Kāds latviskajiem Līgo svētkiem sakars ar jogu?

Lai gan pasaules kontekstā saulgrieži ir universāli, latviskajā dzīvesziņā tiem vienmēr atvēlēta īpaša vieta. Jāņu laiks, svētku gaidas, rituāli un simboli ietverti vairāk nekā 2000 tautasdziesmās. Līgo svētki tautasdziesmās ir visvairāk apdziedātās gadskārtas, un, kā zināms, cilvēki nedzied par to, kas viņiem nav svarīgs.

Pirmās norādes uz svētku rituālu senatnīgumu Latvijas teritorijā atrodamas Garlība Merķeļa darbos. Visbiežāk Jāņi tiek asociēti ar latvieša kā zemkopja identitāti, bet pētnieki norāda – tas nav vienīgais veids, kā interpretēt vasaras saulgriežus. Piemēram, dodoties jogas un garīgās pilnveides pasaulē, uz kuru aicina Saulgriežu jogas un mūzikas festivāls, kas šogad saulgriežu laikā notika Siguldā.

Kāds latviskajiem Līgo svētkiem sakars ar jogu? Izrādās – vistiešākais.

Ielūkojoties dziļā, tūkstošiem gadu tālas pagātnes akā, kur meklējamas mūsu saknes, redzam, ka mūsu senči bija nevis zemkopji, bet lopkopji un klejotāji, kas piederēja pie lielas etniskas grupas – indoeiropiešiem jeb āriešiem. Filozofs, garīgo prakšu pētnieks un jogas pasniedzējs Valdis Svirskis skaidro, ka indoeiropiešu ģenētiskais nospiedums jaušams Eiropas un Ziemeļindijas etniskajā pamatā. Tas nozīmē, ka eksistē ģenētiska un kulturāla saikne, kas savieno Eiropas un Ziemeļindijas tautas. “Ņemot vērā kultūras kopsakarības,  ir pamats runāt par plašāku mēs jēdzienu senatnē, par kopēju indoeiropiešu kultūras bāzi, no kuras izauga baltu, slāvu, ģermāņu, Ziemeļu un Centrālās Indijas etniskie zari. Dažādas tautas kultūrvienojošais elements ir plašāks, nekā mēs ikdienā pamanām.

Kad sakām senie latvieši, mūsu uztvere un domāšana ir lokāli ierobežota. Kas ir senie latvieši? Varam runāt par senajiem kuršiem un latgaļiem, bet vai varam runāt par latviešiem tālā pagātnē? No sendienām ir saglabājies baltu (prūšu, leišu, latviešu) mantojums, bet vēl tālākā pagātnē mēs piederējām pie indoāriešu saimes, kuras pārstāvji ir ģermāņi, slāvi un balti. Tātad – krievi, latvieši, lietuvieši un vācieši ir vienas saimes atzari, un, kā zināms, asākās peripetijas liktenis mēdz radīt tieši starp tuviem cilvēkiem. Šajā ziņā tā ir liktenīga zīme – vajadzība atrast kopību, nevis tikai caur asinssaitēm, bet pilna mērā apjaust radniecību ar seno vēdu valodu – sanskritu.

Valdis Svirskis uzsver – šajā kontekstā jārunā par diviem kultūras slāņiem. Pirmais veidojas no kultūras izpausmēm, kas saistītas ar kopību noteiktā reģionā un veido neatkārtojamu musturu, apliecinot kolektīvo individualitāti ar tradīcijām un ieradumiem.

Otrs ir vispārcilvēciskais līmenis. “Ikvienas etniskās grupas, nācijas, reliģijas vai subkultūras pārstāvjiem ir noteikti priekšstati, nereti pat dogmatiski, par to, kas un kad jādara, kā jāizskatās, kas jāceļ galdā, kā jāsvin svētki. Turklāt tradīcijas veidojas, akumulējot vērtīgu pieredzi, kas uzkrājusies ilgākā laika periodā. Jāņem vērā, ka uzkrājas ne vien vērtīga pieredze, bet arī tā, kas tiek pieļauta, ar ko sabiedrība samierinās, piemēram, atkarību veicinošo vielu lietošana. Alkohols rada spēcīgas atkarības, tomēr, lai noteiktā sabiedrības slānī neizraisītu konfliktus, dzeršana ir iekļauta kultūras tradīcijā. Tas nozīmē, ka kaut kas potenciāli tumšs un destruktīvs tiek sakralizēts un pieņemts kā latviskās identitātes daļa. Ikvienā grupā ir individualitātes, personības, kas meklē iespēju reflektēt par svētku patieso jēgu, atrod vērtības, kas ved dažus pakāpienus augstāk, un šajā gadījumā mēs jau varam runāt par pakāpšanos uz citu kultūras līmeni – vispārcilvēcisko. Šajā brīdī veidojas spriedze, kas dod iespēju pielāgoties vecajam, paliekot uz vietas, vai reformēties, ejot uz priekšu. Ja cilvēks atrodas pirmā līmeņa kultūras tradīcijā, viņam ir grūti pieņemt citādo. Cilvēkam šķiet, ka atšķirīgais sagraus vai sašķobīs kultūras pamatu, uz kura viņš stāv, tāpēc jauno labāk vispār izskaust. Kad cilvēks pakāpjas uz otro līmeni, viņš sāk apjaust, ka ārējās piederības pazīmes – ēšanas, ģērbšanās, svinību u. tml., ko uzskatījām par individualitātes zīmēm – ir sekundāras, viņš nonāk līdz vispārcilvēciskām vērtībām. Mēs varam svinēt saulgriežus tā, kā to dara noteiktā reģionā, bet varam būt atvērti informācijas laukam, kas stāv visam pāri, apjaušot savu iekšējo nepieciešamību, sajūtot, kas tieši no visa plašā pasaules kultūras klāsta palīdz piepildīt mūsu eksistenciālo jautājumu formu, paplašināt pašapziņu un augt individualitātei. Nav tā, ka latvietis garīgumu spēj iemantot tikai pastalās, skandējot to, kas dainās rakstīts, un dzerot no lieliem alus kausiem. Mani sarūgtina, ka visur tiek reklamēts alus, it kā mūsu nacionālā identitāte bez tā nevarētu pastāvēt.”

Te nu mēs nonākam pie senākās no garīgajām tradīcijām – jogas, kas sākumā veidojās kā vēdiskās tradīcijas daļa, piesaistīta reliģiozitātei, bet, sasniedzot noteiktu pieredzes līmeni, sāka distancēties no dogmām, nolobīties no slāņa, kurā garīgās vērtības ir pielīmētas ārējai izpausmei, turpina Valdis Svirskis.

“Stāvoklis, ko mēs apzīmējam ar vārdu meditācija, tika apzināts Ziemeļindijā pirms apmēram trim tūkstošiem gadu. Vēdiskos priesterus dēvēja mums, latviešiem, labi zināmā vārdā par bramaņiem, jo Latvijā ir cilvēki ar uzvārdu Bramanis, Brahmanis. Sanskritā bra nozīmē Dieva radošā elpa, man – indivīds/nesējs. Un tā priesteri ievēroja, ka plašumā pie dabas, jūras, ugunskura cilvēkā notiek spontāna nomierināšanās, saplūsme ar dabu, iekšēja apklušana. Pazūd domu mutulis starp cilvēku un to, ko viņš redz, izzūd robežas. Spontāns meditācijas stāvoklis, kas raksturīgs apziņai, ir iedzimts, nevis iegūts, iemācīts dzīves laikā. Cilvēks alkst nokļūt pie dabas, pie ezera vai upes, klusumā, jo neapzināti meklē iespēju nonākt situācijā, kurā šis psihiskais stāvoklis atritinās. Nevar teikt, ka kaut kas no ārpuses cilvēkā ielej šīs sajūtas, nē, ārējā vide tikai palīdz katalizēties psihiskiem procesiem. Atklājot šo stāvokli, priesteri pievērsa uzmanību tā radītajam pozitīvajam efektam. Pēc meditācijas cilvēki kļuva mierīgi, apgaroti, rada risinājumus dažādām situācijām, atklāja sevī jaunrades spējas un nonāca līdz atklāsmēm. Priesteri sprieda: ja jau šis stāvoklis ir tik vērtīgs, varbūt varam nevis gaidīt, kad apstākļi mūs nomierinās, bet kaut ko darīt, lai attīstītu sevī šo spēju.

Senajā Indijas tradīcijā un budismā ir vēl kāds būtisks vārds – samaņa, kas ir analogs samērā jaunajam vārdam apziņa. Visbūtiskākā vārdā samaņa zilbe ir sa – tā pati, kas vārdā saule, sajūgs, satversme. Krievu valodā ir zilbe co (so): cознание, солнце, собор, собрание. Sa un so apzīmē vienojošo, saturošo – sauli, kas visu redz un savieno. Te mēs nonākam pie ļoti interesanta vārda līgo, kuram ir tā pati sakne, kas vārdiem иго un joga. Latīņu valodā liga ir nošu savienojums, mēs zinām arī, ka sportā no otrās līgas pāriet uz pirmo. Es nāku no Latgales, kur ļaudis daudz dziedāja līgo dziesmas, bet neviens nevarēja man paskaidrot, no kurienes tas vārds radies. Reiz, uzrunājot krievu auditoriju, sapratu, ka etimoloģiski šie vārdi atrodas viennozīmes laukā, tie ir izauguši no viena un tā paša apzīmējuma. Līgo nozīmē vienot, Līgo svētki ir vienošanās un saplūsmes ar sauli svētki. Saulgriežu laiks, kad saule ir visaugstākajā punktā, iemieso sevī ne tikai vitalitātes spēku, auglības un vairošanās rituālus, bet arī skaidrību, kopīgo saturētību. Kad mēs dziedam līgo meži, upes, pļavas, saule, tiek piesaukta vienotība, kurā smelties dabas spēku turpmākai dzīvei. Neredzamās netveramās saules, kas spīd naktī, kad ir tumšs, metafora norāda arī uz psiholoģisko realitāti. Līdz ar to līgo – joga garīgajā aspektā – rosina meklēt saskaņu ar dabu, nevis tikai izklaidēties.

Ja mēs nemēģinām virzīties uz iekšēju saskaņu, uzliekot sev augstāku latiņu, bet sākam apreibināties, nekas nesanāk, jo apreibusi apziņa nespēj pacelties. Ja mēs jogu uzlūkojam nevis kā šauru Indijai piesaistītu praksi, bet kā individuālu garīgi ētisko ceļu, tā ir paņēmienu kopums, kas ļauj nonākt līdz iekšējiem saulgriežiem, kas simbolizē jaunu personības dzīves lappusi, izaicinājumu. Ja paliekam tik senas pagātnes formālo tradīciju robežās, attīstība nav iespējama. Lolojot, sargājot un svētījot tradīcijas, nevajadzētu tajās ieķept. Un joga latviešu saulgriežos var tikt uzlūkota kā vienotības meklējumi, iedvesma, jauna pieredze.”

Iebilstu, ka ir visai grūti jogu un meditāciju sasaistīt ar Jāņiem, kam raksturīga orģiastiska daba, iztrakošanās un vaļība – miesas un gara sprādziens, izkāpšana no atturīgā, nevainojamā tēla. Visatļautība, alkohola baudīšana, pārēšanās, seksuālās enerģijas izlaušanās, kad, kā mēdz dziedāt, nezināja, kura meita, kura māte, Jāņiem nāk līdzi no seniem laikiem.

Valdis Svirskis piekrīt, ka emocionāli instinktīvais elements, dzīrošana, tas, ko sengrieķi dēvēja par bakhanālijām, saulgriežos raksturīgs arī slāviem, ukraiņiem un citām tautām. Šie motīvi spilgti parādās Andreja Tarkovska filmā Andrejs Rubļovs.

“Vitalitātes strūklaka, kas svētkos šāvās uz visām pusēm, un dziņu izpausmes, veidojoties sabiedrībai, tomēr pamazām tika ierobežotas. Cilvēki saprata: ja dziņas nesavalda, tās kļūst postošas. Tā radās tradīcijas, kas ielika cilvēku robežās un apzinātībā. Kad tu pārej pāri liesmojoši ugunīgajai vitalitātei, nesadedzinot sevi, un prāta vēlmei visu iedzīt rāmjos un saskaldīt, tu nonāc pie iekšējās saules, par kuru tev atgādina ārējā saule.”

Sarunai pievienojas un Valda Svirska teiktajam piekrīt Saulgriežu jogas un mūzikas festivāla idejas autors, centra Miervidi vadītājs, psihoterapeits Sandis Kristars Dūšelis.

“Kad satieku domubiedrus, kas meklē un dara kaut ko līdzīgu, tas man dod iedvesmu, ka neesmu viens tāds jocīgs savā ceļā. Saulgriežu jogas un mūzikas festivāla pamats – sarunas par iekšējiem – garīgiem, psiholoģiskiem – procesiem un dzīves jēgu. Tas gan nenozīmē, ka nevajag priecāties, tāpat tas nav pasākums, kurā jāizvēlas viens par labu otram vai kokteilis, kurā latviskās dainas sajauktas ar meditāciju un izklaides putukrējumu pa virsu. Savs laiks ir atvēlēts nopietnai jogas praksei, savs latviskajiem rituāliem.” Valdis Svirskis papildina: “Tas ir kā ar smaržām pļavā, kurā ir dažādi ziedi – gundegas, pīpenes. Brienot pa pļavu, mēs to baudām kopumā. Mūsu vīzija par to, kā kultūras process varētu notikt nākotnē, ir ļaut cilvēkiem vērot pļavu kopumā, nevis piedāvāt atsevišķus ziedus. Gūstot daudzkrāsainās pļavas pieredzi, cilvēki rod personisku impulsu saskaņotības meklēšanai. Nobriedušu filozofisku skatījumu citas kultūras virzienā tu vari vērst arī bez konkrēta etniski nacionāla pamata. To var salīdzināt ar pļavām, kas vienā apvidū ir vairākas, bet debesis virs tām ir vienas.”

Kultūra un identitāte nav kaut kas dogmatisks, bet dzīvs process, kas mainās un attīstās atbilstoši noteiktu sabiedrības grupu interesēm, turpina garīgo prakšu pētnieks. “Saulgriežiem mēs varam pievērst uzmanību meditatīvi introvertajā, gaismas un klusuma aspektā, ar augšup kāpjošu iekšēju norisi, kā ceļam uz jaunu nozīmju atklāšanu, vērtību apjaušanu, iedvesmas smelšanu, kas palīdz piepildīt kultūras procesu daudzveidīgās formās. Svarīgākais ir, kādas nozīmes mēs ieliekam valodā, ko un kā sakām, ar kādu sirds attieksmi dzīvojam. Jogu un meditāciju ir svarīgi pieminēt, lai kultūras process iegūtu pilnvērtīgumu, lai tajā nebūtu tikai trakulīgi instinktīvā, ekstraverti līksmā. Un vēl: lai svētkos pēc iespējas mazāk būtu aptumšoti nodzerošais.”

Jautāju, kas, pēc Valda un Sanda domām, mūsdienu racionālos, pragmatiskos cilvēkus tik ļoti saista, aizrauj, pievēršoties garīgajām praksēm, meditācijai, jogai. Dažbrīd teju šķiet – tā kļuvusi par modes lietu. Sandis kā iemeslu min iekšēju apjukumu, nelaimīgumu. “Ir pētnieki, kas saka, ka mūsdienu cilvēks lielveikalā vienā iepirkšanās reizē apstrādā tik daudz informācijas un pieņem tik daudz lēmumu, cik cilvēks pirms simts gadiem mēneša laikā. Nav brīnums, ka nemitīgā informācijas plūsma rada apjukumu un iekšēju līdzsvara zudumu. Līdz ar to cilvēki meklē instrumentus, kas palīdzētu atgūt līdzsvaru un mieru.” Lai gan vārds joga pēdējo 100 gadu laikā rietumos apaudzis ar biezu kultūras slāni un asociējas galvenokārt ar vingrošanu, tā sākotnējā jēga ir koncentrēšanās un apzināšanās. “Ja vingrošanu veic bez klātbūtnes sajūtas, domājot par e-pastiem un darbu, tā nav joga, tas ir pa tukšo.”

Valdis Svirskis teic – cilvēki, kas nāk uz viņa vadītajām sirds meditācijas nodarbībām, ir būtiski mainījušies. “Kādreiz cilvēkiem bija liela interese par paranormālām parādībām, ekstrasensoriku, tagad vairāk ir cilvēku, kuru dzīvē ir pārlieks stress. Viņi neprot pašnomierināties un saprot, ka ar pašsuģestiju nepietiek, jo tā nav pietiekami trenēta. Ir cilvēki, kas cīnās ar atkarībām, tostarp no nomierinošiem līdzekļiem, no kuriem nespēj atbrīvoties neapdomīgas ārstu rīcības dēļ. Viņiem neviens nebija parādījis, kā bez psihotropām vielām, ar vingrinājumiem tikt galā ar emocionālām problēmām un dziņām. Visbeidzot, vērojama pozitīva tendence – aizvien vairāk ir cilvēku, kuru meditācijas nolūks ir garīgi ētiskā izaugsme, viņi vēlas būt labāki cilvēki, ar mazāk negatīvajām emocijām. Meditācijas paņēmieni nav vērsti uz spēju un talantu atraisīšanu, bet tiek uzlūkoti kā instruments kļūt labākiem.”

Saku, ka apturēt lēkājošās domas ir grūtāk nekā pacelt sava svara stieni fitnesa zālē.

Mani sarunas biedri iebilst: meditācijas stāvoklis atraisās no iedzimtās spējas, ikviens to spēj sasniegt. “Meditatīvi stāvokļi mums visiem ir pazīstami no ikdienas: tajos var nonākt ravējot, adot, braucot pa taisnu ceļu ar mašīnu, šūpojoties krēslā, jā, pat apdauzot galvu, kad kādu mirkli apdullis klimsti apkārt, nesaprotot, vai ir labi vai nelabi. Tomēr tukša galva ir tikai meditatīvs stāvoklis, nevis meditācija. Meditācija nozīmē apzināties, praktizēt, koncentrēt uzmanību, izjūtot mieru un plašumu. Meditatīvā transā cilvēkam acis spīd, viņš ir sajūsmināts, skatījums uz pasauli paplašinās, un šis stāvoklis kvalitatīvi atšķiras no tā, kas tiek izraisīts ar apreibinošajām vielām,” skaidro Valdis Svirskis.

Turpinām sarunu par Jāņu simboliem. Lai gan ilgu laiku papardes zieda meklēšana tika reducēta līdz seksualitātei, dziesmās un pasakās attiecībā uz papardes ziedu parādās cits konteksts – papardes zieds visupirms ir zināšanas, viedums. Izziņas avotos teikts – papardes ziedu jāiet meklēt vienam pašam, nevis divatā vai skaļā kompānijā. Tad cilvēks sāk saprast putnu un dzīvnieku valodu, redz apslēptu mantu, redz cauri kaut kam virspusējam, ikdienišķam, dzird, ko mājās palicēji runā, kas patiesībā nozīmē – iegūst jaunas zināšanas, pieredzi, paceļot sevi virs ikdienišķā līmeņa. Valdis Svirskis piekrīt, uzsverot, ka dziļākā izpratnē meklēt papardes ziedu nozīmē atrast to, kas ir netverams. “Gada visīsākajā naktī, kad tumsa iestājas uz neilgu laiku, arī šajā tumsas pleķītī ir jāatrod gaisma – papardes zieds, kas izgaismojas saulgriežos. Ja izpratne par garīgumu zudusi, paliek izklaides moments, atbilstošs katra cilvēka vēlmei un izpratnes dziļumam.”

Piemēram, zāļu vainags ir kā nimbs, maģisks aplis. Ugunskura, Jāņu siera aplis simbolizē sauli un pasargā no nelaimēm, slimībām, nelabvēļiem. Apli mēdz uztvert arī kā Dieva monogrammu, kas ietver dievišķā bezgalību. Aplis ir arī vīrišķā garīguma zīme. Apli kristietībā interpretē kā ģeometrisku figūru, kas attēlo dažādus radīšanas līmeņus. Trīs saslēgti apļi simbolizē Trīsvienību. Kristīgajā tradīcijā aplis simbolizē arī laika robežas, elementus, saules kustības periodus un Mēness fāzes. Dantes Dievišķajā komēdijā debesis, šķīstītava un elle sadalīta vairākos līmeņos – apļos. Eņģeļi bieži vien attēloti nostājušies apkārt Dievam un Kristum. Dažādās meditācijās tiek izmantots aplis. Valdis Svirskis skaidro, ka meditatīvajās praksēs aplis ir cieši saistīts ar ugunskuru centrā. “Senajiem indoeiropiešiem uguns bija svēta substance, jo uguns savieno redzamo un neredzamo pasauli, debesis un zemi, caur ziedojumu ugunij tiek godāti neredzamie spēki. Vēlāk no šīs formas atteicās, jo tai nav papildu kvalitatīvas jēgas.” Jogas pasniedzējs parāda fotogrāfijas, kurās atainots, kā ūdens kristāli mainās lūgšanu meditācijas laikā. Izrādās, ka trīs reizes augstāka kristālu harmonizācijas pakāpe tiek panākta brīdī, kad aplī ap ūdens trauku sastājušies dalībnieki ir nevis sadevušies rokās, bet sakļāvuši plaukstas sirds līmenī. Kāpēc? “Sirds čakra ir līdzsvara punkts. Sakļaujot plaukstas un turot tās centrā, pie sirds, tiek panākts vislielākais efekts uz vidi. Kad cilvēki sadodas rokās, dzīves dziņas spēks izkliedējas, bet sirds līmenī tas izpaužas kā augstākās cilvēciskās kvalitātes, dvēseles gaisma – līdzcietība, mīlestība saplūsme ar dabu un citu cilvēku. Instinktīvajā līmenī pilnvērtīgu kopību nevar realizēt. No visām čakrām tieši caur sirds čakru mēs iemantojam spēju harmonizēties.”

Svinot ar pilnu krūti, priecājoties un smejoties cilvēki ilgojas kļūt līksmāki, laimīgāki, turpina Valdis Svirskis. Tomēr izrādās, ka miesiski sasniegtās līksmes stāvoklis turpinās neilgu laiku, bet mums priekšā dienas, nedēļas, mēneši. Garīgi cilvēki lūkojas plašāk – kā iegūt spēcinājumu dzīvei. Sandis piebilst, ka ar saulgriežu rituāliem cilvēks meklē spilgtu pieredzi, kas ļautu sajust vienotību ar dabu un pasauli. “Viens veids, kā to panākt ir radīt skaistu rituālo bāzi – tērpus, vainagus, dziesmas, ugunskuru. Intensīvie vides iespaidi uz mirkli ļauj pierimt ikdienišķajam iekšējam dialogam, un cilvēks piedzīvo saplūšanas – ar Dabu, Kosmosu, pasauli, izjūtu. Tomēr var gadīties, ka kādam ir problēmas darbā vai viņš lauza galvu par rēķiniem, kas jāsamaksā pēc Jāņiem, un, pat ja viņš atrodas tur – skaistajā vidē un pastalās, viņš nekādu burvību neizjūt. Tātad skaistā rituālā bāze nenodrošina skaistu pieredzi, tāpēc meditācija, koncentrēšanās ir tas instruments, kas palīdz iegrožot patvaļīgi, haotisko iekšējo sarunu, ļaujot piedzīvot spilgtu iekšējo pieredzi, pat ja ārējā vide varbūt nav tik koša.

Protams, mēs ar savu piedāvājumu meditēt saulgriežos kādā varam radīt baiļu sajūtu, ka viņam tiks atņemts alus kauss, viņam pierastie svētku rituāli, tādējādi izsitot viņa stabilitāti zem kājām. Iespējams, kāds atmetīs ar roku, pavīpsnās vai pat gribēs mest ar alus kausu tam, kurš saka – Jāņus var svinēt citādāk. Mūsu ideja nav jaukt kopā tradīcijas vai kādam kaut ko atņemt, mūsu nolūks – piedāvāt metodes, kas spilgtāk ļaus piedzīvot arī tradicionālos rituālus.”

Sarunas izskaņā Valdis Svirskis teic: saulgrieži cilvēka iekšējā dzīvē līdzinās pilnmēness laikam debesīs to visaugstākajā – apskaidrojošajā un izgaismojošajā – izpausmē.