Dāmām Liepājas tramvajos liek iesaiņot cepures. Pirms 100 gadiem...
Pieņemti jauni satiksmes noteikumi - Valkas centrā ar automobili drīkst braukt ne ātrāk par astoņiem kilometriem stundā. Laukos jau modušās vardes un cīruļi, ienākas ērkšķogas un briest labība. Ventspils kinemotogrāfisti plūc laurus Azerbaidžānas galvaspilsētā.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Ar auto pilsētās centrā – ne ātrāk par trīs kilometriem stundā!
1914. gadā Rīgā pilnā sparā noritēja automobiļu ražošana – jau piekto gadu Krievu – Baltijas vagonu rūpnīcā („Russo – Balt”) darbojās Automobiļu nodaļa. Spēkrati bija ieripojuši arī provinces ielās, bet tur vietējie no tiem visnotaļ vairījās un neļāva darīt pāri kājāmgājējiem. Valkā tika pieņemti satiksmes noteikumi, ka pilsētas centrā nedrīkst braukt ātrāk par astoņiem kilometriem jeb verstīm (1 versts = 1066,8 metri) stundā. Tālāk no centra, nostāk no pilsētnieku acīm, varēja arī mazliet ātrāk. Ja šodien kāds autobraucējs brauktu ar tādu ātrumu, šoferu brālība viņu droši vien nolinčotu:
„No Valkas. Automobilistiem un motociklistiem. Valkā Vidzemes gubernators apstiprinājis pils. domes pieņemtos noteikumus. Pa pilsētas galvenām ielām nedrīkst braukt ātrāk par 8 un pa pārējām ātrāk par 12 verstīm stundā, bet nogriežoties no vienas ielas otrā, izbraucot no vārtiem un iebraucot – jābrauc pavisam lēni.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 4. februārī)
Liepājas dāmām pirms iekāpšanas tramvajā liek iepakot cepures
Savukārt liepājniekiem bija citas problēmas. No automobiļiem viņi varēja paglābties braucot ar tramvaju. Bet tur viņiem atkal uzglūnēja cita nelaime – negantās modes dāmas ar vēl negantākajām cepurēm. Toreiz dāmu galvassegas bija tik apjomīgas, ka tās varēja saturēt tikai ar īpašām adatām, kuras tramvajos radīja īstu paniku. Satraucās ne tikai pasažieri, bet arī tramvajnieki, policija un rātskungi:
„Liepājas tramvaja valde stājusies sakarā ar policijas un pilsētas valdi dēļ nosacījumu izdošanas, ka tramvajā braucošo sieviešu cepuru adatām jābūt aizsargātām, lai nenotiktu nelaimes gadījumi. Tramvaja valdes soli var tikai apsveikt.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 4. februārī)
Janvāris pirms 100 gadiem: vardes kurkst, cīruļi dzied, labība briest...
Daba pārsteigumus sagādā ne tikai šogad. Ja šoziem pie mums īsts ziemas spelgonis iestājās tikai janvārī, tad pirms simts gadiem tas jau sen kā bija beidzies. Janvārī jau plauka ceriņi, vardes kurkstēja un cīruļi dziedāja:
„Pāragrs pavasars. Ziņo par šādām pavasara zīmēm: Vardes atdzīvojušās, cīrulis arī mēģina jau sākt savu pavasara dziesmiņu, kaut gan vēl tā nedroši un gausi. Arī koki sajūt saules siltumu. Pūpoli jau izplaukusi, melnajām jāņogām, ērkšķenēm, pliederiem (ceriņiem, plūškokiem) un citiem tamlīdzīgiem mīkstiem kociņiem jau pumpuri raisās un plaukst zaļas lapiņas. Ziemas sējumi un zāle top jo dienas zaļāki.”
(„Ventspils Apskats”, 1914. gada 5. februārī)
Latvijas kinematogrāfisti gūst starptautisku atzinību
Ventspilī 1913. gadā tika uzņemta pirmā mākslas filma Latvijas teritorijā – „Kur patiesība? Ebreju kursistes traģēdija”. Tā stāsta par ebreju tautības studenti, kurai, lai saglabātu uzturēšanās atļauju pilsētā (cariskajā Krievijā ebrejiem bija ierobežotas tiesības studēt augstskolās), nākas reģistrēties kā prostitūtai. Tā rodas pārpratums ar traģiskām sekām. Drīz vien filma, kurā filmējušies arī ventspilnieki un daži Rīgas teātru aktieri, gūst milzīgus panākumus ne tikai Latvijā. Ventspils laikraksts „Jaunā Avīze” raksta:
„Mūsējie Kaukāzā. Baku kinematogrāfos sāka izrādīt pag. pavasarī no Ventspils kinematogrāfa G. Berlina uzņemto drāmu „Kur patiesība?”(Ebreju kursistes traģēdija), kuru pēc tam pārdeva Maskavas kinematogrāfa savienībai „Somon”. Šai drāmā galvenās lomas spēlēja agrāki Skat. Biedrības un Jaunā Teātra aktrise Anna Liesma (kursiste) un Herberts Konrāds (students). Bez tam uzņēmumā piedalījās Jānis Ozols, Lūcija Lipste – Ozol un c. vietējie aktieri. Bakū drāma tika lieliski reklamēta kā sensācijas gabals, un visas izrādes bij izpārdotas. Skolēniem izrādes apmeklēt neatļāva. Bakus publika sprieda, ka drāmas uzbūve un ideja lieliski, bet spēle pasmaga. Daži tehniski trūkumi, kā bilžu neskaidrība un priekšmetu kustēšanās, tagad novērti, un iespaids paliek labāks, kā sākumā bija.”
(Jaunā Avīze”, 1914. gada 4. februārī)
Spēlfilma „Kur patiesība? Ebreju kursistes traģēdija” (1913. gads, Ventspils)
Godina lielo cilvēces labdari – slavenā „brauniņa” radītāju
Pērnā gada nogalē mūžībā aizgāja Mihails Kalašņikovs – slavenā automāta izgudrotājs, un atkal daudz visā pasaulē runāja par to, kādu postu vai labumu nodarījis šis nāvējošais ierocis. Bet pirms simts gadiem bruņošanās entuziasti sumināja Džonu Braunu, kurš radījis revolveru par svētību „visai civilizētai pasaulei”:
„Beļģijas ieroču fabrika Litihes pilsētā, kurai vienīgai ir tiesība izgatavot Brauniņa izgudrotos īpašas sistēmas revolverus, kuri vispāri pazīstami zem nosaukuma „brauniņi”, svinējuse pagājušajā nedēļā „brauniņa” jubileju tanī gadījumā, ka nu izgatavots vesels miljons šādas sistēmas šaujamo ieroču. „Brauniņa” jubileja svinēta visai trokšņaini un ar lielu spožumu. Arī pats izgudrotājs – Brauniņa kgs bijis lūgts un ieradies jubilejas svinībās, kur Beļģijas iekšlietu ministrs viņam uzkāris kaklā kādu augstu ordeni, ar kuru to Beļģijas ķēniņš šai gadījumā apbalvojis. Savā uzrunā ministris cildinājis Brauniņu kā lielu cilvēces labdari, kurš ar ātršāvēja revolvera izgudrošanu esot atnesis milzīgu labumu nevien savai tēvijai, bet arī visai civilizētai pasaulei.”
(„Rīgas Avīze”, 1914. gada 4. februārī)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.
