Kādas jums ir attiecības ar brāli?
Tas ir tik personīgi...
Mēs ar viņu otrreiz satikāmies, kopā braucot uz Kaukāza kalniem. Bērnībā vecāki mūs ņēma līdzi uz kalniem, bijām to sajūtu ieķēruši. Tagad kopā uzkāpām Elbrusā. Pēc tam vēl arī Himalajos. Tur bija tāda īpaša sinerģija. Kalni jau vispār ir tīrākā ticības forma, kāda iespējama uz zemes.

To var saprast tikai tie, kas kalnos ir bijuši. Ne velti saka “saslimt ar kalniem”. Kaut kas tur ir. Līdz turienei nekāda šļura nenokļūst. Man patīk, ka tam apkārt nav uztaisīta kāda reliģija. Ka tu tur vienkārši esi. Visi cilvēki, kas tur ir, to piedzīvo. Tāpēc viņus vienmēr atkal velk turp, vienmēr būs nostalģija pēc tā.

Starp citu, Zeimuļs ir tieši saistīts ar to, ka uzkāpu Elbrusā. Visu laiku biju gribējusi iet prom no algotā darba, bet nespēju to izdarīt. Grūti izlauzties no tās shēmas, ja nav īpašas aizmugures.

Tev nav ne laika, ne naudas. Uzkāpu, nokāpu, un jutu, ka manī ir atbrīvojies milzīgs brīvais potenciāls. Tad kaut kas var rasties.

Citādi tu tikai atgremo klišejas. Tālāk viss notika strauji – mazliet pastrādāju jaunā darba vietā, bet gāju tālāk, faktiski ielēcu pēdējā vagonā, jo tūlīt jau sākās krīze. Visu laiku biju šaubījusies, vai varu nodarboties ar lielo arhitektūru, vai mani tas interesē, vai tas ir man... Kaut kur izskanēja: kā citādāk to sapratīsi – jāpamēģina. Darīt ir vairāk nekā nedarīt. Ja esi izdarījis, esi sapratis. Kamēr nedari, turpinās tas piekarinātais stāvoklis. Iespējams, ko tādu var izdarīt tikai tad, ja esi pilnīgā nekurienē. Naudas nebija, nekā nebija.

Dzīve jau visu laiku tevi iemet kaut kādā bedrē. Tad jābūt pietiekami stipram, lai nolaistos pietiekami zemu, lai atspertos un atkal celtos augšā. Kad vienreiz esi izgājis tam ciklam cauri, jau saproti, kā tas darbojas. Jā, tu atkal nokļūsti visādās grūtībās, bet jau skaties kā no malas, jo tu to procesu jau pazīsti, neiestrēgsti tajā.

Arhitekte Rasa Kleina: "Skumjākais, ka Latvijā nauda parasti ir oligarhiem. Tad jautājums, vai tu gribi tajā piedalīties"