Skolās mācību gadu pagarina par mēnesi. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Izrādās, ka zemās grīdas tramvaji ieviesti tādēļ, lai grūtniecēm būtu mazāk raižu par priekšlaicīgām dzemdībām. Ja savulaik nebūtu uzstājīgās maskavietes, mēs šodien diez vai varētu ērti vizināties zemās grīdas tramvajos no Rīgas klusā centra līdz pašai Juglai:

„Pret tramvaju vagonu augstajiem kāpieniem Maskavas dāmas cēlušas protestu. Viņas griezušās pie Porogova biedrības ar aizrādījumu, ka tramvaju vagonu augstās pakāpes esot kaitīgas priekš sievietēm, jo tik augstu no tām lecot dažas dzemdējot nelaikā un caur šauriem modes apģērbiem tāda lēkšana topot vēl bīstamāka.”

(„Jaunākās Ziņas” 1916. gada 6. aprīlī)

Viens otrs pilsētnieks arī pirms 100 gadiem ar nicinošu pārākumu skatījās uz „stulbajiem lauķiem”, kuri pilsētās ierodas tikai tādēļ, lai iepirktos, iedzertu un ļautu sevi aptīt ap pirkstu. Sevišķi nešpetnas bija Valmieras nerātnās jaunkundzes:

„No Valmieras. Netiklības perēkļi. Dauguļu pagasta saimnieks, 67 g. v.. V. ievedis linus Valmierā. Saņēmis naudu, V. „linu bērēs” krietni iebaudījis „dzīvības eliksīru” un tapis „jauns”. Uz ielas viņam piesitusies kāda ielas meita un maigi uzaicinājusi iet līdzi. „Pasaules brūte” bija saodusi, ka vecim daudz kabatā. V. gājis līdzi, lai gan tas precējies un vairāku pieaugušu bērnu tēvs. Pārītis iegājis kādā netiklības perēklī Pārgaujā, kur tādu daudz. Pēc „vizītes” V. ķēris pēc maka, lai „rēķinu” samaksātu, bet maka kabatā ar 63 rbļ. vairs nebijis. V. asarām acīs lūdzās ielas meitu, lai naudiņu atdod, tikpat vien tā padomiņa esot. Bet meitiets vēl piezobojis: V. par „nieka naudu” raudot, daudziem bijis vairāki simtiņi „jāmaksā”. Lietu izmeklē.”

(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 1. aprīlī)

1914. gadā dzīvot pie Aleksandra vārtiem (tagad – Gaisa tilts) bija tas pats, kas šodien dienu un nakti mitināties Vecmīlgrāvja rajonā, kur no ostas puses nemitīgi vējš atpūš kādas nelabas smakas. Pirms simts gadiem Rīgas strādnieku plaušas indēja nevis Rīgas brīvostas termināļi, bet gan krievu svina fabrika:

„Ģiftīgas gāzes izplata Krievu Reinas svina krāsu fabrika Suvorova (tagad – Krišjāņa Barona) ielā pie Aleksandra vārtu stacijas. No rītiem apkārtējās ielas un nami nobiruši ar ģiftīgo balto svina krāsu, kas mutuļiem vien gāžas laukā no fabrikas garā skursteņa un labi smaga būdama krīt zemē. Savāda skāba smaka jūtama krietni tālu no fabrikas apdzīvotā apkārtnē. Logu atverot skābā smaka plūst istabā, vējš nes  iekšā baltās krāsas pikas. Vaj mūsu pilsētas tēvi nevarētu šīs briesmas novērst apkārtējiem iedzīvotājiem aizrādot fabrikas īpašniekiem ierīkot pie skursteņa dūmu un putekļu rijējus? Bet apkārtnē jau dzīvo tikai strādnieki...”

(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 8. aprīlī)

Mācību gadu sākumskolās pagarina no sešiem uz septiņiem mēnešiem

Pirms simts gadiem 10 līdz 13 gadus vecajiem lauku bērniem obligāti skola bija jāapmeklē trīs ziemas sešus mēnešus gadā – no novembra līdz maijam. Tomēr 1914. gadā skolasbērniem jau vajadzēja trūkties, jo lielie onkuļi sāka spriest, ka bērni tā kā ilgāk būtu jātur skolas solā. Sprieda, ka sākumskolas gadi jāpagarina, lai pēcāk lauku bērnus varētu sūtīt pilsētas skolās:

„Šinīs dienās Rīgā sapulcējās Rīgas māc. Apgabala tautskolu inspektori un spriedīs savā konferencē par mācības laika pagarināšanu mūsu pagasta skolās un pareizticīgo tautskolās.

Šai gadījumā igauņu avīze „Postimees” izsakās, ka skolas laika pagarināšana mūsu pagasta skolās ir degošs jautājums. Ja atskaita svētku brīvlaikus, mūsu lauku skolās mācības laiks ir tikai 5 mēnešus garš. Tik īsā laikā nav iespējams neko bērniem iemācīt, vēl mazāk tagad, kur viss jāsāk svešā valodā (pirms 100 gadiem latviešu tautskolām bija jāpāriet uz krievu mācību valodu, tomēr 1. pasaules karš latviešu skolu rusifikāciju pārtrauca – Kasjauns.lv).

Tādēļ skolu priekšniecības nodoms pagarināt tautskolu kursu uz 4 gadiem ir atzīstams. Bet vēl būtu skolas laiks pagarināms ik ziemas no 6 uz 7 mēnešiem, ko daži pagasti jau darījuši. Jaunlaiku saimniecībā uz laukiem bērnu darbs tik vēlā rudenī vairs nav nepieciešams un tādēļ varētu skolas rudenī sākt jau 15. septembrī.

Pagarinot skolas laiku līdz 4 ziemām, jānoliek skolas gadi agrāk, sākot bērnus skolās sūtīt ne no 10., bet 9. un pat 8. gada, lai skolas beigušiem būtu iespējams ari tāļāk izglītoties.”

(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 8. aprīlī)

Kaut arī 20. gadsimta sākumā Rīgā bija attīsta sava vieglo automašīnu būve un Krievu – Baltijas vagonu rūpnīcā ražoja pasaules slavu ieguvušos „Russo Balt” limuzīnus, rīdzinieki vienmēr gribējuši palepoties ar svešzemju spožumiem. Tā tolaik pa Rīgas ielām sāka ripot pirmās „škodas”. Pirms 1. pasaules kara tagad visiem labi zināmie „Škodas” spēkrati oficiāli vēl nesaucās par „škodām”, bet labu labā slava čehu vieglajām automašīnām jau bija. Pirms laulībām ar čehu inženieri Škodu, pazīstamās automašīnas nesa savu „meitas uzvārdu” – Laurin Klement.

Šodien tikai īpaši urķīgs vēsturnieks „Škodas” nosaukumu asociēs ar čehu rūpniekiem – diviem Vāclaviem, Laurinu un Klementu. Šie abi čehu vīri 20. gadsimta sākumā nodibināja firmu „Laurin & Klement”, kas sāka ražot automobiļus. Tikai 1923. gadā „Laurin & Klement” apvienojās ar inženierim Emīlam Škodam piederošo mehānisko fabriku, kas vēlāk pārtapa par lielu autorūpnīcu. Savukārt Laurin Klemnet pēc biznesu apvienošanas pārņēma Škodas uzvārdu.

Bet slavenie čehu auto pa Latvijas ceļiem ripoja vēl pirms čehu uzņēmumu biznesa jeb aprēķina laulībām. Savukārt latviešu lielāko dienas laikrakstu pirmās lappuses rotāja košās „Škodas” vecvecvectētiņu reklāmas, kā, piemēram, to redzam „Dzimtenes Vēstneša” 1914. gada 9. aprīlī.

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.

Elmārs Barkāns/Foto: All Over Press, zudusilatvija.lv, periodika.lv