Labklājības ministrs par zemessardzi: „Izšauts tik daudz, ka tā īsti vairs negribas šaut”

Tagad, kad saistībā ar notikumiem Ukrainā, aktīvi spriežam par mūsu valsts aizsardzības spējām un arī zemessardzes lomu, savās domās par zemessardzi un dalību tajā ar Kasjaus.lv dalījās labklājības ministrs Uldis Augulis.

Ja runājam par taktiku, tad, droši vien, tās varētu būt dažādas. Tā kā mums aizsardzības sistēmas pamatā ir sauszemes spēki, kuros ietilpst arī zemessardze, tad viens no šiem taktikas variantiem arī būtu partizānu taktika ar no tā izrietošo. Tas gadījumā, nedod Dievs, mums būtu jāiesaistās kādā karadarbībā.

Aktīvs zemessargs esmu jau no paša sākumā. Kā 1990. gadā beidzu Jaunpils vidusskolu, arī uz tā patriotisma viļņa iestājos zemessardzē. Un tā līdz pat šai dienai esmu zemessardzē. Šobrīd gan tajā vairs tik aktīvi nedarbojos, kā deviņdesmitajos gados.

Pirmā bija Jaunpils rota pie Tukuma 42. bataljona. Šobrīd jau skaitos pie Dobeles bataljona. Esmu palicis uzticīgs Jaunpils rotai, jo tur ir visi mani bijušie cīņu un kaujas biedri. Neskatoties uz to, ka tagad esmu ministrs, neesmu neko mainījis, jo savi veči jau paliek savi veči.

Pa šiem gadiem ir bijis daudz kas interesants. Deviņdesmito gadu sākumā pietiekoši aktīvi apkarojām bandītismu, visus tā saucamos „jumtus”. Piemēram, pie viena uzņēmēja atbrauca cilvēki, kuri viņam teica, ka vajag dot kaut kādu naudiņu. Pārplēsa rubli uz pusēm, iedeva viņam vienu pusīti un piekodināja – nauda būs jādod tam, kas paradīs otru noplēsto rubļa pusīti. Uzņēmējs ļoti ilgi, gudri un veiksmīgi runājās ar reketieriem, tēloja muļķi, ka neko nesaprot. Tikmēr sieva pazvanīja mums, zemessargiem. Mēs atskrējām un visu to brigādi saņēmām ciet.

Bijušas daudz krasta mācības, tur bija visādi gājieni. Vienreiz tādas bija Kurzemes jūrmalā. Naktī sēžam slēpnī, iedomātais pretinieks apkārt staigā. Skatāmies braukā kaut kādas mašīnas. Pieejam tuvāk – ap ugunskuru sēž vīri. Aplencam viņus un no visām pusēm sākam uz viņiem šaut ar mācību patronām. Beigās izrādījās, ka tas viss nav iedomātais pretinieks, bet gan malu zvejnieki ar savu lomu. Iztēlojaties: sēžat mierīgi jūras krastā un tad no visām pusēm uz jums sāk šaut. Viņi bija pamatīgi pārbijušies. Domāju, ka malu zvejniecība viņiem uz kādu laiku aizmirsās.

Pa šiem gadiem izšauts tik daudz, ka šobrīd tā īsti vairs negribas šaut.

Vienu brīdi biju izlūks, tad kādu brīdi granātnieks, bet esmu veicis dažādas funkcijas – gan stāvējis blokpostenī, gan izgājis diversijas, gan aizsardzības apmācības. Praktiski esmu izgājis cauri visam zemessardzes ciklam ar visām taktiskajām apmācībām.

Ierindas pilsonis par zemessardzi dzird gadījumos, kad tā likvidē kādu nesprāgušu munīciju vai piedalās kādās meklēšanas operācijas? Bet kādas ir tās zemessardzes aktivitātes, kuras „parastais cilvēks” neievēro?

Sevišķi laukos zemessargi piedalās dažādu pasākumu apsargāšanā vai kārtības nodrošināšanā, pēc vietējās pašvaldības lūguma veic pašvaldības policijas funkcijas.

Man liekas nepareizi tas, ka ir samazinātas zemessardzes funkcijas, salīdzinot ar to, kādas tās bija deviņdesmitajos gados un gadsimta sākumā. Atceros, ka deviņdesmitajos gados sevišķi lauku rajonos zemessargi dežurēja naktīs, lai visādi jumta licēji nebraukātu apkārt. Cilvēki jutās pietiekami droši.

Toreiz viss notika uz patriotisma viļņa, nevienu neinteresēja, cik viņam par to samaksās. Vēlāk patriotisms pieplaka un sāka ierobežot arī pašu zemessardzi.

Pašlaik valdība ir pieņēmusi pareizus lēmumus, ka mēs stiprinām zemessardzi. Būs jaunākas, modernākās formas. Tālāk jādomā arī par ieroču modernizāciju. Liela daļa vecie zviedru automāti jāmaina uz kaut ko gudrāku, modernāku, it sevišķi šodiem, kad nezinām ko mūsu lielais kaimiņš plāno darīt Ukrainā. Nedod Dievs, ka arī pie mums kaut kas tāds notiktos.  

Zemessardze ir tas spēks, ko iespējams pietiekami ātri mobilizēt, ja kaut kas šeit notiek. Viens no zemessardzes stiprināšanas mērķiem varētu būt preventīvais aspekts – lai visi no malas redz, ka, ieejot mūsu teritorijā, gandrīz katrā otrajā mājā var sastapties ar kaut kādu pretestību.

Priecē, ka pēdējā laikā pastiprinājusies interese par zemessardzi, ka jaunie cilvēki domā par patriotismu, savu valsti. Zinu, ka daudzi man pazīstami cilvēki interesējas par to, kā iestāties zemessardzē. Tie ir jaunieši līdz 30 gadiem, kuri tik tiešām domā par savas valsts nākotni, ir savas zemes patrioti.

Teicāt, ka salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem gadiem, zemessardzes loma ir samazināta. Cik lielā mērā tas ir noticis?

Kādreiz zemessargi patrulēja uz ceļiem, apkaroja kontrabandu… Tās aktivitātes bija daudz lielākas. Manuprāt pavisam nesen zemessardze būtu liels atbalsts pret „spaisiem”. Ja zemessargi staigātu riņķi ap tiem kioskiem un tos kontrolētu, tad, iespējams, tādi „spaisi” nebūtu parādījušies vispār.

Senāk zemessardze lielā mērā balstījās uz brīvprātības, patriotisma principa, bet tagad daudzi prasa, kas man par to būs, cik maksās…

Tie, kas visu laiku ir bijuši aktīvi zemessargi, arī šobrīd zemessardzē darbojas brīvprātīgu. Protams ir patīkami, ja par to tev arī kaut ko samaksā. Cilvēki zemessardzei velta savu brīvo laiku, sestdienas, svētdienas, kad dodas mācībās. Manuprāt būtu ļoti pareizi, ja viņiem patriotismu uzturētu kaut vai ar mazu naudiņu. Piemēram, ekipējumu, tos pašus lukturīšus, zemessargi jau pērk par saviem līdzekļiem. No valsts puses visu laiku tāda bijusi attieksme, ka zemessardzei nav tik daudz ticis, cik vajadzīgs.

Kā vērtējat mūsu valsts aizsardzības politiku un attieksmi pret zemessardzi?

Pirmām kārtām, iestājoties NATO, esam apsolījuši, ka mēs aizsardzībai atvēlēsim 2% no IKP. Šajos divos procentos ietilpst arī zemessardze, jo tā iekļaujas sauszemes spēkos. Un tas, kas ir apsolīts, acīmredzot, arī ir jāpilda,. Sevišķi ja paskatāmies uz to, kas mums notiek pierobežā. Lai mums kāds palīdzētu un lai mēs būtu partneri atbilstoši tam, ko esam solījuši, mums tas ir jādara. Protams, skatoties uz mūsu esošo situāciju, ir jāvienojas, kad mēs līdz šiem solītajiem diviem procentiem nonākam – vai tas ir 2020. vai kāds cits gads. Bet, ja tu esi apsolījis, tad pildi, ja tu nevari izpildīt, tad vienojies par citiem nosacījumiem.

Kas zemessargam jādara, ja tagad izceltos kāda ārkārtas situācija?

Zemessardze var pietiekoši ātri mobilizēties, katram zemessargam ir zināms, kas jādara, ir apziņošana caur mobilajiem telefoniem. Man arī pašreiz nāk īsziņas, piemēram, par notiekošām mācībām, kur jāierodas un tā tālāk.

Un konkrēti, kas būtu jāda jums, ja tiktu izsludināta mobilizācija?

Jāklausa savam tiešam komandierim, kas nosaka visas darbības, - nodaļas, vada, rotas komandierim. Bet man ir mazliet savādāka situācija, jo esmu ministrs. Bet ja nebūtu, tad - forma mugurā, soma līdzi un uz priekšu…

Kasjauns.lv/Foto: no personīgā arhīva