Diemžēl miris Latgales puisis Andris, kuram visa Latvija vāca ziedojumus

Andris Seņkāns, 28 gadus vecs rēzeknietis, mīļš tēvs, dēls, brālis un vīrs pēc pusgadu ilgas sīvas cīņas ar smagu diagnozi „akūta t-šūnu limfoleikoze” ir aizgājis no mums. Ģimene, radinieki, draugi, visa Latvija un ārpus Latvijas dzīvojošie visu šo laiku atbalstīja viņu un sekoja līdzi šī varonīgā cilvēka dzīvesstāstam. Jau no paša sākuma cilvēki bija pretimnākoši, atsaucīgi, šajā grūtajā ceļā Andris to patiešām ļoti augstu vērtēja. Andra sieva Kristīne Kasjauns.lv pastāstīja par Andra cīņu ar ļauno slimību:

„Andrim dažu dienu laikā visa Latvija saziedoja vairāk nekā 25 tūkstošus eiro nepieciešamā medikamenta „Nelarabīns” iegādei. Cilvēki viņam zvanīja, rakstīja, apciemoja, atbalstot un sakot uzmundrinošus vārdus. Draugi, paziņas, skolas un studiju biedri organizēja dievkalpojumus par Andra veselību. Viņš pats turējās stiprs kā klints un varonīgi cīnījās, vienmēr centās būt pozitīvs - pat tad, kad jutās ļoti slikti un tad, kad neiroleikozes dēļ spēja runāt un smaidīt tikai ar vienu sejas pusi.

Pēc diviem specifiskas ķīmijterapijas kursiem slimības remisija joprojām netika sasniegta un tika diagnosticēta neiroleikoze, tāpēc tika nolemts uzsākt terapiju ar īpašu medikamentu „Nelarabīns”. Tā kā valsts atteica šī medikamenta apmaksu, ar ziedot.lv, „GSK Latvia”, „Medelens”, Kasjauns.lv, vietējo Latgales mediju palīdzību rekordīsā laikā Andrim tika savākta nepieciešamā summa – vairāk nekā 25 tūkstoši eiro divu „Nelarabīna” kursu iegādei. Andrim uzsāka medikamenta 21 dienu ilgo ārstēšanas kursu, un pēc pirmā „Nelarabīna” kursa tika novēroti uzlabojumi: neiroleikozes simptomi pazuda, pašsajūta uzlabojās. Pēc padziļinātiem izmeklējumiem akūtas leikozes pazīmes neatrada, tāpēc tika nolemts turpināt ārstēšanu ar „Nelarabīnu”. Starplaikā Andris veselu nedēļu pavadīja savās mājās ar ģimeni, baudīja laiku kopā ar mums, beidzot apciemoja dažus mēnesīšus veco māsasdēliņu, sagaidīja Līgo svētkus ģimenes lokā un bija laimīgs, gandrīz kā tad, kad neko vēl nenojauta par slimību. Mums nevienam nebija ne jausmas, ka Andra ar mums var vairs nekad nebūt...”

„Viņš ļoti vēlējās dzīvot”

29. jūnija rītā Andris sajutās slikti un devās atpakaļ uz Linezera klīniku. Pašsajūta pasliktinājās, tika konstatētas izmaiņas muguras smadzenēs un atrastas netipiskas šūnas asinīs, kas liecināja par to, ka slimības remisija netika sasniegta. Ārstēšana ar otro „Nelarabīna” kursu tika atcelta. Tika uzsākts 4. specifiskas ķīmijterapijas kurss. Tās bija bēdīgas ziņas, bet mēs uzticējāmies profesionāļiem, jo bez Linezera speciālistiem Andrim nebūtu bijis nekādu iespēju. Daktere pat savās brīvdienās zvanīja uz nodaļu, lai uzzinātu, kā Andrim klājas. Mēs paši - visi bijām pārliecināti, ka pēc ceturtā kursa neiroleikoze atkāpsies, iestāsies ilgi gaidītā remisija un Andris varēs beidzot doties uz Lietuvu nodot nepieciešamās analīzes cilmes šūnu transplantācijas donora meklēšanas uzsākšanai, jo Nacionālais Veselības dienests jau bija atsūtījis dokumentu, kas ļāva šo procedūru veikt ārpus Latvijas, tā kā Latvijā šāda donoru banka neeksistē.

Andris šo ziņu uztvēra ar milzu iecietību, jo ļoti ilgojās beidzot atgriezties mājās. Viņš zināja, ka ārstēšanās Rīgā, klīnikā „Linezers”, ir vienīgā iespēja dzīvot, un viņš ļoti vēlējās dzīvot. Dzīvot kopā ar mums visiem, audzināt dēliņu, pārbūvēt lauku māju un vienkārši baudīt to, kad esi vesels un spēj iekārtot pats savu dzīvi 28 gadu vecumā.

Kurss tika iziets. Jau pirmās nedēļas laikā Andra pašsajūta mainījās, bija smagi. Kā pēc katras ķīmijterapijas, leikocītu skaits bija ļoti zems. Andris saņēma plaša spektra antibakteriālu un pretsēnīšu terapiju. Andris izvairījās no ilgām sarunām, viņam bija liels nespēks. Bet viņš turējās joprojām, plānoja dzīvi uz priekšu un gaidīja, kad atkal celsies rādītāji, organisms atgūsies pēc ķīmijterapijas un viņš vismaz varēs iziet pastaigā pa slimnīcas teritoriju, jo nemitīgi atrasties guļus palātā pieslēgtam pie sistēmas ar vismaz piecām medikamentu pudelēm bija mokoši.”

„Viņš kā varonis pārcieta to, par ko mums nav ne jausmas”

„Taču klāt pie jau tā smagā pēcķīmijterapijas stāvokļa tam pievienojās infekcija. Pēc padziļinātām pārbaudēm tika konstatēta baktērija, kas ir izturīga pret lielāko daļu antibiotiķu. Andra kā leikozes slimnieka imunitāte bija ļoti zema, tāpēc organisms bija tik uzņēmīgs pret bakteriālām un vīrusa infekcijām. Andris rakstīja īsziņas uz mājām, sarunāties nebija spēka un vēlēšanās, bija noguris, nespēcīgs. Lielāko daļu laika pavadīja guļot. Viņš un mēs visi bijām pārliecināti, ka tāpat kā iepriekšējās reizes  šāds stāvoklis pāries un pēc nedēļas Andris jau būs uz kājām, ar nepacietību gaidījām rezultātus pēc ķīmijterapijas – ja nu beidzot būs remisija.

Taču šoreiz viss notika neparedzami un ātri. Andra organisms neizturēja.

Pēc četriem ķīmijterapijas kursiem slimība neatkāpās. Tā, it kā spēlēdamies ar cilvēka dzīvību, pierima un atkal ar jaunām metastāzēm uzbruka. Andrim tika konstatēta abpusēja pneimonija jeb plaušu karsonis smagā formā par spīti visiem medikamentiem, ko viņš saņēma. Dažu dienu laikā Andra pašsajūta un veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. Vēl otrdien, 29.jūlijā, viņš teica: „Ceru, ka pēc mēneša es jau būšu mājās,” ar domu, ka pārciešot šo smago brīdi, rādītāji uzlabosies un viņš varēs kādu laiku būt mājās, doties uz Lietuvu, cerēt uz normālu dzīvi kā agrāk...

Viņš kā varonis pārcieta to, par ko mums nav ne jausmas, viņš sargāja mūs, tuviniekus un draugus, paturot sajūtas, bailes un šaubas kaut kur dziļi sevī, gāja cauri šai ellei ar savu apņēmību un pašaizliedzību. Viņš līdz pēdējam nevēlējās, lai ģimene viņu redz tad, kad viņam bija īpaši smagi. Viņš līdz pēdējam nepiekāpās slimībai un plānoja savu nākotni pat tajā brīdī, kad prognozes jau bija ļoti skumjas. Viņš nekad nepadevās.

Jau 30.jūlijā slimība bija izplatījusies ne tikai plaušās, bet arī citur organismā. Andris vairs nespēja patstāvīgi elpot. Iepriekšējās dienas pēcpusdienā viņš bija pārvests uz intensīvās terapijas nodaļu, lai pastāvīgi atrastos mediķu uzraudzībā.

Viņam līdz pēdējam dzīves brīdim nebija zudusi cerība un spīts pretoties.

30.jūlija pēcpusdienā Andris no mums aizgāja, sagaidot savus tuvākos cilvēkus esam blakus. Tas bija brīdis, kad mums nācās atskārst, ka slimība ir uzvarējusi Andri - fiziski.”

Atvadīšanās no Andra – 2. augustā Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē

„Pusgads – tas ir laiks, kas Andrim tika dāvāts kopš brīža, kad tika noteikta smagā diagnoze. Laiks, kas lika iepazīt dzīvi un pasauli no tās puses, kas nav skaista un priecīga. Laiks, kad visvairāk tika novērtēti kopā būšanas brīži un pārciesti mokošas neziņas pilni brīži. Seši mēneši, kuru laikā daudziem parādījās iespēja iepazīt Andri, viņu jebkādā veidā atbalstot un šādi ieņemot vietiņu viņa sirdī.

Paldies visiem, ka bijāt ar Andri šajā laikā! Trūkst vārdu, lai izteiktu pateicību cilvēkiem, kas bija līdzās fiziski, domās, vārdos, darbos, nodomos! Tuviniekiem, draugiem, paziņām, medijiem, organizācijām, darba devējiem, kolēģiem, skolas un studiju biedriem, citiem cilvēkiem, kas interesējās, rakstīja, deva padomus! Cilvēkiem, kas ziedoja savus līdzekļus, laiku, enerģiju! Mēs esam bezgala pateicīgi jums!

Mēs ceram, ka Andra stāsts, lai arī ar neticamām un skumjām, neaptverami sāpīgām beigām – ka tas kalpos cilvēkiem par iedvesmas avotu un labo piemēru cilvēka iekšējam spēkam, neatlaidībai, izturībai, cīņas sparam, pozitīvismam! Viņš ir mūsu varonis, vienmēr tāds paliks mūsu sirdīs un atmiņā, dēlam piemērs un sargeņģelis.

Gaidīsim visus, kas vēlas izvadīt Andri viņa pēdējā ceļā šo sestdien, 2. augustā, Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē pulksten 11.00. Apbedīšana notiks pilsētas kapos Lejas Ančupānos.”

„Būsim pateicīgi, ja kādreiz veltīsiet Andrim labu domu vai vārdu, lūgšanu viņa dvēseles mieram un svētībai,” teic Andra ģimene, tuvinieki un draugi.