko Spēlmaņu nakts balvu – Gada aktrise. Tas jums bija pārsteigums?
– Jā, bija. Parasti tādām kamerzāļu izrādēm reti ko iedod.

– Saņemot balvu, teicāt, ka kādā izmisuma brīdī parunājāt ar Kroderu.
– Man mēģinājumu procesā gāja ļoti grūti. Iestudējumam veltījām knapi mēnesi, es nevarēju saprasties ar režisoru Gundaru Silakaktiņu, likās, ka viņš man nepalīdz. Lai gan viņš centās, bet ir jauns režisors, un darbs – ļoti, ļoti smags.

Domāju – vai nu sajukšu prātā, atteikšos no lomas, vai arī aiziešu no teātra. Un es Kroderam palūdzu – kaut ko dari! Nu, palīdzi man! Galu galā tu visu mūžu man… Tas jau muļķīgi – pie bildes to teikt.

Tad aizgāju uz teātri un izstāstīju Rēzijai. Viņa teica, ka man ir jāsalabst ar režisoru, jo vienkārši tas darbs ir jādara – varbūt viss nokārtosies. Viņa mani iedrošināja, es atvainojos režisoram, viņš man. Sarunājām, ka vairs nekliegsim viens uz otru, mēģināsim saprast, kā to izrādi un man to Pegiju veidot.

Un viss aizgāja – pat neticami labi. Pēc izrādes pieņemšanas daudzi kolēģi nāca klāt – šuvēji un no mālderu zālēm, visādi tehniskie cilvēki, kuri nekad man neko tādu… Viņiem vienkārši gribējies pateikt, cik ļoti viņiem tas paticis. Kad sezona beidzās, kolektīvs mani izvirzīja par labāko aktrisi – anonīmi meta kartes kastē – un Subatnieku par labāko aktieri. Un tas jau bija liels novērtējums. Tad vēl publikas atsaucība.

– Cilvēki labprāt nāk arī uz šīm smagajām izrādēm un ir pat pateicīgi par to, ka tiek runāts par tādām lietām.
– Tāpat nāk uz Svinībām. Šķiet, daudzi pat nezina, par ko tur būs, redzējuši bildes ar skaistiem tērpiem. Viņu reakcija bieži vien ir tāda – Arturs Skrastiņš pie galda atklāj, ka tēvs viņu izvarojis, un zālē ir tādi, kas smejas. Taču tā laikam ir aizsargreakcija, tādi jocīgie smiekli. Kamēr pamazām saprot. Un tas tiešām ir ļoti aktuāli, ko mēs slēpjam un nezinām, īpaši jau tādās bagātās ģimenēs. Kad cilvēkam ir viss, viņš ir tik piesātināts, ka viņam vajag vēl kaut ko, lai sevi sakairinātu.

– Jo viss pārējais jau šķiet pliekans?
– Lai gan vardarbība jau var notikt arī mazā būdiņā ar dzērāju patēvu. Bet tur, tiešām bagātās valstis, kā Skandināvijā, tas biežāk ir tieši augstākajās aprindās un, protams, tiek slēpts, maskēts. Tāpēc māte, ko spēlēju – ko viņa var darīt? Viņa ir saistīta ar to biznesu un nevar visu pamest. Viņai ir vēl divi bērni. Tas notika pirms daudziem gadiem, un viņa ir strupceļā, saprot, ka tas ir drausmīgi, bet nevar neko.

– Viss sagrūs?
– Jā, gan ģimene, gan bizness. Un tas ir vēl drausmīgāk nekā nosodīt vai vispār neredzēt. Visgrūtāk ir būt pa starpu – kad redzi, saproti, bet nekur nevari sprukt. Man ir tik šausmīgi grūti spēlēt. Kad pēc pirmā cēliena notiek tas ārprāta kautiņš un dēls mani nolād – tas ir tik šausmīgi, pēc tam man tik ļoti sāp galva, ka Rēzija dod kaut kādas ripas. Nu, tik smagi, ka nevar. Un tad jāsāk otrais cēliens. Katra tā izrāde ir ārprāts.

Es jums mācīšu dzīvot

– Jūs gribētu nospēlēt kādu siltu māmuliņu pēc visām šīm šausmām?
– Nu, kas būtu silta māmuliņa… kaut kādā pasaku lugā labā, baltā?

– Jūsu psihofizika, es atvainojos, jau tā kā vairāk uz to vedina, nevis uz kādu raganu.
– Atceros, Kroders man vienmēr bija devis visādas ārprāta varoņu lomas, bet tad aizgāja no Liepājas un man Maijā un Paijā iedeva spēlēt Maiju. Tik šķīsta, dzidra un laba, visiem patīk… Bija tik ļoti grūti un nepatika, ka gribējās vai nu to Paiju, vai neko.

– To spuraino…
– Jā. Un toreiz vēl trīsreiz dienā bija jāspēlē, jābrauc viesizrādēs. Nu, tik grūti to balto, šķīsto, tik grūti. Tā ka labāk jau tomēr nē.

– Arī tagad?
– Ja nu vienīgi šādi varētu atpūsties… Man šajā sezonā ir četras vājprāta lomas, tad viena varētu būt tāda, pie kuras atpūsties (smejas). Lai gan izrādes laikā tas nekad nesanāk.

– Tāpat tajā būtu kaut kas jāatrod.
– Nu ja. Citādi nav interesanti.

– Vai zināt, ka Kultūru vidusskolas bērni pēc jums ilgojas?
– Es arī pēc viņiem ilgojos. Katru dienu domāju, tiešām. Četrpadsmit gadu tur vadīju teātra studiju, ieliku sirdi un dvēseli. Es tiešām darīju to zvēra darbu, iestudēju lielās, labās izrādes.

– Veidojāt scenogrāfiju, tērpus.
– Un mūziku piemeklēju. Es viņus mēģināju audzināt nevis kā pašdarbniekus, bet kā profesionālus aktierus. Vienmēr viņiem esmu teikusi, ka man ļoti nepatīk pašdarbība; neļaušu jums tēlot, es jums mācīšu dzīvot. Viņiem tas bija grūti, bet iepatikās.

– Agnese Cīrule, Ieva Florence – viņas bija jūsējās?
– Jā, arī Anete Krasovska. Daudzi man zvana, raksta feisbukā, nāk uz izrādēm ar puķēm. Visi mani sauc par skolotāju, apgalvo, ka esmu viņiem daudz devusi, kaut arī nespēlē teātri; tas viņiem esot uz mūžu. Un par to man ir liels gandarījums. Taču vienu brīdi sapratu, ka es to vairs nevaru.

– Jums ir ļoti liela slodze teātrī.
– Tagad nevaru saprast, kā vispār to varēju paspēt. Man jātrīc, lai mēģinājums beidzas laikā, pēc tam ar diviem transportiem jāskrien uz turieni un riktīgi jāsagatavojas – etīdēm, izrādēm.

Sešos jāskrien atpakaļ uz izrādi, atkal ar diviem transportiem. Un es nevaru halturēt – ja daru, tad pa īstam, vai arī nedaru nemaz. Un tad ar smagu sirdi teicu, ka eju prom. Aizpagājušogad vēl paguvu uztaisīt divus izlaidumus, man tik ļoti gribējās, lai bērniem ir interesanti.

– Sanāk, ka nesat arī šo Krodera misiju – būt par Skolotāju.
– Ļoti labi zinu, ka bērnus teātra pulciņos tā samaitā... Man daži tādi atnāca uz Kultūru vidusskolu – tik talantīgi, bet nevaru no viņiem to nokasīt. Un viņi brīnās, ko no viņiem grib. Talantīgi un sabojāti. Tāpēc Teātra fakultātē žūrija negrib ņemt no pulciņiem, viņi grib baltas lapas, talantīgus cilvēkus. Un es mēģināju tos bērnus nesamaitāt.

Gar jūru pastaigāt

– Ko gaidāt no šā gada?
– Sezona sākas augustā un beidzas maijā, tā ka viss jau it kā zināms.

– Atkal mēģināt kādu trako tanti?
– Jā, tagad pavisam traku – Jeruzalemē pie Lauras Grozas-Ķiberes. Linda Foseta ir ierēdne, kura nāk svēpēt savu jaunības dienu mīlestību. Viņš ir čigāns, izbijis sportists, narkomāns, dzīvo mežā, vāc mazgadīgas prostitūtas, bet ciems tajā vietā grib būvēt mājas.

Man lapām jārunā paragrāfi, juridiski termini, kurus absolūti nesaprotu. Ir sajūta, ka mācos runāt japāniski, tik nesaprotams man ir tas teksts. Laura teica – tev nebūs liela loma, varēsi atpūsties no trakajām. Bet es nezinu, kā ar to tekstu tikšu galā…

Atkal ārprāts. Un pavasarī man pie Regnāra Vaivara būs loma Ivanovā. Tā ka darba daudz, gandrīz katru vakaru izrādes. Un vēl jau ceram Tobāgo! paspēlēt. Nezinu, kas tagad būs, pēc Valda nāves. Martā Olgai Dreģei būs 80 gadu jubileja, paredzētas divas izrādes dienā, bet viss ir tādā neziņā – atcels vai kādu ieliks viņa vietā. Un vasaru jau arī gribas, atpūsties.

– Ko darāt vasarā? Braucat uz laukiem?
– Pagājušajā neiznāca aizbraukt nevienu dienu, jo visu laiku bija Tobāgo!, katru nedēļu citā vietā.

– Ko jūs sev uzdāvinātu? Vai ceļojumu uz kādu baltu pludmali ar zilu jūru?
– Tieši tā. Jā.

– Divas nedēļas palmu ēnā?
– Nē, man nepatīk lidot un arī tas, ka visur ir terorisms. Ceļojusi esmu pārsvarā ar teātri, vairākus gadus bija braucieni pa visu Franciju, tad – pa visu Itāliju, ar savu kolektīvu, pazīstamiem cilvēkiem. Mūsu bijušais kolēģis Arnis Ozols vadīja, ļoti interesanti. Nu, tā man gribētos paceļot, bet palmu ēnā… nē. Vispār nekad nesauļojos, es gribētu pastaigāt pa saviem laukiem vai gar mūsu jūras krastu.

"Jāiet ārā svaigā gaisā un jāelpo ar diafragmu" - valmieriete Ieva Puķe atklāj, kur smeļas spēku dzīvei