Aprit 90 gadi kopš Ļeņina nāves. Daudziem viņš joprojām šķiet svēts

Maskavas Sarkanā laukuma mauzolejā izliktās Ļeņina mūmijas pielūdzēji joprojām atsakās ticēt vēsturiskām liecībām un kara komunisma sistēmas ieviesēju uzskata par vienu no dižākajiem pasaules politiķiem. Kaut arī viņa loma vēsturē ir ievērojama, diez vai varētu atrasties argumenti, kas viņu varētu ļaut godāt par apspiestās šķiras aizstāvi un taisnīguma cīnītāju. Kasjauns.lv ielūkojas vēstures liecībās, kas saistītas ar PSRS „svētās ikonas” ēnas pusēm.

Uzreiz pēc Ļeņina nāves sākās viņa kanonizācija. Padomju Savienībā viņa vārdā tika nosauktas pilsētas (Ļeņingrada, Ļeņinabada un citas), rūpnīcas, kolhozi, dažādas būves, ielas, uzcelti tūkstošiem pieminekļu un krūšutēlu… Arī pēc PSRS sabrukuma Krievijā joprojām ir saglabājušies ap 1800 Ļeņina pieminekļu, 20 000 krūšutēlu, 5000 ielas un laukumi mūsu austrumu kaimiņzemes pilsētās un ciemos nosaukti viņa vārdā. Pazīstamais krievu vēsturnieks, Ļeņina biogrāfs Anatolijs Latiševs saka: „Ja mēs zinātu par Ļeņinu visu patiesību, tad visi viņa pieminekļi jau sen kā būtu izgāztuvē!” Kasjauns.lv pārpublicē vairākas Latiševa atziņas, kuras viņš smēlies pētot slēgtos Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvus. Viņš par pētījumiem VDK fondos teic: „Es sēdēju no rīta līdz vakaram un man mati cēlās stāvus”

* Būdams emigrācijā Šveicē, Ļeņins 1905. gadā Pēterburgas jauniešus nemieru laikā aicināja policistus apšļākt ar skābi, bet no namu augšējiem stāviem uz 1905. gada revolucionāru apspiedējiem – karavīriem liet virsū verdošu ūdeni, kā arī uz ielu bruģa izbērt naglas, lai tiktu savainoti zirgi. Tādas, lūk, bija Ļeņina „taisnīgās cīņas” metodes, brīžiem ļoti aizvēsturiskas.

* Kad pie varas jau nāca proletariāta diktatūra, cīņas metodes kļuva vēl skarbākas. Ļeņins uz Ņižņijnovgorodu sūtīja telegrammu, vietējos boļševikus pamācīdams, kā jācīnās pret komunisma pretiniekiem: „Ieviest masu teroru, nošaut un arestēt simtiem prostitūtu, karavīrus - dzērājus, bijušos oficierus... Ne minūti nekavēties!” Savukārt uz Saratovu tika izsūtīta šāda Ļeņina parakstīta telegramma: „Nošaut musinātājus un svārstīgos, nevienam neprasot un nepieļaut idiotisku muļļāsanos.”

* Maz pētīta ir Ļeņina attieksme pret krieviem, bet viss liek domāt par to, ka viņš bijis rusofobs. Latiševs uzsver, ka Ļeņina rados nav bijis neviena krieva un māte viņu audzinājusi kā rusofobu. Ļeņina māte bija vāciete ar zviedru un ebreju asiņu piejaukumu, bet tēvs – pa pusei kalmiks, pa pusei čuvašs. Ļeņina piezīmēs nav retums nicinoši izteicieni par krieviem. Piemēram, Padomju Savienības sūtniecībai Šveicē adresētajā zīmītē var lasīt vārdus: „Krievu durakiem dodiet darbu.”

* Vienlaikus Ļeņinam bijis izteikts naids pret pareizticību. Un tieši pret krievu baznīcu, pret citām reliģijām viņš izturējās iecietīgāk. Viņš, piemēram, 1919. gadā pat izteica ideju – pareizticību Krievijā nomainīt pret katolicismu. Laika gaitā PSRS gan uzsāka cīņu absolūti pret visām reliģijām, ne tikai pareizticību. 1919. gadā Ļeņins čekas priekšniekam Džeržinskim rakstīja: „Nepieciešams pēc iespējas ātrāk darīt galu reliģijai un popiem. Popus (pareizticīgo mācītājus) jāarestē kā kontrrevolucionāri un sabotieri, viņus bez žēlastības visaptveroši nošaujot. Un pēc iespējas vairāk. Baznīcas jāslēdz, aizzīmogot un pārvērst par noliktavām.”

* Tāpat Ļeņins Džeržinskim deva norādījumu apšaut arī kazakus. 1919. gada 19. decembrī, kad Džerzinskis Ļeņinam ziņoja, ka sarkanarmija ielenkusi novadu, kurā ir aptuveni miljons kazaku, Ļeņins bezkaislīgi norādīja: „Nošaut visus līdz pēdējam!”

* Kad pret boļševikiem izcēlās dumpis Azerbaidžānas galvaspilsēta Baku, Ļeņins rakstīja: „Nodedzināt Baku pilnībā. Aizmugurē ņemt ķīlniekus, likt viņiem soļot uzbrūkošo sarkanarmijas daļu priekšgalā, šaut viņiem (ķīlniekiem) mugurā. Sarkanos kaujiniekus sūtīt uz rajoniem, kur darbojas „zaļie” (partizāni). Kā „zaļos” pakārt ierēdņus, bagātniekus, popus, kulakus, muižniekus. Slepkavām izmaksāt 100 tūkstošus rubļus…” Jāteic, ka 100 000 rubļu sarkanajiem slepkavām tolaik bija vienīgā oficiālā prēmija, ko PSRS izmaksāja par labu vai virsstundu darbu.

* Ar iecietību Ļeņins neizturējās arī pret saviem domubiedriem. Piemēram, uz marksisma teorētiķes Rozas Luksemburgas darbiem Ļeņins ir veicis piezīmes, kurās pārsvarā ir divi vārdi: „idiote” un „muļķe”. Savukārt savam Kremļa līdzgaitniekam Kameņevam Ļeņins norādījis: „Vienmēr paspēsim mēslu paņemt par ekspertu.”

Ļeņins (īstajā vārdā Vladimirs Uļajanovs) pēc boļševiku apvērsuma 1918. gada oktobrī Krievijā pie varas reāli bija tikai četrarpus gadus. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts un aktīvi piedalīties valsts dzīvē vairs nevarēja. Pēc smadzeņu triekas 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas. Ļeņina ceturtā trieka 1924. gada 21. janvārī bija nāvējoša un viņš 54 gadu vecumā mira, kas sekmēja to, ka Padomju Savienībā pie varu savās rokās pārņēma Staļins. Joprojām tiek izteiktas šaubas, vai Ļeņina nāves iemesls tik tiešām bija trieka. Ir vairākas versijas: Ļeņins mira no sifilisa radītajām komplikācijām vai arī viņu noindēja Staļins.

Tomēr Ļeņina nāve nebija nekas negaidīts. Kremlī jau bija sagatavojušies viņa nāvei. Par to liecina kaut vai Padomju Savienības vēstnieka Latvijā izteikumi. 1924. gada 25. janvārī Liepājā iznākošā „Strādnieku Avīze” rakstīja:

„Krievijas sūtnis uzaicinājis Rīgas preses priekšstāvjus, lai sniegtu paskaidrojumus. Pirmie jautājumi no žurnālistu puses skar Ļeņina nāvi. „Vēsts par Ļeņina miršanu,” saka sūtnis Uralovs, „nenāca negaidīta. Ļeņins jau slimoja vairāk kā gadu un bija atrauts no valsts darba. Pēc pēdējām ziņām Ļeņins bija sācis interesēties par politiku, lasīja avīzes u.t.t. Un taisni šajā cerību brīdī nāca ziņa par viņa nāvi.”

Pašā Krievijā gan Ļeņina nāve bija „negaidīta”. 1924. gada 26. janvārī Maskavā iznākošā latviešu komunistu oficiozs „Krievijas Cīņa” raksta:

„Vispasaules strādnieku šķiras vadonis kritis! Jau piektā diena, ka šī ziņa ir nenoliedzama patiesība, bet cilvēka prāts vēl liedzas ticēt šo neticamo zaudējumu. Tas nevar būt, ka šis nepārspējamais visas pasaules apspiesto tautu un šķiru cīnītājs būtu mitējies cīņā. Viņš, kas nu jau vairāk kā gadu – un ne pirmo reiz – ar uzvaru cīnījies pat pret dabu – pret nāvi, vai tiešām būtu atstājis cīnītāju rindas pusceļā! Vai tas var būt?”

Ļeņina bēres