"Neviens nevar palīdzēt dzemdēt vieglāk" - topošā vecmāte par attieksmi slimnīcā

Publikācija, kurā māmiņa Kristīne atklāti izstāstījusi savu negatīvo pieredzi, ar kādu viņa saskārusies kādā no Rīgas slimnīcu dzemdību nodaļām, izraisījusi plašu sabiedrības sašutumu, un apstiprinājumu no daudzu māmiņu puses – Latvijā tik tiešām ir problēmas ar medicīnas darbinieku attieksmi pret grūtniecēm. Protams, vērojami arī pozitīvi piemēri. Topošā vecmāte Elīna gan teic – „Palasīju komentārus un biju patīkami šokēta, ka ir arī pozitīvas atsauksmes, tāda tendence vēl pirms gada nebija novērojama.” Ja reiz situācija joprojām uzlabojusies vien par mata tiesu, kur skatās atbildīgās iestādes?

Garas darba stundas un nakts maiņas – attaisnojums sliktai attieksmei?

Elīna portālam Kasjauns.lv stāsta, ka šobrīd studējot medicīnu, un, esot starpposmā starp kvalificēto personālu un pacientēm, tādēļ viņai ir skaidrs, kāpēc šādas situācijas un stāsti veidojas.

„Vecmātēm un dzemdību speciālistiem ir sevišķi liela atbildība, jo viņiem tā ir jānes par divām dzīvībām – mātes un bērna. Viņi nāk uz savu darbu ar entuziasmu un, protams, arī vēlmi pēc mierīgas dežūras, kur visas sievietes dzemdē lieliski un nekādu problēmu nerodas. Diemžēl, šobrīd fizioloģiskas dzemdības noris ar vien retāk un pēc smaga, daudzu stundu darba es varu saprast, ka uz sūdzību „bet man sāp, ļoti sāp”, vecmāte vairs nespēj atbildēt „tā tam ir jābūt, tas nozīmē, ka dzemdības vairs nav tālu”. Tādos brīžos izskan frāze „Jā, visām sāp, un Tu neesi vienīgā”, jo liekas muļķīgi, ka sieviete var sūdzēties par fizioloģiskām sāpēm, kamēr aiz sienas ir nopietnas problēmas!”

„Es varu arī saprast, ka katrai sievietei sava situācija liekas visbriesmīgākā un sāpīgākā, bet interesanti ir tas, ka dzemdētājas ar patiešām sarežģītām dzemdībām sūdzības neraksta. Kāpēc? Jo viņām svarīgs ir viņas bērna veselības stāvoklis, viņas saprot, cik kritiska bija situācija, un viņām neinteresē, ka sanitāre nav uzsmaidījusi un apsveikusi ar bērniņa piedzimšanu. Galvenais – mans bērns ir dzīvs un vesels.”

„Šeit es nemaz neminēšu zemo atalgojumu un garās darba stundas. Neaizmirstam, ka ārsti dzemdību iestādēs nav „priekšnieki”, ir kāds arī virs viņiem, un ļoti bieži attieksme pret medicīnas darbiniekiem ir briesmīga. Gan no vadības, gan pacienšu puses, kuras bieži vien uzskata, ka dzemdē bērnu ārsta dēļ.”

Taču ikviens varētu piekrist – katrai māmiņai bērniņa laišana pasaulē ir nozīmīgākais notikums dzīvē, tāpēc ir saprotams, ka sieviete vēlas atbilstošu attieksmi. Garu stundu darba diena, vai nakts maiņas, nevienā profesijā nedrīkstētu kļūt par iemeslu negatīvai attieksmei pret otru cilvēku.

Viss atkarīgs no pašas dzemdētājas nostājas

Elīna raksta, ka daudz kas esot atkarīgs tieši no pašas dzemdētājas. „ Ja viņa uz dzemdībām ierodas priecīga un laimīga par to, ka deviņus mēnešus gaidītais notikums beidzot klāt – viss mainās. Gan pašas sievietes uztvere, gan attieksme no personāla puses. Ir teiciens – „Ja tu uzsmaidīsi pasaulei, pasaule uzsmaidīs tev.”

„Manuprāt, galvenā problēma ir nerunāšanā, grūtnieces nesagatavošanā dzemdībām, kā arī masu medijos un plašsaziņas līdzekļos esošā informācija. Filmās tiek rādītas bļaujošas sievietes, kurām pietiek ar pusstundu darba un mazulis ir klāt. Visi runā TIKAI par to, kas jādara grūtniecības laikā un tas, kā mazulis jākopj pēc dzemdībām.” Dzemdības un pēcdzemdību periods sievietei ir TABU. No tā arī šīs problēmas rodas. Tikai nesen ir vēries padomju laiku dzelzs priekškars un parādās informācija par elpošanas vingrinājumiem un pozām dzemdībās, tomēr, kā redzams ar to vien ir par maz.”

„Dzemdējot slimnīcā, tev dotie uzdevumi var būt pretēji taviem instinktiem un tev var šķist, ka zini labāk. Iespējams, konkrētajā situācijā tu arī zini labāk, bet slimnīcā tomēr ir jāpakļaujas - lielākā vai mazākā mērā, jo mediķi runā no savas pieredzes, no situācijām, kas populācijā bijušas biežākas. Ja par sevi jūties tik pārliecināta un zini, ka instinkti nepievils, atrodi speciālistu, kas tevi saprot. Ja nepietiek līdzekļu, jā – būs jāpaļaujas uz to, ka citi zina labāk. Tā tas diemžēl ir, bet vai tas ir sliktāk?”

Neviens nevar palīdzēt dzemdēt vieglāk

Topošā vecmāte Elīnā atzīst, ka, protams, esot zināšanas, kuras var atvieglot procesu, bet jārunā par sistēmu kopumā.

„9 mēnešu laikā grūtnieces aprūpes speciālistam sieviete ir jāizglīto par to, kas viņu sagaida grūtniecībā, dzemdībās un arī pēc tam. Dzemdību procesā vairs nepietiek laika, lai desmitiem gadu krātās zināšanas par dzemdībām ārsts varētu mierīgi izklāstīt pacientei un paskaidrot, kurā sekundē, kas ar viņu notiek. Tas, protams, būtu lieliski, ja tāda iespēja pastāvētu, bet diemžēl slimnīcā tādas nav, jo lai kā mums negribētos, mums ir jārēķinās – neesam vienīgie. Skumji, bet fakts.”

Lietas, ko topošā vecmāte aicina atcerēties –

•    Jā, diemžēl tu neesi vienīgā sieviete, kas dzemdē. Ne konkrētajā vietā, ne dienā, ne stundā, ne minūtē

•    Ir dažādas situācijas, bet neviens tev nevēl ļaunu un negrib, lai ir sāpīgāk, nepatīkamāk, vai neciešamāk

•    Par laimi vai diemžēl, dzemdībās bērns ir pirmajā vietā un mediķi darīs visu, lai bērns piedzimtu ar vismazāko traumatismu. Arī kliegs, ja tas būs nepieciešams, jo Tu no stresa vairs nedzirdi...

•    Sagatavojies, ka dzemdības ir smags un nopietns darbs.

•    Nostādi sava bērna intereses un veselību pirmajā vietā. Un nevis tikai teorijā, bet arī tad, kad jūties briesmīgi – pārgurusi un bezspēcīga.

•    Sagatavojies, ka dzemdības var ilgt arī 24 stundas un vēl, atkarībā no tā, kā un kad tiek formulēts dzemdību sākums Tavās sajūtās.

Aplis turpinās  - viena pagale nedeg

Māmiņa Kristīne portālam Kasjauns.lv uzticēja savu stāstu, akcentējot sāpīgākos brīžus, kas piedzīvoti no slimnīcas personāla puses. Topošā vecmāte Elīna par problēmām raksta –

„Kāju laušana” - Neviens kājas nelauž aiz prieka, ka sievietei sāp. Bet ir brīdis, kad kājas kopā nevar spiest. Diemžēl pasaulē ir iekārtots, ka sievietei savas vēlmes dzemdībās ir jānovieto aiz bērna vēlmēm. Bērniņam ir vēl grūtāk, kā pašai mātei. Viņam ir šauri, un nepatīkami.

„Ar naidu pie krūts” – Šo frāzi es nespēju aptvert. Nedz kā naids izpaužas, vai izskatās?

„Tu nogalināsi pati savu bērnu” – skarbi, bet varbūt arī patiesība? Ko gan viņiem bija teikt? Ka, nē, draudi nepastāv, viss būs forši, turpini darīt to, ko (ne)dari?

„Dievs nav mazais bērns, un redz visu” – tad varbūt pietiks rakstīt sūdzības portālos, jo Dievs visus sodīs, kā katram pienākas.

Kasjauns.lv/ Foto: All Over Press