Kaķi ir kaķi. Dāņu kinorežisors Jons Bangs Karlsens
Jons Bangs Karlsens ir viens no zināmākajiem dāņu kinematogrāfistiem, daudzu dokumentālo filmu autors, izmēģinājis roku arī spēlfilmu sfērā, televīzijas žanrā un pat prozā un dzejā. Viņš ir arī viens no „Rīga 2014” projekta „Force Majeure. Riga” filmas „Pāri ceļiem un upei” autoriem, kurš radījis tās sadaļu „Kaķi Rīgā”. Kādēļ kaķi, vai ar to domāta kāda metafora un kā Karlsens uztver darbu dokumentālā kino žanrā, lūkojām noskaidrot īsā virtuālajā sarunā ar šarmanto režisoru.
Domā pats!
Karlsena sadaļa filmā viennozīmīgi ir visīpatnējākā. Ja pārējās arī katra piedāvā citādāku skatījumu uz Rīgu un tās dažādajām apkaimēm, tad tajās tomēr galvenajā lomā ir cilvēki. Karlsens uzfilmējis Rīgas skatījumu… no kaķa skatupunkta.
Ņemot vērā, ka viņa epizodē iemūžināta arī padomju armijas uzvaras karā jeb 9. maija svētku atzīmēšana un pēcāk iemūžināta kaķa spēlēšanās ar dzīvu peli, rodas sajūta par diezgan izteiktu metaforu. Pats autors gan nevēlas to tieši paskaidrot un atbild ar izvairīgo: „Man vienkārši patīk kaķi un es vēlējos paskatīties no ne-cilvēka skatupunkta. Tā nav metafora, kaķi ir kaķi. Un tie ēd peles pat tajā vakarā, kad krievi svin uzvaru Rīgā.”
Politiskais aspekts turpinās arī ar kaķu filmēšanu Rīgas domē, taču arī šajā gadījumā Karlsens spītīgi paliek pie uzstādījuma, ka „Kaķi Rīgā” vienkārši ir par kaķiem Rīgā. Zinot viņa provokatīvo kino vēsturi un izpausmi mākslā vispār, tas arī nepārsteidz. Karlsens vienmēr bijis alternatīvā mākslas spārna pārstāvis, kurš liek skatītājam, patērētājam domāt pašam, neielaižoties nekādos dziļākos paskaidrojumos. Tā teikt, interpretē apakšdomu pats, kāda man tur daļa? „Tas, ko cilvēki nolasa no ekrāna, atkarīgs no tā, ar ko viņu prāti bijuši nodarbināti pirms tam.”
Sakārtotie realitātes fragmenti
Vēl oficiālajās filmai paredzētajās darba intervijās Karlsens pauda: „Kad es izkārtoju laika līnijā savus realitātes attēlus, tam nav nekāda sakara ar patiesību. Tas ir ļoti personisks viedoklis par pasauli, un es, protams, ceru, ka tas noderēs citiem viņu dialogā ar dzīvi vai laika vadīšanu šajā pasaulē.”
Nav brīnums, ka viņa epizode filmā izteikti atšķiras no pārējām. Turpinot mūsu sarunu, jautāju, vai viņš vienmēr cenšas strādāt „ārpus kastes”? Karlsens to nenoliedz: „Tā es tiešām parasti strādāju. Es cenšos sakārtot realitāti objektīva priekšā tā, lai atvērtu kameras aci uz to, ko pats redzu, paliekot es pats. Mēs visi tā darām.
Dokumentālajam kino nav obligāti jābūt patiesam, bet cerams, ka tam vismaz ir kāds sakars ar godīgumu.”
Par tiešām godīgu pieeju darbam liecina kaut vai Jona stāsta turpinājums par gatavošanos filmēšanai Rīgā. „Man mājās pašam ir divi kaķi, tādēļ esmu ilgu laiku pētījis viņu darbošanos. Filmā attēlotos Rīgas fragmentus nofilmēju tādēļ, ka man pie tiem aizveda paši kaķi.”
Tātad, kaķi kā lokāciju menedžeri! Šāda atzīšanās vien liecina, ka Jons nav zaudējis spēju dauzīties ap kino, pat tad, ja tas ir dokumentālais žanrs. „Paldies dievam mans operators Valdis (Celmiņš – red.) ir ļoti pacietīgs vīrs…” Jons turpina. „Jo, atšķirībā no daudziem citiem, kaķiem nepatīk, ka tos komandē. Bet, kā jau iepriekš minēju, stils, ko izvēlējos šai filmai ir tieši tāds, kā es ierasti sakārtoju izvēlētos realitātes fragmentus, ko pēc tam apstrādāju pēc saviem ieskatiem, kā to dara katrs režisors.”
Karlsena jau tā bagātīgo filmu veidotāja bagāžu stiprina fakts, ka viņš vairākus gadus dzīvojis Dienvidāfrikā. „Tu vienmēr ietekmējies no citām kultūrām un ainavām, kurās sanāk dzīvot,” viņš stāsta par šo pieredzi, taču, jautāts, vai tas radikāli ietekmējis viņa darbību kā režisoram, Jons to drīzāk noliedz: „Mans stils gadu laikā primāri mainās tādēļ, ka pats mainos līdz ar vecumu.” Raksturīgi savam ironiskajam skatījumam uz dzīvi viņš vēl piebilst: „Arī tādēļ, ka pat stulbā dānī notiek vēl visādas citas pārmaiņas.”
Prestižajā Leipcigas dokumentālo filmu festivālā gandrīz 64 gadus vecajam (dzimšanas diena jau drīz – 28. septembrī) režisoram veltīta filmu retrospektīva, un arī pats Jons nolēmis radīt tādu kā pats savu atskatu uz paveikto. „Esmu radījis gandrīz 50 filmas daudzos žanros, bet vienmēr esmu pats rakstījis, dažreiz arī pats filmējis un veidojis materiāla filmēšanas scenāriju. Tādēļ mana nākamā filma „Nothing Ever Ends” („Nekas nekad nebeidzas” – red.) sastāv no lielākās daļas manu iepriekšējo filmu kadriem.”
„Es kopsummā redzu visas manas filmas kā vienu filmu, kas stāsta par to, kā viena persona, šajā gadījumā – es, mēģina redzēt to dzīvi, kas ir viņam apkārt.”
Karlsens sarunā uzsver, ka interesantā kārtā dažādu filmu materiāls tiešām sader kopā tā, it kā tas tā būtu jau iepriekš domāts. „Kā tas patiesībā arī varētu būt,” viņš sev raksturīgajā manierē piebilst. „Mēs, dokumentālisti, neesam žurnālisti, kas lec no vienas pasaules citā. Mēs drīzāk esam dārznieki, kas vienmēr strādā savā zemes pleķītī… Bet, protams, mēs ieviešam jaunus augus, lai bagātinātu savu dārzu. Kā tie kaķi Rīgā.”
Tā, pie kaķiem neatgriežamies, tādēļ nelielo sarunu noslēdzam ar nelielu ieskatu tuvākās nākotnes plānos. „Pēc „Nothing Ever Ends” es cerams radīšu spēlfilmu „I’m a Man” („Esmu vīrs” – red.), kas būs filmēta Dienvidāfrikā, un izdošu grāmatu „How to Invent Reality” („Kā izgudrot realitāti” – red.) par to, kā esmu izvēlējies sakārtot tos realitātes fragmentus, ko izmantoju savā ekrāna stāstījumā.”
Piesakāmies tādu lasāmvielu iegādāties. Bet tikmēr ikviens aicināts uz jauno kinodarbu „Pāri ceļiem un upei”, kam pirmizrāde jau 3. septembrī „Splendid Palace”. Vairāk par filmu lasi šeit!
