Dāmu krimiķu autorei detektīvu rakstīšana sākās kā joks
Divas vienā – Margarita Grietēna un Inga Jēruma. “Margo ir vieglprāte. Viņa bez ceremonijām atnāk Jērumas mājā, nosēžas pie datora un sāk rakstīt. Un vēl izkomandē Jērumu,” ironizē detektīvromānu autore.
Kultūra

Dāmu krimiķu autorei detektīvu rakstīšana sākās kā joks

Jauns.lv

Teātrī izrādes laikā noslepkavots skatītājs – tā sākas Margaritas Grietēnas aizraujošais detektīvs Kas otram bedri rok jeb Zilās kurpītes noslēpums, ko turpmāk Kas Jauns Avīze piedāvās lasītājiem turpinājumos. Aiz rakstnieces pseidonīma Margarita Grietēna slēpjas pieredzējusī žurnāliste Inga Jēruma, kuru aicinām uz sarunu.

Dāmu krimiķu autorei detektīvu rakstīšana sākās kā...

Kas ir galvenais, lai apsēstos pie rakstāmgalda un sāktu rakstīt detektīvu?

Tēma un sižets. Kad tie ir atrasti vai izvēlēti, tad tik’ jāraksta augšā. Reizēm jāsavāc materiāls un jāpakonsultējas ar ekspertiem.

Šis nav pirmais jūsu detektīvs, bet jau sestais. Esat „iesitusi roku”?

Savā ziņā tik tiešām, lai gan saistībā ar šo interviju un grāmatas publicēšanu Kas Jauns Avīzes slejās es teicu dēlam – mana krimiķu rakstīšana, kas sākās kā joks, nu jau ir aizgājusi par tālu... Man vienkārši gribējās, lai latviešu lasītājam ir kāda izklaides literatūra. Krievijā zinām Mariņinas, Poļakovas, Ustinovas, Daškovas un citu rakstnieču darbus, ko paņemt līdzi pa ceļam un pēc izlasīšanas izmest stacijas miskastē. Nekad neesmu šos darbiņus uzskatījusi par īpaši nopietni ņemamiem. Tāpēc arī negribu, ka mani sauc par rakstnieci.

Vai sestais detektīvs uzrakstījās vieglāk par pirmo?

Visi rakstās vienādi grūti, gan pirmais, gan sestais.

Romāna sākumā jau zināt, ar ko tas beigsies?

Vairāk vai mazāk – jā, bet šoreiz pašas beigas manā vietā uzrakstīja viens no varoņiem – viņš atteicās mirt. Es jau būtībā par to priecājos, jo man viņš ir simpātisks. Tad nu nācās nozūmēt citu personu, kas īstenībā to arī bija pelnījusi. Grāmatas beigās reizēm mainās nianses, jo varoņi dzīvo savu dzīvi un ar maniem plāniem ne vienmēr rēķinās. Tāpēc visu rūpīgi izplānot jau pašā sākumā nav vērts – jāpaļaujas uz notikumu loģiku un varoņu likteņiem.

Vai pieķeraties saviem varoņiem?

Kā kuram. Dažus mīlu, citi man ir vienaldzīgi. Par vieniem pasmejos, uz citiem dusmojos. No dažiem ir žēl šķirties. Tos es paņemu līdzi uz nākamo grāmatu.

Jūsu darbos labais vienmēr uzvar slikto?

Nē, nav teikts. Lai gan zināmu līdzsvaru ieturēt tomēr gribas un taisnīgums man vienmēr bijis svarīgs. Ja vien varu slikto dabūt pie malas, to arī daru. Bet kas ir sliktie un kas labie? Un kāpēc vieni ir tādi, bet otri – šitādi?

Kādā publikācijā pamanīju, ka jūsu rakstītie kriminālromāni ierindoti žanrā dāmu detektīvs? Kā pati to vērtējat?

Es pati savu pirmo grāmatu Nemaz nav jābūt Monikai nosaucu par dāmu detektīvu. Kāds tikai to ir atkārtojis. Man šķiet, tāds žanrs tikai pasvītro darbiņa nosacītību.

Ar ko dāmu detektīvs atšķiras no kungu detektīva?

Dāmas piedalās, dāmas šķetina noziegumu, dāma rakstījusi, dāmas lasīs. Es gan šo žanru īpaši neuzsveru. Pēc tam kad viena paziņa sūkstījās, ka nav varējusi dāmu detektīvu dāvināt savam „onkam” uz jubileju, žanru vairs nepieminu. Kas attiecas uz atšķirībām, kungu detektīvi ir šerpāki un agresīvāki, tur vairāk šauj un pieiet tām lietām ļoti nopietni.

Romāns rakstīts ar humoru. Sarkasms un ironija – tas jums piemīt arī dzīvē vai tikai literatūrā?

Esmu Skorpions pēc Saules horoskopa un Jaunava – pēc Mēness horoskopa. Reizēm palasu ieteikumus avīzēs un žurnālos. Man parasti saka apmēram tā: “Esiet godīgs darba jautājumos, rūpīgi izlasiet papīrus, ko parakstāt.” Un gandrīz vienmēr piekodina: “Būs labāk, ja jūs šonedēļ paklusēsiet. Jūsu ironija un sarkasms līdzpilsoņiem nav obligāts.” Tad nu spriediet paši! Es gan uzskatu, ka uztvert dzīvi nopietni ir bīstami un neveselīgi.

Grāmatas sākumā veltāt pateicību mediķim Tālivaldim Losbergam par informāciju un interesantajiem stāstiem. Ko viņš jums īsti pastāstīja?

Viņš atklāja, kā septiņdesmitajos gados apkarotas seksuāli transmisīvās slimības, kāda bijusi sistēma, kādas iespējas un kā viņi rīkojušies. Pastāstīja, cik bīstams ir sifiliss. Arī vienu otru epizodi iz dzīves. Protams, anonīmu. Rakstīšanas laikā bieži konsultējos ar speciālistiem – par ieročiem, nāves cēloņiem, slimību simptomiem un tā tālāk.

Romānu sižeti un personāži ir ņemti no dzīves?

No dzīves gan. Sižetam daudz nevajag – kādu impulsu, ierosmi, tad jau tas attīstās pats. Personāži uzrodas paši – ar saviem vārdiem, likteņiem un biogrāfijām. Prototipus, tā sakot, viens pret vienu, manuprāt, neizmanto neviens rakstītājs – pārāk liela ķēpa. Kaut ko paņemt, kādu rakstura līniju, izskatu, nodarbošanos, to – jā.

Vai jūsu agrākais darbs žurnālistikā ir veicinošs vai traucējošs faktors rakstniecībā?

Noteikti veicinošs. Žurnālistika daudz ko iemāca un ļoti paplašina redzesloku. Varbūt ne visi esam gudri, bet esam informēti par daudz ko, ko citi nemaz nezina. Tas ne vienmēr ir labi, jo reizēm žurnālisti kļūst pārgudri. Turklāt cilvēkiem ne visos gadījumos patīk, ka viņiem pastāsta patiesību. Tagad žurnālistikā rakstu maz. Ja gadās īpaša tēma, tad piedāvāju kādam izdevumam. Bet vispār – žurnālistika ir jauno sports.

Grāmatas publicējat ar Margaritas Grietēnas vārdu. Kāpēc ne ar savu?

To noteica pirmais Lata romāns – iesniedzu to slēgtajam konkursam, kur vajadzēja pseidonīmu. Tā arī palika. Pirmajā grāmatā meitenēm ir puķu vārdi, sevi nosaucu par Margrietu Grietēnu, bet redaktors Ilmārs Birulis, mīļš draugs no Padomju Jaunatnes laikiem, nu jau diemžēl aizsaulē, teica: “Nu, raksti tak’ vismaz Margarita, citādi izklausās pēc feļetona paraksta – Grieta Grietēna!”

Ar ko Margarita Grietēna atšķiras no Ingas Jērumas?

O, ar daudz ko! Pirmām kārtām viņa ir krietni jaunāka, līdz ar to – nekaunīgāka. Viņa atļaujas to, ko Jēruma ar savu dzīves pieredzi un bagāžu neuzdrīkstētos. Un viņai, Jērumai, lasītājs to arī nepiedotu. Margo ir vieglprāte. Viņa bez ceremonijām atnāk Jērumas mājā, nosēžas pie datora un sāk rakstīt. Un vēl izkomandē Jērumu – liek vākt materiālus, uzzināt par konkursu termiņiem un veikt citus darbiņus. Reiz aizsūtīja pat uz Londonu, lai safotografē ielas, bulvārus, namus un parkus, kur risināsies darbība... Citādi viņa nevarot rakstīt.

Ko viena otrai labprāt novēlētu?

Jērumai – jaunību, Grietēnai – apdomību. Lai gan... Apdomīgi cilvēki diez vai aizrautos ar detektīvstāstiem. Tad jau labāk, lai Margo uzraksta vēl kaut ko. Dzirdēju, ka viņai padomā esot šis un tas par cirka aizkulisēm.

Kā jūsu ģimenes pārstāvji un radi vērtē jūsu izpaušanos kriminālajā literatūrā?

Sākumā neņēma par pilnu. Nu jau ir pieraduši. Bet es jau nerakstu tikai krimiķus. Pēdējos gados tapušas divas grāmatas par divām aktrisēm – Regīnu Devīti un Ilzi Vazdiku. Tie, kas skatās UgunsGrēku, pazīst abas kundzes kā vīramāti un vedeklu. Taču ne tāpēc tapa šīs grāmatas. Regīna visu mūžu cītīgi kalpo Valmieras teātrī par izrāžu vadītāju un tikai reizēm uzspēlē kādu lomu. Nu, un Ilzes Vazdikas vārds, domāju, teātra mīļiem komentārus neprasa – viņa ir veselas dailēniešu dinastijas pārstāve. Ilzes mamma Vilma Lasmane un tētis Hermanis Vazdiks līdz mūža galam strādāja Dailes teātrī, brālis Uldis bija izcils gan teātra, gan kino aktieris. Un pati Ilze šobrīd Dailē ir ļoti cienīta un publikas mīlēta māksliniece.

Kāds ir jūsu dzīves moto?

Raiņa vārdi no Zelta zirga: “Kritīs, kas uz runām klausās!” Pēdējā laikā man gan ļoti patīk mūsu dižā Maestro atziņa: “Ja tu gribi kaut ko izdarīt, tad tev kaut kas ir jādara!” Te nu mēs nonākam atpakaļ pie pirmā jautājuma – kas ir galvenais, lai nosēstos pie rakstāmgalda un sāktu rakstīt detektīvu? Ja gribi šo detektīvu uzrakstīt, tad tev ir jāapsēžas pie galda un jāsāk rakstīt!

Andris Bernāts / Foto: Evija Trifanova/LETA

Tēmas