Tu biji tik patīkami brīvi pieejams intervijai bez stāstiem par lielo aizņemtību. Vai tev ir darbs, kas nav saistīts ar mūziku?

Nē, vairs nav. “Uz papīra” gan vēl ir – es strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī, bet pavisam drīz es tur noslēgšu savas gaitas, kas bija septiņu gadu garumā. Šobrīd kaut kādā ziņā esmu krustcelēs. Tie darbības virzieni, kuros es gribu iet, man tagad ir grupa, kas ir ļoti paņemošs un ilgs projekts. Pavasaris pagāja ar Koru kariem. Man arī patiešām iestājies tāds pavasaris – viss zied, visu grābt un ķert, un darīt…

Kāds bija tavs instruments simfoniskajā orķestrī?

Klarnete.

Tad, lūk, kāpēc jums vienā dziesmā dzirdama klarnete!

Mums pāris dziesmās iespēlēta klarnete, arī jaunajā albumā būs.

Visos orķestrī nostrādātajos gados es neļāvu sev ne vienā, ne otrā darba pusē ieslīgt rutīnā un man arī izdevās. Visu laiku tāda svaiguma sajūta. Grupā noilgojies pēc orķestra, bet, orķestrī spēlējot, pēc grupas. Tas ir ļoti atsvaidzinoši. Lai arī akadēmiskajai un populārajai mūzikai ir daudz kopīga, ir arī milzīgas atšķirības. Orķestrī es būtībā esmu instruments diriģenta rokās. Savukārt grupā tieši otrādi, mēs paši sev esam kungi.

Un kā tev labāk patīk?

Grupa ir kas vairāk nekā tikai darbs. Tas ir mūsu dzīves projekts. Sācies jau bērnībā. Mēs to esam izveidojuši, kā bērniņu izauklējuši.

Tagad man ir 27 gadi. Kad dzima Sudden Lights, man bija četrpadsmit. Nerakstījām jau mēs toreiz uzreiz gatavas dziesmas. Tā, parasta skolas grupiņa. Mēģinājumi… un koncerts varbūt reizi gadā. Mēs satikāmies mūzikas skolā. Viss izauga no tādas draugu čupošanās.

Vienam džekam grupā ir tāds pats uzvārds kā tev.

Jā, jo tas džeks ir mans brālis Kārlis. Brāli es attiecīgi satiku mājās. (smejas) Mums ar brāli ir trīs gadu starpība, esmu vecākais. Sākumā jau tiem trim gadiem bija liela nozīme, tagad tos vispār nejūtu. Toreiz viņš vēl mājās spēlējās ar mašīnītēm, bet man jau gribējās uz kādu ballīti aiziet. Pārējiem džekiem arī likās – nu, ko es to sīko esmu atvilcis līdzi… Bet pirmo gadu laikā mēs ļoti saaugām, un tā tagad laikam ir mūsu lielākā vērtība: ka mēs esam uzauguši kopā.

Ja brālim prasītu, kas ir cilvēks, kas viņu visvairāk ietekmējis, viņš droši vien teiktu, ka tu.

Varbūt. Bet to es nezinu.

Un tev?

Arī jau laikam grupas biedri. Bet noteikti arī Laura, mana sieva. Kad attiecības ir ilgāku laiku, mēs nonākam kaut kādā dziļākā stadijā attiecībā viens pret otru – mēs sākam viens otru mainīt. Mēs jau sen vairs neesam cilvēki, kas tikai viens otru iepazīst. Un kas tikai izbauda laiku kopā. Nu jau es tiešām varu apgalvot, ka mēs domājam līdzīgi.

Cik ilgi jūs esat pazīstami?

Ļoti sen. Tieši tāpat kā ar grupas puišiem, arī ar savu sievu es iepazinos mūzikas skolā. Laulībā mēs esam jau septiņus gadus.

Tātad jūs esat pazīstami jau no 15 gadu vecuma! Vai tik agra iepazīšanās ar dzīvesbiedru kaut ko dod vai atņem?

Tas ir ļoti interesanti. Ej nu sazini, kā ir ar tiem citiem cilvēkiem…

Mēs nekad nezinām, ko satiksim, tās ir nejaušību virknes. Mēs ar Lauru izgājām cauri visādiem posmiem, bijām arī pašķīrušies. Un atkal satikušies. Bet ar laiku un līdz ar visādām grūtībām es gan grupas, gan ģimenes dzīvē esmu sapratis, ka lielākā veiksme ir – ka mēs esam viens otram. Mana lielākā veiksme dzīvē ir tā, ka man ir Laura.

Kas tev ģimenes dzīvē nav bijis viegli?

Pēdējais lielais dzīves izaicinājums un vienlaicīgi ļoti skaists notikums ir ģimenes pieaugums. Līdz tam mums ar Lauru bija tāda ļoti brīva dzīve. Mums bija kopīgā dzīve un kaut kādā ziņā arī katram sava dzīve. Man šķiet, tas ir veselīgi. Mēs neesam atkarīgi viens no otra, mums ir savas lietas, par ko satraukties un domāt, bet, esot kopā, mēs varam ar to dalīties. Un tad ģimenē ienāk bērniņš un sagroza pilnīgi visu. Tev jāiemācās dzīvot ne tikai sev, tev jāiemācās dzīvot citam. Īpaši jau tie pirmie mēneši šajā ziņā ir pārsteigumu pilni. Viss ir mainījies. Sākot ar to, cikos no rīta jāceļas, un bieži vien ne tikai no rīta, bet arī naktīs.

Mēs bijām divi, un mums bija viena dinamika, kā mēs dalījām savu mīlestību, un nu tajā aplītī ir ienācis trešais. Tas, protams, ir brīnišķīgi, vārdiem neizstāstāmi, tik daudz emociju. Un mazliet arī pārbaudījums.

Puika vai meitene?

Puika. Miķelis. Nākamnedēļ būs gads un deviņi mēneši. Tikko sāka iet bērnudārzā.

Es ļoti labprāt paliktu bērnkopības tēmā, bet man ļoti patīk tas, ko dari mūzikā. Kādas tev pašam attiecības ar savu mūziku? Ja tev vārdos jāapraksta – kādu mūziku tu radi? Un kādu gribi radīt?

Es varētu mēģināt raksturot skanējumu.

Bet emocijas?

Par emocijām ir ļoti grūti ko teikt. Savu lomu spēlē laika distance, un tā atstāj ietekmi uz dziesmām, it īpaši tām, kas daudz spēlētas koncertos. Es cenšos, lai katrs izdziedātais vārds nāk caur mani, arī tad, ja es dziedu dziesmu simt piecdesmito reizi, lai tas būtu patiess. Bet gribot negribot sajūtas nobružājas – tu nespēj vairs uztvert dziesmu kā dziesmu. Tāpēc ir brīži, kad gribas kādu dziesmu uz brītiņu nolikt. Kaut uz ziemas sezonu, kad koncertu ir mazāk. Un pēc tam nāk pirmais koncerts, un tu atkal iemīlies tajās dziesmās. Tas laikam ir tas mūzikas brīnums.

Vai tev kāda no agrākajām dziesmām tagad nešķiet bērnišķīga?

Kad mēs pirms desmit gadiem ierakstījām savu pirmo albumu, mēs to darījām, pilnīgi neko nezinot par to, kā notiek mūzikas ierakstu process. Mums viss bija jauns, mēs vienkārši ķērām un rakstījām. Šodien mēs tehniski zinām, kā dabūt ārā no instrumenta un datora to, kas skan galvā.Tolaik mums nebija tādu prasmju. Bet varbūt vēl pēc desmit gadiem mēs tieši tāpat skatīsimies uz šodienu.

Atgriežoties pie sajūtām – visbrīnišķīgākā sajūta par dziesmām ir, ka tās tūlīt, tūlīt būs. Tāds brīdis mums ir tagad, tas ir kā medusmēnesis ar dziesmām. Kaut kādā ziņā mēs iemīlamies tajās dziesmās, kas nonāk albumā. Tas ir tik skaists brīdis.

Bet tagad jau viss ir gatavs. Maijā jaunais albums būs iznācis.

Jā, nu jau viss ir gatavs. Šis kaut kādā ziņā bija grūts albums. Jo mēs paši sev uzlikām uzdevumu, ka negribam iekāpt vecajās un ērtajās čībās. Un vienlaikus negribējām pazaudēt to, kas varbūtcilvēkiem saistās ar mums. Bet neslēpšu – ļoti gribas eksperimentēt, iet virzienos, kur vēl neesam bijuši. Un no tāda viedokļa albums bija grūts, mēs to ilgi “tapinājām”. Ja tu ilgi strādā pie kaut kā, pazūd realitātes izjūta, pēkšņi liekas, ka vispār vairs neko nesaproti. Sēdi, simto reizi klausies to dziesmu un domā – kas mums te vispār patika? Sajūtu kalniņi: vienā brīdī liekas, ka viss ir šausmīgi, citā brīdī tas pats motīvs šķiet ļoti skaists...

Kādu mūziku tu bērnībā un agrā jaunībā klausījies?

Mana bērnības grupa absolūti bija Prāta vētra. Un grupas, kas patika vecākiem, – to mūziku es arī iemīļoju. Mums mājās daudz skanēja mūzika, tētim bija liela kompaktdisku kolekcija.

Mana mamma mācījusies mūzikas skolā klavieres, viņa arī tagad dzied korī. Tētis nedzied un neko nespēlē, toties ir īsts melomāns. Viņam bija ļoti liela deviņdesmito un divtūkstošgadessākuma mūzikas ierakstu kolekcija, arī latviešu mūzikas kolekcija. Bija tāda grupa James – kā tagad es esmu atskārtis, mēs daudz ko neapzināti paņēmām no viņu skaņas filozofijas. Un, protams, The Beatles, kas vienkārši ir piedzīvojums. Klausies un vēro, kā viņi evolucionē, kā desmit gadu laikā var tikt daudz un tik kvalitatīvi sadarīt, – tas vienkārši ir brīnums! Tā, pamazām, pa vienai grupai man nāca tie atklājumi. Vidusskolas pēdējos gados riktīga aizraušanās man bija Radiohead, tas joprojām turpinās. Radiohead vispār ir pilnīgi jauna pasaule. Es pat neesmu vēl noklausījies visus viņu albumus. Jo man patīk sajūta, ka tur vēl kaut kas ir palicis, ko atklāt. Arī bītliem vēl neesmu noklausījies divus albumus.

Un, jā, es savā ziņā iemīlos katrā māksliniekā, ko sev atklāju. Tas atkal ir tas mūzikas sniegtais brīnums.

Tad tu sapratīsi mani – jo es tikai nesen atklāju un iemīlējos Sudden Lights.

O, paldies! Man tiešām ir ļoti patīkami to dzirdēt.

Bet kādas tev ir attiecības ar klasisko mūziku?

Klasiskā mūzika ilgu laiku bija mans darbs. Grupa man bija apzināts sapnis jau no bērnības, bet akadēmiskajā mūzikā es ieplūdu pa straumi. Mūzikas skolā, kā jau teicu, spēlēju klarneti, vienā brīdī tas sāka padoties, mani aicināja piedalīties dažādos konkursos. Šādā ceļā es nonācu līdz Mūzikas akadēmijai, un sākās cita veida aizraušanās. Arī tur bija visādi dziļumi un brīnumi, ko atklāt. Es to arī joprojām izbaudu. Domāju, LR3 varētu būt mana klausītākā radiostacija.

Mūzikas dažādība ir ļoti vērtīga, jo arī dzīvē mūsu izjūtām ir dažādas šķautnes. Reizēm ir ļoti trāpīgi noklausīties ko tādu, ko neklausies ikdienā. Man tā ir ar džezu, kam absolūti nejūtos piederīgs. Bet ir bijuši brīži, kad tieši tas ir vajadzīgs.

Kādā rokkoncertā un kādā klasiskās mūzikas notikumā tu ļoti gribētu būt klāt?

Es gribētu dzirdēt Polu Makartniju. Makartnijs ir joprojām koncertējoša leģenda. Cilvēks, kas bija klāt mirklī, kad dzima kaut kas pilnīgi jauns. The Beatles bija pamatlicēji vīzijai, kā mēs uztveram mūzikas grupas. Proti, ka grupa ir kas vairāk nekā cilvēku apvienība un albums ir vairāk nekā tikai dziesmu izlase.

Un es ļoti gribētu aizbraukt uz Ņujorkas Metropoles operu. Esmu bijis uz Metropoles operas translācijām kinoteātrī, un pat jau tādā formātā tas ir kaut kas varens.

Mums tagad viss notiek tik ātri, mēs skrollojam, mums ir minūti gari rīliņi, un te pēkšņi ir varenais Vāgners četrarpus stundu garumā, tas mūsdienu cilvēkam reāli ir kā blieziens pa galvu. Kas ir aizraujoši Metropoles operai – ka viņi mēģina uztaisīt operu mūsdienu cilvēkam. Un viņiem tas arī lieliski izdodas.

Tu esi mācījies mūziku arī Milānā. Ko tev deva tas laiks?

Tā bija maģistrantūra klarnetes spēlei, aizbraucu uz vienu semestri apmaiņas programmā. Tas bija ļoti interesants laiks. Vides nomaiņa, jauni cilvēki. Man tas kaut kādā ziņā lika pārskatītmanas vērtības. Un saprast, cik ļoti es novērtēju cilvēkus, kas ir manā dzīvē, – gan ģimeni, gan grupu. Skan tā patosīgi, bet es to reāli apjautu un izjutu.

Tieši Itālijā es sapratu, cik ļoti es esmu latvietis. Cik man ir svarīgs veids, kā mēs dzīvojam. Un tolaik daudz domāju par valodu – cik ļoti mēs savā valodā jūtam “līdz kaulam”. Mēs zinām atsauces, mēs zinām kopīgas filmas un tās citējam, mums ir savas tradīcijas, tautasdziesmas. Un tas viss kopums padara mūs unikālus. Tolaik man tas nāca kā atklāsme, cik ļoti man patīk būt latvietim.

Kad vienu reizi tajā laikā Ziemassvētkos atbraucu uz Latviju, nosēžoties Rīgas lidostā, es aizkustinājumā raudāju. Par to, ka esmu mājās.

Vienlaicīgi Milānā bija visakadēmiskākais pusgads manā dzīvē. Es nekad nebiju un vairs arī nekad neesmu tik daudz spēlējis un tik daudz bijis iekšā klasiskajā mūzikā. Kad jau biju atpakaļ Rīgā, uz savu noslēguma eksāmenu man izdevās izveidot programmu, kas bija mans sapnis akadēmiskās mūzikas lauciņā, – nospēlēt Koplenda klarnetes koncertu kopā ar orķestri.

Vai tev Itālijā palika kāds draugs?

Mums bija forša kompānija, visi Erasmus studenti – no Spānijas, Zviedrijas, Lietuvas. Mēs draudzējāmies un izbaudījām Milānu. Bet tās bija draudzības uz to brīdi.

Taču bija viens smieklīgs notikums. Pirms diviem gadiem mēs aizbraucām uz Eirovīziju un pēkšņi man raksta “Milānas laika” džeks no Zviedrijas – Emīls. Zviedrijā vispār Eirovīzija ir kulta pasākums. Un viņš man raksta un jautā: “Vai tas esi tu uz Eirovīzijas skatuves?!” Tas bijasmieklīgi. Un viņam arī ļoti pārsteidzoši.

Uz Eirovīziju jūs aizbraucāt, bet līdz lielajam finālam netikāt. Vai tas bija sāpīgi? Vai tomēr nekas traks un ātri aizmirsās?

Tas bija gan mazliet sāpīgi. Es pēc dabas esmu azartisks cilvēks, tāpat arī citi grupas biedri. Ja mēs, piemēram, uzrīkojam savstarpēju florbola turnīru, mēs nesaudzējam cits citu, mēs cīnāmies par uzvaru.

Tāpēc no sportiskā viedokļa tā Eirovīzijas pieredze bija sāpīga. Bet kā pieredze uzstāties ārpus Latvijas – ļoti vērtīga. Un pēdējos divus gadus mēs esam šo ceļu turpinājuši. Tas bija jauns pakāpiens, pēc kā mums pavērās daudzas jaunas durvis. No konkursa viedokļa vissāpīgāk bijauzzināt, cik ļoti maz mums pietrūka… Mēs bijām tieši aiz svītras, pietrūka pāris punktu.

Man šķiet, Eirovīziju vienlaikus gan vajag, gan nevajag uztvert nopietni. Tas tomēr ir tikai konkurss. Un vēl Eirovīzija ir iespēja. Liela iespēja sevi parādīt – tāds arī bija mūsu mērķis. Un no šī viedokļa mēs esam ļoti gandarīti. Tagad, pēc laika noskatoties to priekšnesumu, varu teikt, ka mēs savu darbu izdarījām godam. Muzikāli, vizuāli – mums sev nav, ko pārmest un nožēlot.

Es jūsu dziesmas klausījos YouTube. Vai tu esi lasījis komentārus zem jūsu dziesmām? To ir salīdzinoši daudz, un neparasti liela daļa komentāru ir no ārzemniekiem. Kuri raksta: es neko nesaprotu, bet man ļoti patīk!

Jā. Tas absolūti ir Eirovīzijas dēļ, Eirovīzijai kā konkursam ir mega liela fanu bāze. Un joprojām ir cilvēki, kas sūta vēstules un raksta, ka caur to vienu Eirovīzijas dziesmu viņi atklājuši vēl citas mūsu dziesmas. Ir cilvēki, kas raksta, ka mācās latviešu valodu, lai saprastu mūsu dziesmas, un tas ir ļoti aizkustinoši. Tā laikam ir tā lielākā vērtība, ko mēs ieguvām Eirovīzijas kontekstā.

Kādas vēl skatuves un notikumi tevi ir ļoti iespaidojuši?

Mūsu pirmā albuma prezentācija Spīķeru koncertzālē. Tas bija pirmais mūsu pašu rīkotais koncerts, kas nebija skolā un Žetonu vakarā. Pirmo reizi uz mūsu koncertu nāca cilvēki, kurus mēs nepazīstam, kas nav mūsu draugi vai draugu draugi. Brīdis, kad tu jūti, ka esi kļuvis kas lielāks nekā tikai draugu ansamblītis.

No vērienīguma viedokļa, protams, tie bija Prāta Vētras koncerti, ko mēs iesildījām Skārda bungu tūrē. Pirmais koncerts Jelgavā un 28 tūkstoši cilvēku, kas ir neiedomājams cilvēku daudzums, jo īpaši Latvijas mērogā. Mūsu dzīvē tas bija ļoti skaists mēnesis, kad pirmo reizi izdzīvojām koncertgrupas dzīvi. Kopš tā laika mēs vienmēr sev esam likuši jaunus datumus, jaunus koncertus, lai nekad nav tā: kā, nav neviena koncerta nākotnē?

Es tev sākumā teicu, ka mēs nerunāsim daudz par mūziku, bet par mūziku vien runājam. Bet nu jau sapratu, ka tavā dzīvē ir tik daudz mūzikas kā profesionāla sportista dzīvē sports.

Jā. Bet ir jau arī bez mūzikas šis tas. Mana aizraušanās ir futbols – es spēlēju futbolu un daudz skatos futbolu. Reiz saskaitīju, ka gada laikā esmu noskatījies apmēram simts spēļu. Pat nezinu, kāpēc es tā pievērsos futbolam, jo ģimenē neviens to neskatījās. Bet mēs ar brāli pirms gadiem desmit sākām un vairs nevaram beigt piedalīties futbola dzīvē. Mums bērnībā sports vispār nebija aktuāls, varbūt hokeja čempionāts reizi gadā.

Spēlējam, protams, mēs to futbolu entuziastu līmenī draugu kompānijā, bet tāpat liels kaifs. Tu skrien, un tavā dzīvē uz to stundu ir tikai bumba. Es ļoti izbaudu šo sajūtu – būt par visiem 100 % iekšā spēlē.

Tu šķieti tāds emocionāli ļoti stabils.

Man šķiet, es tiešām tāds arī esmu. (smejas) Milāna man bija liela skola par savu iekšējo pasauli. Tolaik tajā nosacītajā vientulībā un atrautībā no savējiem es sevi ļoti labi iepazinu. Es māku atpazīt, kas manī raisa skumjas. Un es māku ļoti labi tikt no tām vaļā pats saviem spēkiem. Lai gan vārds “skumjas” man šķiet skaists. Tajā nav tikai kaut kas “slikts”.

Bet tu neļaujies skumjām, tu pretojies?

Nezinu, vai es neļaujos, es vienkārši zinu, kas mani no tā rauj ārā. Tas ir darbs, jebkāda veida darbošanās. Pat ēst gatavošana. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nevar ilgi nosēdēt. Es saprotu – ir cilvēki, kam patīk aizbraukt uz Ēģipti un gulēt pie baseina, bet es galīgi nebūšu tas cilvēks. Man ir jākustas, kaut kur jādodas, kaut kas jāmeklē.

Es cenšos atgriezties pie grāmatu lasīšanas. Skolas laikā lasīju ļoti daudz, bet tad dzīvē uzradās daudz cita darāmā, lasīšana apstājās. Tagad vēl ir tā telefona sērga – es jūtu, ka tas nu nekādi nepalīdz manai labsajūtai. Zemē nomesta laika sajūta. Es gan arī esmu slinks sociālajos tīklos. It kā vajadzētu, bet tādas dabiskas vēlmes to darīt man nav, tāpat arī grupas biedriem. Mēs esam pēdējā paaudze, kas uzauguši vēl ar podziņtelefoniem. Līdz ar to mums nav tā instinkta, ka jāfilmē un jāatrāda sava dzīve.

Kāpēc tu gribēji ģimeni un gribēji apprecēties?

Tas bija tik sen… Mēs tik ļoti saaugām kopā. Es, protams, neticu, ka ir cilvēki, kas ir radīti viens otram un tamlīdzīgi. Bet mums ļoti labi saskan, un tā, manuprāt, ir liela vērtība. Ka tu pilnībā vari uzticēties otram cilvēkam.

Reizēm skumjos brīžos piezogas sajūta, ka esi viens šajā pasaulē un neviens tāpat tevi līdz galam nevar saprast… Kas man svarīgi šajās attiecībās – ka tomēr ir cilvēks, ar ko varu pietuvoties tai sajūtai, ka mēs esam viens vesels.

Man šķiet dabiski dzīvot ģimenē. Arī mani vecāki visu mūžu ir kopā. Mani vecāki vispār man ir liels un labs piemērs.

Kas tev patīk viņu dzīvesveidā?

Man patīk, ka viņi joprojām ir kopā. Man patīk vērot, kā viņi, par spīti 28 gadu kopābūšanai,man šķiet, joprojām izbauda viens otra sabiedrību. Viņi joprojām visur kopā dodas. Un viņi strādā pie savām attiecībām. Mani iedvesmo, ka es viņos redzu to vēlmi būt kopā.

Tu zini, par ko tu mīli savu sievu?

Tas galīgi nav viegls jautājums, tu taču saproti… Pateikt to vārdos, pateikt to citiem. Mana sieva ir ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks, tas vispār cilvēkos man šķiet ļoti svarīgi. Vissvarīgākais. Viņa pauž mīlestību un pašaizliedzību – pēdējais ir svarīgi, zinot manu profesiju. Domāju, viņai ir grūti, jo īpaši šajā periodā, kad daudz strādāju. Pēdējos mēnešos kopīgais laiks ir ļoti īss, un es apbrīnoju, cik ļoti pašaizliedzīga viņa ir ar mani kopā tajā visā. Ļoti liels paldies viņai arī par atbalstu laikā, kad mēs sākām grupas darbību. Pirmie gadi grupai bija grūti, nebija viegli iestāstīt cilvēkiem, ka ir vērts atnākt uz mūsu koncertu un vispār vērts noklausīties.

Un arī maniem vecākiem paldies ar atbalstu. Nevienā brīdī neviens cilvēks man blakus nepateica: ej taču meklēt normālu darbu un beidz ākstīties ar tām dziesmām.

Sudden Lights ir viena dziesma, kas man īpaši patīk. Mēs turpināmies. Tur ir vārdi: “Varēju par advokātu mācīties, bet man teica Dievs, lai rakstu dziesmas...” Kāpēc tieši par advokātu, tev tiešām bija tāda doma?

Nē, man nebija domas kļūt par advokātu. Skolas laikā es biju domājis, ka varbūt varētu mācīties žurnālistiku. Mācīties par advokātu – tas ir stāsts par citu grupas dalībnieku Kārli Vārtiņu. Viņš tiešām uz vienu dienu iestājās Latvijas Universitātē un jau pirmajā dienā saprata, ka tā nav viņa vieta, un tikpat ātri izstājās. Es tāpēc dziesmā ieliku to tekstu, man šķita amizants stāsts.

Vai Dievs arī ir no tavas dzīves? Vai tev ir kādas attiecības ar Dievu?

Šajā dziesmā Dievs ir tēls. Es esmu kristietis, bet kristietis nevis ticības ziņā, bet morālu vērtību ziņā.

Tu esi formulējis savas vērtības?

Mana vērtība ir cilvēcība. Tas ir tas, ko es cilvēkos vērtēju visaugstāk. Un cenšos to kopt arī sevī. Otra absolūta vērtība manās acīs – tā ir virzība. Kad tev ir ceļš. Imanta Ziedoņa vārdiem runājot:finiša nav. Es saprotu, kāpēc mēs rakstām mūziku. Mēs darām to tāpēc, ka nevaram nedarīt. Jā, atzinība ir forši, koncerti arī – bet mēs to nedarām tāpēc. Mēs nevaram nedarīt.

Vai tu atceries dzīves brīžus, kad esi sajutis, ka viss notiek ļoti pa īstam?

Man šķiet, tajos brīžos par to nedomā. Brīžos, kad tu esi visā iekšā, tu nedomā, bet pēc tam novērtē – jā, tas bija īpaši.

Zini, man kā Āgenskalna cilvēkam vienmēr ir licies, ka Rīgas centrā ir tik forši dzīvot un tur ir tā īstā dzīve. Savukārt centra cilvēkam droši vien šķiet, ka Āgenskalnā ir skaistāk, mierīgāk… Man laikam vislabāk patīk tie dzīves brīži, kuros es neko neanalizēju, bet vienkārši dzīvoju, vienkārši esmu.

Āgenskalns no bērnības ir tavs rajons?

Sākumā bija Iļģuciems. Pēc tam mēs pārcēlāmies uz Āgenskalnu.

Man Āgenskalnā ir savas mīļākās vietas. Āgenskalna tirgus – man šķiet, esmu tur nepieklājīgi bieži. Ja gribas mani satikt, tad vienkārši vajag tur pietiekami ilgi pasēdēt un es nākšu. Bieži vien es turp eju paēst pusdienas, man patīk tā kņada. Tur ir ļoti darbīga sajūta, cilvēki un dzīvība. Beidzot Āgenskalnam ir centrs. Man arī ļoti patīk vakara pastaigas pa Āgenskalnu. Ļoti mīļa man ir Tempļa iela, tāda maza L veida ieliņa. Starp citu, Aleksandram Čakam ir dzejolis par Tempļa ielu, tā ir viņa bērnības vieta, šķiet, viņa vecmāmiņa tur dzīvoja. Tā iela ir pilnīga nomales sajūta. Tu tur ieej un redzi īsto Āgenskalnu, tipiskās koka mājas. Man šķiet, tur pat nekas nav mainījies kopš tiem Čaka laikiem. Ļoti skaista iela, noteikti iesaku aiziet! Un arī Talsu iela. Es vispār tagad esmu Āgenskalna fans.

Pagājušajā rudenī, kad sieva sāka studijas, man sanāca daudz staigāt ar ratiņiem, tad es krustu šķērsu izstaigāju mūsu rajonu. Tas pilsētas fenomens, ka tu vari simts reižu iet pa vienu ielu, bet katru reizi ieraudzīt kaut ko jaunu.

Mums kā grupai īpaša vieta ir Alīses ielas ūdenstornis. Ikdienā jau aizmirstas, ka netālu no mājām stāv tāds milzīgs un ļoti skaists tornis. Tas ir netālu no mūsu mūzikas skolas, un bērnībā mūsu lielais sapnis bija kādu dienu tur, augšā, lielajā toverī, uztaisīt studiju. Patiesībā tas joprojām ir mūsu sapnis. Kādreiz, 90. gados, tur bija TORNIS (ierakstu studija un mūziķu apvienība TORNIS – red.) un risinājās dažādi alternatīvie pasākumi.

Vai tā normālā dzīve nebremzē dziesmu rakstīšanu? Tev nevajag piedzīvot kaut kādas transcendentālas pieredzes?

Nē, man to absolūti nevajag. Mana dzīve ir normāla, bet brīžiem tāpat nokļūstu jocīgās situācijās. Dzīve ir tāds mikslis, un tu nekad nezini, kas būs aiz nākamā stūra. Bet es ļaujos, visbiežāk es ļaujos notikumiem. Man nav viegli nodefinēt, kāds es esmu cilvēks. Es mēdzu justies kā autsaiders, un tad man ir grūti sarunāties. Bet reizēm es pēkšņi jūtos kā kompānijas dvēsele. Tā tas svārstās. Tāpat ir ar visu dzīvē. Tu vari dzīvot mietpilsonisku dzīvi pie televizora, bet tad vienu dienu celties un doties piedzīvojumos.

Kas tev grūti nāk, ko tev nepatīk darīt? Man, piemēram, nekad nav patikušas visādas atklāšanas, kur sanāk sveši cilvēki un risina sarunas par neko. Man tas raisa reālas ciešanas.

Man ir bijis līdzīgi. Bet! Neatceros, kur, taču reiz es izlasīju interesantu domu. Small talkpatiesībā ir kaut skaists un izbaudāms caur to, ka te nu mēs esam – divi cilvēki, satikušies kaut kādā dzīves brīdī, un mēs varam vienkārši skaisti parunāt arī par laika apstākļiem. Protams, tā ir saruna par neko, bet tas mūs padara tik ļoti cilvēcīgus. Man ļoti iepatikās šī doma, un es sāku justsmall talk no šāda aspekta. Tas mani iemācīja mazliet izbaudīt šādas sarunas.

Es vienmēr esmu juties kā introverts cilvēks. Es neesmu tas, kas pirmais pienāks klāt un uzsākssarunu. Bet man arī ļoti patīk sabiedrība, kaut kādas čalošanās, sarunas, un es izbaudu to.

Bet kas man galīgi nepatīk – visādi mazie, obligātie sadzīves darbiņi. Piemēram, aizvest automašīnu uz servisu vai tehnisko apskati. Vai drēbes uz ķīmisko tīrītavu. Vai kad jāpierakstās uz kādu vizīti – nu, lūdzu, nē!

Vai kāda no jaunā albuma dziesmām jau ir apritē?

Tikko iznāca Lai tev apnīk skumt, kas mūsu amplitūdā ir eksperiments un ir atšķirīga no mūsu ierastā skanējuma. Bet, kad iznāks šis žurnāls, pēc nedēļas būs arī viss albums.

Vai tu mēdz ar mūziku – ne savu, bet citu sacerētu mūziku – sevi novest kaut kādos stāvokļos, kur tu gribi nokļūt? Priekā vai atmiņās.

Jā, ir tādi īpašie albumi. Piemēram, Prāta vētras albums Vēl viena klusā daba. Tas man ir īpašs albums, jo iznāca laikā, kad es formējos un pieaugu. Dziesmas: Vēl viena klusā daba, Lantern, Šonakt neguļ tik daudzi… Tas bija brīdis, kad veidojās mans pasaules redzējums, un tāpēc tas albums man joprojām ir kā atgriešanās uz drošo saliņu. Šo albumu es mēdzu klausīties brīžos, kad jūtos slikti. Bet man reti mēdz būt slikti. Vismaz man pašam šķiet, ka tas ir reti.

Par Prāta vētru var saprast – tā ir tava bērnība, pusaudža gadi. Bet jums ir dziesma ar tekstu: “Mēs būsim skaisti kā Viktors un Nora.” Visticamāk, Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere. Kāpēc viņi?

Mans bērnības komponists ir Imants Kalniņš. Ar Raimonda Paula mūziku tuvāk iepazinos tikai pēdējos gados. Jā, protams, Paula dziesmas visiem ir zināmas kopš bērnības, tās vienkārši ir mūsu dzīvē, tā ir tā mūsu kopīgā “latviskā bagāža”, un Raimonds Pauls ir milzīga daļa no tās. Bet tā īsti klausīties un novērtēt Paulu es sāku pēc filmas Kriminālās ekselences fondsnoskatīšanās, kur skan dziesma Kāpēc? no albuma Tev, mana labā. Pēc tās Raimondu Paulu es vērtēju ar pilnīgi citu maindsetu. Es beidzot sapratu to viņa ģenialitāti. Tāpēc Viktors un Nora nonāca mūsu albumā. Šis albums vispār ir veco laiku ietekmēts, arī visi videoklipi filmēti analogi, ar filmiņu. Savā ziņā tā ir ilgošanās pēc vienkāršākiem laikiem. Man piemīt tāda lieta.

Mēs nepakavējāmies pie Imanta Kalniņa.

Imanta Kalniņa mūzika man ir kaut kas īpašs. Nekad neviena viņa dziesma man nav apnikusi. Tas ir kaut kas fenomenāls un nav salīdzināms ne ar ko citu. Kalniņa mūzika ir aizsniegusi manus dziļākos nostūrus, arī bērnības sajūtās. Bērnībā man ļoti mīļa bija Zaķīšu pirtiņa, domāju, daudziem tā ir īpaša multfilma. Iedomājoties vien šūpuļdziesmu filmiņas beigās, kur Zaķīte aijā bērniņu, mani pārņem spēcīgas sajūtas. Nezinu, ar kādu maģiju Imants Kalniņš ir panācis tādu skanējumu, kā viņš ir savirknējis notis. Bet tur noticis kaut kas pārpasaulīgs.

Tavā dzīvē ir dīvaini notikumi?

Es esmu darījis dīvainus darbus. Sev ne visai piemērotus. Piemēram, esmu strādājis kafejnīcā Costa Coffee. Noturējos ļoti maz, tikai mēnesi, jo man ļoti nepatika. Tas bija darbiņš, kas man lika ierauties sevī. Sapratu, ka man labāk patīk mazgāt traukus, nevis visu dienu smaidīt visiem cilvēkiem. Tāpēc es cienu cilvēkus, kas strādā šo darbu, jo tas patiešām ir ļoti grūts un paņemošs darbs.

Un vienu brīdi es palīdzēju mammai ārsta praksē, biju administrators. Mana mamma ir ģimenes ārste. Es palīdzēju reģistratūrā. Bet tas bija īsu brītiņu, kad sāku studēt Mūzikas akadēmijā. Un, jā, grupā es esmu dakteris. Kādus deguna pilienus izvēlēties un tamlīdzīgi. Kaut ko jau es zinu. Interesanti, bet nevienu brīdi nav bijis, ka mani aizrautu medicīna.

Savukārt mans tētis ir arhitekts. Un bērnībā es tāpēc vienu brīdi mācījos zīmēšanu. Toreiz man likās, ka es varētu būt arhitekts. Arhitektūra mani joprojām interesē, man patīk vērot mājas un arī vērot visādas nejēdzības, kad cilvēki kaut ko ir sabūvējuši uz savu galvu. Es nezinu, vai es gribētu studēt arhitektūru, bet man gribētos paņemt kādu vecu māju un atjaunot to. Man nav visu tam vajadzīgo prasmju, bet labprāt iemācītos. Tāds sapnis man ir.

Un vēl man gribētos piedalīties kādas filmas tapšanā. Tā kino pasaule mani arī vilina. Mazliet jau caur dziesmu videoklipiem sanāk pieskarties.

Un citi tavi sapņi, ko gribas piedzīvot?

Ir arī gluži reāli sapņi – koncerts Arēnā rudenī. Un faktiski jau arī mums kā grupai nav ne limitu, ne griestu, ko sasniegt. Tur var sapņot bezgalīgi. Bet ir viena lieta, par ko es daudz domāju: nepiedzīvot to sajūtu, kad viss ir pateikts. Gan no muzikālā viedokļa, gan vispār. To grūti nosaukt par sapni, bet es ļoti gribētu, lai tāds brīdis nepienāk. Brīdis, kad viss ir pateikts.

TV Programma