Rīgā tramvajus aprīko ar aparātiem kritušu cilvēku pacelšanai. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Ja šodien rīdziniekus „Rīgas satiksmes” amatvīri mulsina ar Rīdzinieka kartēm un neviens tā īsti nezina, pēc kādiem noteikumiem galvaspilsētas tramvajos brauks pēc mēneša, tad arī pirms simts gadiem tramvajnieki rīdziniekus pārsteidza ar jaunievedumiem, kuru būtību un jēgu viņi neizprata. Tomēr bija arī par ko uzteikt tramvajniekus. Lūk, kāds sens ziņojums no Rīgas rātes sēdes:

„1913. g. beigās no 150 motoru vagoniem 142 bijuši apgādāti ar tādiem aparātiem, kas vagonu priekšā nokritušo cilvēku paceļ; praksē šie aparāti izrādījušies par „diezgan noderīgiem” (nav tikai saprotams, kādēļ aparātiem par spīti tomēr vēl vaj ikdienas sabrauc pa kādam cilvēkam!). 136 motoru vagoni apgādāti ar ierīkojumu, ka pasažieri pārāk nespiestos virsū mašīnistam. Publikas ērtības dēļ, ierīkotas vairākas nojumītes; strādnieku labā ieviesti sevišķi rīta vilcieni un griezta vērība uz satiksmes paātrināšanu nolaižot biežāk vagonus, un būšot darīts vēl vairāk, ja būtu bijis vairāk elektrības dzinēja spēka.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 12. februārī)

Policisti zemniekam ar stangām atlauž rīkli un pieprasa žīdam atdot parādu

Parādu un nesamaksātu rēķinu slogs cilvēkus nomācis mūždien. Un katrs ar šīm problēmām cīnās, kā nu māk. Pirms daudz, daudz gadiem kāds, viņaprāt, apkāpts Jaunjelgavas zemnieciņš mēģināja norīt žīdu tirgotājam izrakstītu vekseli. Tas viņam neizdevās – krievu policisti paņēma stangas, atlauza latviešu zemnieka rīkli un atdeva žīdam izrakstīto parādzīmi:

„Cik vēl neparasta dažam labam lauciniekam vekseļa nozīme ikdienišķā dzīvē, pierāda sekošais komiskais notikums. Kāds lauku mājas graudnieks bija par dārgu naudu no kāda vietējā žīdu zirgu mietnieka iepircis pavāju zirģeli; bet tā kā mietnieks parasti par skaidru naudu nekad zirgus nepārdod, bet mietnieks tikai tādus pircējus apkalpo, kas vienīgi pret vekseļiem vēlas zirgu iemantot, tad arī minētais graudnieks iemainīja savu vekseli pret zirģeli. Vekseļa termiņam pienākot un baidīdamies no viņa protesta, graudnieks naudu kabatā žvadzinādams ieradās pie sava kreditora. Kreditors, iepriecināts no skanošā zelta, nolika izpērkamo vekseli debitora priekšā uz galda, cerēdams tūdaļ zeltu saņemt. Bet graudnieks zibeņa ātrumā paķer vekseli un ar vienu rāvienu to iegrūž mutē un lūko norīt. Zirgu mietnieks uztraukts debitoram ķeras pie rīkles un ar klātpiesteigušos zirgu puišu palīdzību aizžņaudz zemniekam rīkli, lai pa to vekselis nevarētu noslīdēt uz sagremošanas orgāniem, kur tas, protams, būtu visiem protestiem nepieejams. Graudnieku ar sakniebto rīkli aizveda uz policijas valdi, kur ar dažādām stangām un citiem instrumentiem izdevās neizpirkto vekseli izdabūt no debitora mutes.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 12. februārī)

Pārgalvīgi puiši, kuri par polšu var veikt trakas lietas bijuši vienmēr. Arī pirms simts gadiem viens tāds bija – Matkules pagastā:

„No Matkules (Talsu apr.) 26. janvārī šejienes Rutku mājās bija sarīkota balle. Pēc visai omulīgi pavadītas nakts kāds no apmeklētājiem J. V., atrazdamies pārmērīgā skurbumā par pusstopu degvīna visas publikas klātbūtnē izģērbies galīgi kails un, mūzikai spēlējot uz krasta malas maršu, laidies Amulas upē peldēties, kurā peldēja arī ledus gabali. Pēc tam, kad V. bija divreiz pārpeldējis 12 asis platai upei, apģērbies un iegājis istabā, viņš tur atrada atkal laipnu uzņemšanu.”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 12. februārī)

Limbažu latvieši pārdodas vāciešiem un aizmirst par savu nacionālo stāju

Arī pirms simts gadiem Latvijā partijas savā starpā villojās uz nebēdu, tika slēgtas dīvainas koalīcijas padomes, bet nacionāļi sūrojās, ka latvieši pārdodas cittautiešiem – it kā pie teikšanas viņi ir, bet no viņu latviskās stājas tāds čiks vien iznācis. To pierādīja 1914. gada sākumā notikušās Limbažu domes vēlēšanas:

„Vēlami bija tikai 12 domnieki un 3 kandidāti, jo pilsētiņa maza un tamdēļ te pastāv tā saucamā vienkāršākā pārvalde. Līdz šim tā atradās pilnīgi vācu un kārkluvācu rokās. Bet beidzamos gados latviešu pilsonībai pieplūda klāt jauni, spirgti spēki un tie ar vācu nolaidīgo pārvaldes kārtību nekādā ziņā nevarēja apmierināties. Kad nāca klajā vēlētāju saraksts, izrādījās, ka ap 65 proc. no viesiem vēlētājiem ir skaidri latvieši.

(Bet) droši par savas lietas uzvaru bija tikai neliels pulciņš latviešu, pārēji šaubījās un gudroja, vaj labāk nepielīst „kungiem” un neizsist no viņiem sev kādus personiskus labumus. Vācieši tamdēļ nevien mobilizēja visus savus spēkus, bet mēģināja visā klusībā noslēgt kompromisu ar latviešu reakcionāriem un ar viņu palīdzību jaukt latviešu lietu. Tas viņiem arī izdevās: kompromisniekiem tika apsolīta trešdaļa vietu pilsētas domē. Tādā kārtā radās „bloks”, kura vīri ļoti sparīgi aģitēja, gan apstaigādami vēlētājus, gan tos pa krogiem dzirdīdami. Tika izlietoti arī neķītri līdzekļi.

Tā tad vēlēšanu iznākums ir latviešiem neizdevīgs, tomēr arī vāciešu uzvara nav nekāda uzvara, bet visvairāk ieguvuši kompromisnieki. Iznāk, ka domē tomēr ir latviešu vairākums, lai gan lielai daļai šo latviešu trūkst tautības apziņas un tie spēlē tā saukto „kārkluvāciešu” lomu.”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 12. februārī)

Latvju jaunavas pārkrievojas

Tā īsti pamodināt nacionālo pašapziņu latviešiem pirms simts gadiem bija visnotaļ grūti un liekas, ka daudzi vēl joprojām tā arī nav pamodināti. 1914. gadā latviešus no vienas puses spaidīja krievu cartētiņš Pēterburgā, bet no otras puses – vāciskā Kurzemes un Vidzemes muižniecība. Gluži kā tagad Brisele un Maskava. Savukārt „nabaga” latvju zeltenēm nācās izvēlēties, pie kā doties par līgavu. Pašu tautu dēls palika bešā:

„Par mūsu jaunavām man nākas šoreiz runāt – un ne par visām, bet par tām augsti mācītām. Es necilāšu grūto jautājumu, cik ir nozīmīga augstā izglītība, bet pāris piemēros aizrādīšu tikai, kādās ceļa jūtīs nonāk mūsu augstskolās izglītotas meitas un māsas.

Iznāca man braukt pa dzelzceļu, kuru ļoti bieži izlieto latvieši, kurš savieno mūsu dzintara piekrasti ar Krievijas serdi. Tanī pašā vagonā brauca vairākas kursistes un viņu starpā viena latviete. Ilgu laiku mūsu tautiete nemaz nelika manīt, ka viņa ir latviete, kaut gan vagonā brauca laba tiesa latviešu, pie kuriem tai arī šad tad iznāca griezties gan ar jautājumiem, gan uzrunām. Krieviski tā runāja kā īsta krieviete, ar gandrīz nenomanāmu akcentu. Bet neatceros labi, kāda neuzmanība nodeva viņas tautību. Un vēlākā sarunā tā atrisināja šādus „ideālus”:

„Es nemīlu ne latviešus, nedz Latviju. Krievi ir daudz sirsnīgāka, sajūtīgāka un labāka tauta. Un kas ir pie latviešiem? – viena pati garlaicība. Krieviem ir māksla, ir „gara dzīve”. Arī materiālā pamata nav nekāda latviešiem. Es gribu no dzīves, lai tā būtu ērta. Es esmu saderināta ar krievu. Viņš nav jauns, bet ir turīgs. Mani viņš ļoti mīl. Kāda man vēl interese kavēties kaut arī domās latviešu pasaulē – radīt tikai plaisu starp sevi un krievu sabiedrību, ar kuru man tālākā dzīvē pilnīgi jāsaplūst.”

Minētā jaunava brauca uz Baltiju. Bet nekas viņu tur neinteresēja, nekas nepievilka. Esot pienākums apmeklēt vecākus.”

(„Latviešu Avīzes”, 1914. gada 12. februārī)