Sniega vētras paralizē Latvijas vilcienu satiksmi. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Ja šodien pasmejam, ka policija, ziņojot par kādu noziegumu pistoli nesauc vis īstajā vārdā, bet gan par „šaujamierocim līdzīgu priekšmetu”, bet šķaidītu spirtu par „nezināmas izcelsmes šķidrumu ar izteiktu alkohola smaku”, tad varam sevi mierināt, ka arī pirms simts gadiem žandarmi bija inovatīvi daiļrunīgi, kuri, piemēram, līķi varēja nosaukt par „cilvēkam līdzīgu nastu”. Lūk, kāds ziņojums no policijas:

„Rīgas stacijas žandarmi pamanīja kādu dzelzceļa ierēdni, kurš ienesa vilcienā, kurš gāja no Rīgas pār Valku uz Pēterburgu, kādu cilvēkam līdzīgu nastu, apklātu ar segu. Ienesis aizdomīgo nastu otrās klases vagonā dzelzceļnieks to novietoja vagona stūrī. Žandarmi sekoja dzelzceļniekam un uzprasīja, kas gan nastā esot. Pasažieris paskaidrojis, ka uz Valku braucot viņa slimā māsa pie mātes. Kad segu noņēma, izrādījās, ka jaunava jau ir mirusi, un dzelzceļnieks, gribēdama aiztaupīt liekus izdevumus līķa sūtīšanai zārkā un īpašā vagonā, gribējis viņu par pasažieri aizvest apbedīšanai uz Valku. Pret dzelzceļnieku sastādīja protokolu un līķi izsūtīja uz sekcijas nodaļu. Dzelzceļa ierēdnis bij Sauleka stacijas priekšnieka palīgs I. Ozoliņš un mirone viņa 22 gadus vecā māsa Helēne, kura mirusi jau dienas divas iepriekš.”

(„Jaunās Latviešu Avīzes”, 1914. gada 7. janvāris)

Ja šobrīd strīdamies, cik lielai jābūt sāls šķipsniņai, ko ieberam skolu kopgalda garšvielu trauciņā, un kā skolasbērnus pasargāt no Ādažu čipsiem, tad pirms simts gadiem izglītības pārvaldēm bija citas problēmas. Bet tās arī bija tikpat svarīgas kā šodien – rūpēs par sabalansētu pārtiku un veselīgu uzturu. 1914. gada skolasbērna maltīte bija visnotaļ skarba, kas mūsdienu mammām un tētiem liktu plēst matus no galvas, arī kopgaldi skolās vēl nebija ieviesti. Vecāki bērnus uz skolas internātu atveda pirmdienas rītā un mazajiem vajadzēja pārtikt ar to, ko nu mīļie vecāki, cīnoties ar dzīves ikdienas rūpēm, spēja viņiem sarūpēt cibiņā, ar ko bija jāiztiek līdz nedēļas beigām:

„Lai skola sekmīgi veiktu savu uzdevumu, tiek gādāts par dažādiem mācības līdzekļiem; lai neciestu skolnieku veselība pēc iespējas rūpējas par gaisa apmaiņu, par to lai gaisma klasē nāk no kreisās puses, par piemērotiem soliem un pareizu sēdēšanu... Bet par pašu galveno, par pareizu skolnieku ēdināšanu parasti nemaz nerūpējas, - šīs rūpes atstātas katram par savu bērnu. Daudz, ja kur ierīkots katls, lai būtu skolniekiem vārīts ūdens tējai.

Viss top uzglabāts vienā kastītē, saspiests, sakrauts, tamdēļ zināms pārāk ātri samaitājas, pieņem dažādas piegaršas u.t.t. Pie šāda uztura, lai arī cik apstākļi būtu tie labākie, bērni tomēr cieš un pret ziemas vidu sāks dienu kavēšana un gurdenums klasē.

Novērst šo nebūšanu varētu, ievedot bērnu kopēdināšanu. Domājams, nebūtu nemaz tik grūti bērniem rītos apgādāt vārītu pienu, lai arī viņš būtu kaut „pārvilkts”. Pusdienā kādu zupu vaj putru un vakariņās jau varētu palikt tā pati tēja. Vajadzīgs tikai vecākiem sarunāties cik un kādi produkti būtu vedami priekš šīs kopējās maltītes; kas to gatavotu (skolas apkopēja); kur ņemt pienu, jo to katram pa sevīm vest neiespējams - jāņem vaj nu no kopmoderniecības vaj kādas lielākas saimniecības. Līdz būs ieviests siltas ēdiens priekš skolniekeem, tūdaļ itkā cits gars, cita dzīvība un zināms citas sekmes radīsies skolā.”

(„Sadzīve”, 1914. gada 7. janvāris)

1914. gada janvārī pēc austrumu kalendāra iestājās Zaļā Tīģera gads, bet nekas par to neliecināja. Ja Zaļais Tīģeris saistās ar zaļo krāsu un pavasari, tad pirms simts gadiem decembra beigās Latvijā bija iestājusies īsta ziemas katastrofa un nekas neliecināja par pavasari – dzelzceļa sliedes bija aizputinātas un vilcieni iestrēga starp kupenām, lielā sniega dēļ no mežiem nevarēja izvest malku un cilvēki savās mājās drebinājās lielā aukstumā, telefona stabi lūza un ļaudis tika atrauti no pasaules. Par šādu ziemu mēs šogad tikai varam sapņot. Protams, arī pastnieki kavējās un latvieši tikai ar lielu novēlošanos uzzināja, ka 1913. gada decembra nogalē kādā Ņujorkas avīzē parādījās nodrukājums, bez kura vēlāk laikraksti un žurnāli vairs nebūs iedomājami – „New York World” publicēja pirmo krustvārdu mīklu. Par situāciju uz zemēm satraucās arī jūrnieki:

„Baltijā decembra beigās plosījās tik briesmīgi sniega puteņi un vētras, kādus tikai vecie cilvēki atmin. Pastāvīgi snieg, uz ceļiem kupenas, visa satiksme pārtraukta. Liels malkas trūkums, jo mežos nevar ietikt, tāpēc pievedēju tiklab kā pavisam nav.”

(„Jūrnieks”, 1914. gada 8. janvāris)

Savukārt atbildīgās transporta nozares amatpersonas pēkšņi atklāja, ka nav gatavas ārkārtas situācijai:

„Sakarā ar decembra sniegputeņiem dzelzceļu virsvalde nolēmuse rūpēties par to, ka uz visiem dzelzceļiem būtu pietiekošā skaitā sniegtīrītāji. Šie sniegtīrītāji ir dažādu sistēmu. Uz Baltijas dzelzceļiem ir, piemēram, Bjerke sistēmas, kuri izmaksā ap 3900 rbļ. gabals. Uz visiem kroņa dzelzceļiem tādu sniegtīrītāju ir 380. To iegādāšana sākās 1910. g., no kura laika tiem atvēlēts pavisam 900,000 rbļ. Uz privātiem dzelzceļiem sniegtīrītāju ir 98. Dzelzceļu virsvalde šo skaitu atzīst par nepietiekošu, tādēļ tā nolēmuse pavairot rotācijas sniegtīrītāju skaitu, kādi ieviesti pēc Amerikas dzelzceļu parauga un kuru skaits uz Krievijas dzelzceļiem šimbrīžam ir ļoti niecīgs: uz kroņa dzelzceļiem 14 un privātiem – 1.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 16.janvāris)

Liepājnieki sāk attālināti sarunāties ar vāciešiem

1914. gadā vēl nebijušos tempos turpinājās jaunāko zinātnisko sasniegumu ieviešana ikdienas dzīvē un pasaule kļuva aizvien mazāka. Pēc dažiem mēnešiem Vācijas kara flote no jūras veiks iznīcinošus uzbrukumus Liepājai, bet ziemā liepājnieki vēl itin draudzīgi tērgāja ar vāciešiem un jaunatklātā telefona līnija uz Vāczemi bija pārslogota:

„Telefona satiksme starp Liepāju un Vāciju. Pa jauno telefona līniju, kura šinī gadā tika uzbūvēta no Liepājas līdz Palangai un tur pie robežas savienota ar Vācijas telefonu, tagad katru dienu notiekot sarunāšanās starp Liepāju un dažādām Vācijas pilsētām – ne tikai tuvākajām kā Kēnigsbergu, Dancingu u.t.t, bet arī ar Berlīni, Hamburgu un citām tālām vietām.”

(„Avots”, 1914. gada 8. janvāris)

Feministes – sufražistes dedzina britu salas

19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā vispirms britu salās, bet pēc tam arī Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņēma feministu kustības novirziens – sufražistes (Cheltenham Suffrage Society). Sufražistes sākumā cīnījās par vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm, bet pēc tam izgāja demonstrācijās arī par daudz „eksotiskākām” prasībām - pret venēriskajām slimībām, prostitūciju un zīdaiņu mirstību. Jāteic, ka sufražistes ne vienmēr guva sabiedrības atsaucību, jo cīnījās ar visai agresīvām un izaicinošām metodēm, hipodromā metoties pat zem karaļa zirgiem, tā apdraudot gan savu, gan monarha, gan zirga dzīvību. Tomēr pirms simts gadiem sabiedrība bija visnotaļ iecietīga un politkorekta un sufražistes bargi nesodīja, kaut gan viņas radīja simtiem tūkstošus lielus zaudējumus:

„Sufražistu varoņdarbu pārskatu sniedz avīze „Standard”. Šīs izvirtušās „varones”, no kurām katrs krietns cilvēks ar īgnumu nogriežas, pagājušajā gadā pastrādājušas dedzināšanas un citus noziegumus kopā par 500,000 mārc. sterliņu jeb apmēram 5,000,000 rbļ., pie kam šajā milzu summā nav ierēķināti izdauzītie logi, izpostītie dārzi u.c. Avīze asi nosoda Anglijas valdību, kura šīm noziedzniecē, ļauj brīvi staigāt apkārt, kaut gan daudzas no tām jau kārtu kārtām pienāktas pie namu dedzināšanas un citiem noziegumiem. Gan viņas pa reizei kā pa jokam ieliek cietumā, bet - tad viņas tūlīt pieteic bada streiku un - tiek ārā, lai no jauna strādātu noziegumus, jo zina, ka par tiem viņas nesodīs.”

(„Latviešu Avīzes”, 1914. gada 6. janvāris)

Ziemeļamerikas sufražistes