Baibas sāpīgais ceļš: no viltus vēža, ķīmijterapijas un mokošas neziņas līdz pirmajām labajām ziņām
Baibai Baronei bija 17 gadu, kad sākās dzīve slimnīcā. Sākotnēji veselības problēmās vainoja meitenes lieko svaru (kas, kā vēlāk izrādījās, bija slimības dēļ), tad ļaundabīgu audzēju un sāka ķīmijterapijas kursu. Īsto slimību atklāja krietni vien vēlāk un veiksmīgi apārstēja. Nu Baiba atrodas Tartu Universitātes slimnīcā pēc aknu transplantācijas operācijas.
Slimības sākums
2008. gadā Baiba absolvēja 9. klasi un bija atradusi vasaras darbu - auklēt divus burvīgus bērniņus. Viņa iestājās Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skolā, jo vēlējās izmācīties par ēdināšanas pakalpojumu speciālistu. Jau otrajā darba dienā Baibai pašsajūta nebija īsti laba, sāpēja vēders.
Viņa atceras: "Gatavojot bērniem pusdienas, es raudāju, jo vēders tik ļoti vēl nebija sāpējis, pati neko nevarēju ieēst. Vakarā, kad vecāki pārbrauca mājās, bērni pastāstīja vecākiem, ka man esot slikti, vecāki tik noteica, ka vajadzēja zvanīt, būtu palaiduši mājās. Braucot mājās, vēders nedaudz pierima, jo biju iedzērusi diezgan spēcīgas zāles. Bet mikriņā bija jāstāv kājās, vietas tikpat kā nebija, bijām saspiesti "kā siļķes mucā". Kad cilvēks gribēja tikt man garām, mani iespieda krēslā, un sākās atkal nenormālās sāpes, es neizturēju, izplūdu asarās, gandrīz noģību aiz sāpēm, lūdzu, lai palaiž apsēsties, lai gan nākamajā pieturā bija jākāpj ārā, bet neviens, nereaģēja. Izkāpjot no mirkiņa, es nevarēju paiet, bet saņēmos un līdz mājām tiku."
Vecāki Baibu aizveda uz slimnīcu, kur diennakti nogulēja infektoloģijas nodaļā pie sistēmas. Vēlāk veica ultrasonogrāfiju, kur atklāja, ka ir apendicīts + liels daudzums ascīta (ūdens). Tajā pašā naktī veica operāciju.
Otrā reize
Otrs saasinājums bija, kad uzsākās studijas - pēc aptuveni nedēļas Baibu aizveda uz slimnīcu ar ļoti lielām galvas sāpēm. Neko neatrada, tik ārsts teica, ka tā esot bijusi migrēnas lēkme, kura var būt no liekā svara. Tā gada novembrī Baiba tika uz vizīti pie endokrinologa, ārsts nosūtīja uz vairākām pārbaudēm. Decembra vidū Baiba sāka strauji pieņemties svarā, janvārī jaunā sieviete izskatījās kā grūtniece 7. mēnesī. Baiba atceras, ka nebija skaidrs, kādēļ rodas liekais svars: "Ēst īstenībā es gandrīz neēdu, brokastīs apēdu vienu maizīti, skolā kādus salātiņus, un mājās vakariņās vienu kartupelīti ar kaut ko klāt, salīdzinoši kā agrāk ēdu, tas ir ļoti maz. Februārī biju jau kā grūtniece 9. mēnesī. 3. februārī biju pie endokrinologa ar analīzēm, ārsts pateica, ka viss ir kārtībā, lai vairāk kustos, un mazāk ēdu, jo īpaši miltu ēdienus. 4. februārī biju pie ginekologa, sakarā ar to, ka visu janvāra mēnesi man bija mēnešreizes, ārsts uztaisīja ultrasonogrāfiju, kur atkal parādījās ļoti liels ascīts (ūdens). Ārsts izsauca ātro palīdzību un mani atkal aizveda uz slimnīcu."
Katru dienu ārsti ņēma analīzes, jo nevarēja saprast, no kā ir ascīts, visas analīzes bija negatīvas. Pēc aptuveni nedēļas sievietei ievietoja vēderā drenu, lai ascīts tecētu ārā. Ilgu laiku ārsti neko nevarēja atrast, atrada vien aknu bojājumus, bet no kā tie radušies - arī nevarēja saprast. Marta sākumā daktere izteica aizdomas, ka, iespējams, atrastas metastāzes, bet pašu audzēju, vēl meklējot.
Viltus vēzis
Ķīmijterapijas kurss viesa cerību, ka audzējs sevi nodos, paralēli ārsti veica dažādus izmeklējums, bet nekā. Kad veica ķīmijterapijas pirmā kursa otro daļu, Baibai nokritās leikocīti un viņu ievietoja slēgtajā palātā, jo imunitātes vairs praktiski nebija. Kad leikocīti bija atkal pietiekošā daudzumā, un imūnsistēma bija nostiprinājusies, Baiba atkal varēja iziet no palātas. Uz Lieldienām viņu palaida mājās. "Pēc svētkiem daktere paziņoja labas ziņas - vēzis man nav, ārsti kļūdījās, jo analīzes tika veiktas nepareizi." atceras Baiba.
Beidzot atklāj īsto kaiti
Pēc laika Baiba atkal nonāca slimnīcā. Regulāri tika pārliktas drenas, bija iekšējā asiņošana, divpadsmit pirkstu zarnā čūla, lielas sāpes, iekaisumi. Jūlijā veica asinsvadu izmeklēšanu, kur tika atklāts, ka aknas galvenais asinsvads ir ciet, bija uzstādīta arī iespējamā diagnoze. Bet diemžēl Latvijā tobrīd vēl nevarēja to ārstēt. Daktere sazinājās ar Vīnes ārstiem, viņi bija gatavi Baibu pieņemt izmeklēšanai, diagnozes precizēšanai un, ja nepieciešams, ārstēšanai. Septembra beigās Baiba aizlidoja uz Vīni. Tur apstiprināja slimību, ko noteica Latvijā. Budd-chiari syndrome (reta asinsvadu slimība). Vīnē šuntēja aknas asinsvadu. Tas nozīmē, ka aknā ievietoja mākslīgo asinsvadu un savienoja ar nieri. Latvijā Baiba atgriezās oktobra beigās kā jauns, vesels cilvēks.
Slimības atgriešanās
2015. gada decembrī, pēc 7 gadu pārtraukuma, slimība atkal sevi pieteica. Baiba ar stiprām vēdera sāpēm nonāca slimnīcā. Tālāk sekoja vēl vairākas vizītes slimnīcā, ik reizi arvien smagāk, ar augstu temperatūru. Tika konstatēts, ka Baibai ir izveidojusies aknu ciroze un viņas dzīvību var glābt tikai aknu transplantācija. Tā kā valsts neapmaksā aknu transplantācijas operāciju, 50 000 eiro operācijai saziedoja līdzcilvēki, taču par uzturēšanos Igaunijā, kur bija plānots veikt operāciju, rēķins sasniedza 100 000 eiro. Veiksmīgi trūkstošos līdzekļus izmaksu segšanai piešķīra no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Atbalsta fonda līdzekļiem.
Lai arī Baibas 25.jubilejā saņemot priecīgās ziņas, ka nauda transplantācijai ir savākta, ceļš līdz operācijai bija ilgs, spāju un arī vilšanos pilns. Portāls Kasjauns.lv uzturēja kontaktu ar Baibas māmiņu Māru, kura pastāstīja, ka meita Tartu saķērusi kādu infekciju kuras dēļ ārsti pat vēlējušies viņu sūtīt atpakaļ uz Rīgu. Tikai pēc izmisīgiem lūgumiem izdevās panākt, ka Baiba paliek Tartu.
Liktenis ar Baibu izspēlēja arī kādu ļaunu joku - viņai it kā atrada donoru, taču tad izrādījās, ka cilvēks bija slimojis ar B vai C hepatītu. "Runājot ar ārstiem, saprotu, ka ne tikai mēs ļoti gaidām donoru, bet arī viss medicīniskais personāls," par notikumu pavērsienu portālam Kasjauns.lv sacīja Baibas mamma Māra. Baiba gan turpināja cīnīties, ik dienu ciešot no ļoti stiprām sāpēm, pret kurām arī zāles īsti vairs nepalīdzēja, taču paaugstināt devu un atvieglot sāpes smagi sasirgušajai jaunietei nevarēja, jo pastāvēja risks, ka sāksies problēmas ar elpošanu.
Aknu transplantācija
Pēc ilgas un mokošas gaidīšanas ārsti Baibai paziņoja, ka donors ir atrasts. Brīdī, kad Baibu veda uz operāciju zāli, donors vēl atradies tikai ceļā no Latvijas. Operācija noritēja daudzas stundas un bija ļoti sarežģīta. Ne vien novārdzinātā Baibas organisma dēļ, bet arī tāpēc, ka viņai ievietots šunts, kas savieno aknas ar nierēm un faktiski aizstāj asinsvadu. Tartu ķirurgi aknas pārstāda regulāri, bet šāda operācija viņiem notiek pirmo reizi. Nu Baiba pēc operācijas atlabst, cerot, ka ķermenis pieņems donora aknu.
Ārsti saka - veselības rādītāji ir labi
Pirmās ziņas pēc operācijas ir iepriecinošas - tā ir noritējusi veiksmīgi, Baibai veikta arī sonogrāfija, kā arī atjaunojusies asinsrite, tomēr kritiskākās dienas vēl ir priekšā. Baibai Tartu nāksies pavadīt aptuveni mēnesi, tomēr vismaz par vienu ģimenei galva vairs nebūs jālauza - izmaksas jau ir segtas no saziedotās naudas.
