Šodien pieminam cilvēkus, kurus 1949.gadā padomju vara deportēja uz Sibīriju. FOTO

Vēsturnieki uzskata, ka 1949.gadā no 25.marta līdz 29.martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.

Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.

Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu - Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.

Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.

1949.gada 25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000 ģimeņu, un izsūtāmo cilvēku saraksts jau tika sagatavots 1949.gada 17.martā. 1956.gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai 31 600 cilvēki.

LETA/ Foto: Evija Trifanova, Zilgma Kukle/ LETA