Kaili peldētāji jūrā nerro sievietes. Pirms 100 gadiem...
1914. gada jūlijā Latvijā jau virmo pasaules kara vēsmas – izsludināta mobilizācija, veikalnieki slēdz ciet savas bodes, ārzemnieki bēg no Rīgas. Tomēr dzīve vēl rit ierastās sliedēs – kaili peldētāji Liepājas pludmalē kaujas, Jaunjelgavā pasažieri nav apmierināti ar sabiedrisko transportu, Palsmanē kādās kāzās zibeņo ne pa jokam.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Kaili peldētāji sievietes dauza ar vecu trumuli
1914. gadā, kad Latvijas jūras kūrortos sievietes un vīrieši peldējās kaili un atsevišķās peldvietās, nebija nekādas kārtības, jo gan vieni, gan otri vēlējās redzēt pretējā dzimuma kailās miesas. Lai miesaskārīgie varētu savas vēlmes īstenot, darbā tika likti visi līdzekļi – arī veci trumuļi:
„Kaušanās sieviešu peldētavā. Liepājā no vīrieši brīvpeldētavām dažādi „malači” bieži iepeld sieviešu brīvpeldētavās un tur visādi nerro sievietes. Piektdienas pievakarē atkal daži „zeļļi” bija iepeldējuši sieviešu nodaļā, kur sievietes, paredzēdamas uzbrukumu, bija apbruņojušās kokiem. Izcēlās kaušanās pēc visiem mākslas likumiem. Rezultāts bija vairāki ievainoti. Kādai sievietei ar vecu trumuli sasista seja un arī kāds puika ievainots. Tikai vēlāk policisti piesteidzās laivā un izlīdzināja kailos kaušļus.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 2. jūlijā)
Palsmanē kāzās zibeņo ne pa jokam
Pirms simts gadiem kādās kāzās Palsmanes pusē zibeņoja ne pa jokam. Zibens centās izjaukt kāzas tieši pirms svinīgās ceremonijas baznīcā. Zibens spēriens trāpīja gan vairākiem kāzu viesiem, arī līgavas tēvam, gan ēkās. Tomēr viss beidzās laimīgi – cilvēkus atdabūja atpakaļ pie samaņas, ēkas neaizdegās un baznīca, kur norit laulības, arī palika neskarta:
„No Palsmanes. Zibeņa spēriens kāzu namā. 6. jūlija pēcpusdienā te uznāca ļoti bargs pērkons, kas deva spērienu un spēriena. Kāds spēriens trāpīja Palsmanes muižas nomalē kādu dzīvojamu ēku, kur pašlaik svinēja kādam skolotājam kāzas, un kur kāzu viesi pašulaik posās iet uz baznīcu uz laulāšanu. Spēriens istabā ķēris brūtes tēvu, pensionēto skolotāju B., kā arī 1 jaunekli un 3 jaunavas. Visus izdevās dabūt pie samaņas. Ēku gan pērkons neaizdedzināja. Zibens iešāvās arī pa skursteni draudzes skolas ēkā, to gan neapskādēdams. Tāpat saspārdīti daudz koki, telegrāfa un telefona stabi, iesperts arī āboliņa gubās, kuras sadegušas. Tuvējā kaimiņu Rauskas pagastā no zibeņa nogalināti arī daži mājlopi.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada . jūlijā)
Jaunjelgavā saniknots pasažieris sadauza tvaikonīti
Ar sabiedrisko transportu cilvēki bija neapmierināti arī pirms 100 gadiem. Ja šodien puktojamies par bagāžas pazušanu lidostās vai to, ka „mikriņu” vadītāji neizsniedz biļetes, tad savulaik objekti, pret kuriem raidīja pretenzijas, bija citi, bet viens gan palicis nemainīgs – pasažierus tas noved līdz baltkvēlei:
„No Jaunjelgavas. Kā vienīgais satiksmes līdzeklis par Daugavu pie Jaunjelgavas ir prāmis un kāds tvaikonis, kuru dēļ bieži vien publikai iznāk sadursmes ar pārcelšanas turētāju. (Kādā) naktī vairāki cilvēki gaidīja Daugavas labā pusē prāmi vaj tvaikonīti, kas lai viņus aizgādātu uz Jaunjelgavu. Gaidīja stundām, bet nevarēja sagaidīt. Viens gaidītājs Pēters Jurjāns deva signālu, lai pārceļ, pat ar revolvera šāvieniem, bet viss bija veltīgi. Beidzot nāca tvaikonītis, bet tad arī Jurjāna pacietībai bija beigas. Viņš dusmās sagrieza tvaikonīša tauvas, kuras no tvaikonīša izmeta uz laipām, kā arī galīgi izpostīja tvaikonīša piestātni, saukdams: „Ja jau nav sakarīgas satiksmes, tad lai nav nemaz.” Pārcelšanās turētājs Mārtiņš Upīts to ziņoja policijai un tā Pēteri Jurjānu sauca pie atbildības. Miertiesnešu sapulce sodīja Jurjānu ar 2 nedēļām aresta.”
(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 18. jūlijā)
Krievijas impērijā, arī Latvijā, ievieš ārkārtīgas apsardzības stāvokli
1914. gada jūlija vidus. Latvijā vēl pāris nedēļas noritēs mierīga dzīve un tad Krievijas impērija iesaistīsies 1. pasaules karā. Sarajevā jau nošauts Austrijas erchercogs, Rietumeiropas valstis jau sākušas karot un latviešu avīzes publicē satraucošus cara Nikolaja ukazus:
„Visaugstākā pavēle valdošam senātam. Pēterburgā, 12. jūlijā. Oficiāli. Izskatījuši Mums iesniegto ministru padomes sevišķo žurnālu un piekrizdami padomes lēmumam, ka vajadzīgs Pēterburgas un Maskavas pilsētu apgabalus, kā arī Pēterburgas un Maskavas guberņas no pastiprinātas apsardzības stāvokļa pārvest ārkārtīgas apsardzības stāvoklī, Mēs pavēlam pirmkārt izsludināt pa minētām pilsētām un guberņām ārkārtīgas apsardzības stāvokli, nododot galveno pavēlnieku tiesības Pēterburgas un Maskavas pilsētu priekšniekiem un Pēterburgas un Maskavas gubernatoriem pēc piederības un, otrkārt, šo rīcību ievest pa telegrāfu. Valdošais senāts nekavēsies šā izpildīšanai spert vajadzīgos soļus. Uz oriģināla ar Viņa Majestātes roku parakstīts: Nikolajs.”
(„Latviešu Avīzes”, 1914. gada 15. jūlijā)
Kara dēļ krievi un ārzemnieki bēg no Latvijas
Tuvojošās kara jausmas jūtamas arī uz Rīgas un Jūrmalas ielām. Veikalnieki un tirgotāji izrāda aizvien mazāk vēlmes tirgoties, cilvēki uz ielām parādās tikai nepieciešamības gadījumā, promenādes vairs nav modē, krievi un rietumeiropieši kravā čemodānus un laižas prom no Latvijas:
„Nopietni laiki. Tagadējais politiskais stāvoklis, par kuru visi runā, manāmi pārgrozījis arī dzīves ārējos apstākļus Rīgā un Jūrmalā.
Uz ielām kustība daudz mazāka. Pie biržas, kur senāk bariem stāvēja tirgotāji un veikalnieki, tagad nav nekādas dzīvības. Ostā kuģu satiksme gluži nesvarīga. Ārzemju, sevišķi vācu tvaikoņi, nav nemaz vairs redzami. Turpretim ļoti rosīgi strādā gubernatora kanceleja un ārzemju konsulāti, kur izgatavo un skata cauri ārzemnieku pases. Sevišķi tas novērojams vācu un austriešu konsulātos.
Daudzos kantoros un mūzikas kapelēs, kur nodarbojas ārzemnieki, tie, būdami rezervisti, iet un pieprasa ārzemju pases un brauc projām. Angļi vēl pagaidām atturas no aizbraukšanas.
Jūrmalā ieradušās vairākas militārpersonu ģimenes: bet ārzemnieki, sevišķi vācieši, aizbrauc. Arī daudzas krievu ģimenes, kuras uzturas jūrmalā, tagad sapakā mantas un dodas atpakaļ uz Krieviju, paņemdami pat savu tuvākos radus līdzi...”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 18. jūlijā)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
Elmārs Barkāns/Foto: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālā bibliotēka, All Over Press, Gatis Dieziņš/LETA, zudusilatvija.lv
