Māris Sirmais: Būs neapstrādāts dzintars un arī dārgakmeņi

„Vienīgā mana saistība šovasar ar dzintaru bija tāda, ka, esot Liepājā, kur vadīju Liepājas Simfoniskā orķestra mēģinājumu, pa viesnīcas logu varēju redzēt, kā top koncertzāle „Lielais dzintars”,” smej diriģents, piebilstot, – šī vasara bijusi tik pilna ar darbiem, ka pat darbs pie „Dzintara ceļa” projekta noticis, zogot stundas no seram Džonam Taveneram veltītā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerta.

„Jā, ir jau tiesa, ka kaut kādas paralēles var vilkt ar dziesmu ciklu „Pasaules saules dziesmas”, kuru iestudēju laikā, kad vadīju jauniešu kori „Kamēr...”,” pirms stāsta par jauno projektu teic Māris Sirmais, piebilstot, – šis cikls viņam pašam kā mūziķim pierādījis, cik lielu rezonansi pasaulē var dot šāda veida projekts. „Tas man bija liels pārsteigums, ka, aizbraucot uz jebkuru pasaules vietu, atskārt, ka visi zina šo projektu un ka gandrīz katrs otrais koris dzied to, ko savulaik ir atskaņojis „Kamēr...”.”

Savukārt jaunais projekts, ko klausītāji varēs novērtēt 16. septembrī plkst. 19.00 Gaismas pils Ziedoņa zālē, tapis saistībā ar Rīgu kā šā gada Eiropas kultūras galvaspilsētu, izceļot dzintaru kā vienu no programmas vadmotīviem.

„Nav noslēpums, ka dzintaru šodien var aplūkot, sākot no Brīvdabas muzeja un beidzot ar dažādām mākslinieciskām izpausmēm, kur viss tiek apdziedāts, aprunāts, apgleznots.

Bet esam mūzikas vidē, un tādēļ man bija divas ieceres. Viena radās pirms trim gadiem un ļoti veiksmīgi šogad tika īstenota diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā – tās bija pasaules autoru apdarinātās latviešu tautasdziesmas projektā „Amber songs” jeb „Dzintara dziesmas”. Un otra bija šī ideja – ka divpadsmit valstu, kas saistītas ar seno Dzintara ceļu, dzejnieki un divpadsmit latviešu komponisti rada dziesmu ciklu. Tātad nav tā, ka šie dzejnieki būtu sabiruši nejauši,” norāda Māris Sirmais.

Viņš neslēpj, ka jaunais projekts nepavisam nav bijis viegls. „Viena no vislielākajām problēmām, bet varbūt tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās, – tā ir mūsdienu dzejas valoda, dzejas plūdums, stilistika, ar ko komponisti bieži vien nomokās, lai to „apkomponētu”. Jo dzeja pārsvarā ir bez atskaņām, bez klasiskās formas; tā ir stūraina, valoda ir diezgan spuraina un ne tik viegli guļas iekšā muzikālajā valodā.” Turklāt, kā akcentē diriģents, šoreiz divpadsmit latviešu komponistiem bija jāsacer mūzika dzejai, kas turklāt nav latviešu valodā.

„Tāpēc centāmies rast paralēles, lietuviešu dzejnieka Donāta Petrošus dzejoli uzticot komponēt Mārtiņa Viļumam, kurš mācījies Viļņā un šobrīd tur dzīvo, tādējādi pārzina lietuvisko mentalitāti. Līdzīgi bija ar grieķu dzeju – Angeliki Dimuli dzejoļa komponēšanai izvēlējāmies Gundegu Šmiti, kura jau ilgāku laiku dzīvo Grieķijā un arī pazīst šīs zemes kultūras nianses pilnīgi no citas puses...” Māris smej, ka šajā projektā esot arī ļoti dīvaini savienojumi – piemēram, ungāru dzejnieka Deneša Krušovska un Raimonda Tigula kopdarbs.

„Ungāru valoda bija ekstremāli sarežģīta! It kā šķiet – kas tad tur ir, bet nekad nebiju to izjutis pats uz savas ādas. Kad uz kori atnāca ungāru valodas tulks vai valodas speciāliste, pat viņu vadībā nevarēju atkārtot nevienu ungāru valodas vārdu, kurā viens aiz otra bija trīs patskaņi „a” un „e”... Katrs burts bija izrunājams citādāk, un tas bija tik sarežģīti! Mēs korī mēģinājām izrunāt pa vienam vārdam, bet tas nenācās viegli.”

Diriģents piebilst, ka tikpat grūti klājies komponistam, tādēļ viņi mēģinājuši izdomāt, kā iziet no šīs situācijas. „Mums korī ir viena meitene Inese – brīnišķīgs soprāns –, kura tajā dziesmā arī visu smagumu iznesīs, jo viņa vienīgā dzied ungāru valodā; pārējie dziedātāji veido ļoti skaistu un telpisku atmosfēru...”

„Pamēģini nu turku valodai ar visiem tiem „ummm”, kas būtībā ir ļoti neparasta, uzrakstīt mūziku! Bet to izdarīja Jānis Aišpurs,” saka diriģents, vēl atgādinot, ka komponistu kompānija bijusi patiešām ļoti plaša – sākot ar Ēriku Ešenvaldu, kas visu savu radošo daiļradi strādājis ar kormūziku un pārzina šo lietu līdz saknēm, un beidzot ar jau pieminēto Jāni Aišpuru. „Mums pagājušogad ar viņu bija lieliska sadarbība projektā „Spodrē manu dvēselīti” – viss cikls tika nosaukts viņa komponētās dziesmas vārdā, un tas bija patiešām brīnišķīgs darbs! Jānis ilgu laiku dziedāja „Kamēr...”, tādēļ labi pazīst kori un tā specifiku. Tādēļ, no vienas puses, viņš ir brīvs no kaut kādiem aizspriedumiem, akadēmiskiem „žmogiem” un viedokļiem un var uzrakstīt dziesmu tā, kā jūt,” spriež Māris Sirmais.

Arī par dzintara izpausmēm dziesmās Māris Sirmais teic, – tas esot kaut kas neiedomājams! „Piemēram, jau iepriekš pieminētā turku dzejnieka Efes Dujana dzejolī dzintars tiek pieminēts tikai vienā epizodē.

Turku dzejnieks, kurš pēc izglītības esot arhitekts, dzejolī apraksta ļoti sāpīgu šķiršanos no savas mīļotās sievietes. Par kopā pavadīto laiku viņam nāk prātā dažādas epizodes, vīzijas un atmiņu lauskas, un viņš atceras, ka sieva smēķējot izmantoja dzintara iemuti...”

Tikpat savdabīgs esot ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska darbs, kuram mūziku rakstījusi Līga Celma, – šeit dzintars parādās kā neliels dzintara vai drīzāk – sveķa gabaliņš – kas pie rokas pielipis no lāpstas kāta. „Protams, tas nav nekāds rādītājs, jo pēc šā dzejoļa nekādi nevar spriest par visas nācijas attieksmi pret dzintaru, bet viena projekta ietvaros tas ir interesanti,” rezumē Māris Sirmais.

Viņam nāk prātā vēl viena epizode: „Strādājot pie šā cikla, viens no neaizmirstamākajiem iespaidiem bija darbs kopā ar komponistu Juri Ābolu, kurš līdz šim vairāk sadarbojies ar Latvijas Radio kori, kopīgi realizējot vairākas interesantas idejas. Bet, ja man jāraksturo mūsu sadarbība, teiktu tā – Juris ir pilnīgs kosmoss!” atkal akadēmijas vestibilu pieskandina Māra aizrautīgie smiekli.

„Komunikācija mums notika tā: ja es mēģinājumā viņam saku – Juri, man ir aizdomas, ka tajā vietā partitūrā ir kļūda, vai tajā vietā nav domāts si bemol, – viņš man atbild: nē, nē, tajā vietā vajag dziedāt tā ļoti zvēriski!”

Māris atgādina, ka Juris Ābols rakstījis mūziku Melnkalnes dzejnieces dzejolim, kurā skan serbu, franču, latviešu, angļu valoda, un visam pāri klājas Gagarina iespaidi, paceļoties kosmosā un no turienes redzot Mēnesi. „Nu, pilnīgs ārprāts! Juris mūziku ir uzrakstījis trim koriem, ko ierakstā varēja realizēt, bet tagad jādomā, kā to izdarīsim koncertā. Jāsaka godīgi, – Jura Ābola skaņdarbs arī ir pilnīgs kosmoss, un, noklausoties to vēlreiz pēc samontēšanas studijā, ir sajūta, ka esi ievilkts pilnīgi neprātīgā citā atmosfērā. Un turklāt tā mūzika ir ārkārtīgi skaista!” par vēl vienu jaunā cikla skaņdarbu saka Māris Sirmais.

Tiesa, daudzo darbu dēļ Mārim neko šovasar no dzintaram veltītajām izstādēm nav izdevies nobaudīt: „Esmu dzirdējis, kas kur notiek. Bet šis gads ir bijis tik nenormāli piesātināts...

Man ir bijušas tieši divas brīvas dienas uz Jāņiem, bet visu skaisto, karsto laiku, kad cilvēki pēc darba skrēja atpūsties kaut vai tepat uz Rīgas jūrmalu vai pie dabas, mēs Tallinā iestudējām Bernsteina „Mesu”, kas vienlaikus bija arī mana debija pie Igaunijas Nacionālā orķestra diriģenta pults, tad bija koru olimpiādes aktivitātes, Garīgās mūzikas festivāls, kopā ar kori devāmies vairākos izbraukumos, tostarp arī piedalījāmies Ščecinas jaunās koncertzāles atklāšanas koncertā...”

To atminoties, diriģents piebilst, ka tieši Ščecinas koncerts devis pamatīgu gandarījumu, apzinoties – koncertzāles atklāšanā, kur piedalījās visa Polijas valdība, dziedājis nevis poļu, bet gan Latvijas koris. „Un tas kārtējo reizi liek atgādināt – kad beidzot Rīgā būs akustiskā koncertzāle,” viņš vēl nosaka, piebilstot – ir prieks par mūsu reģionālajām koncertzālēm, no kurām absolūta līdere esot Rēzeknes koncertzāle „Gors”. „Bet prieks, ka arī Liepājā top jauna koncertzāle. Es ļoti vēlētos, lai tur izdotos vēl viena kārtīga akustiskā koncertzāle, kas kalpo tieši mūzikai.”

Atgriežoties pie jaunās programmas, Māris Sirmais piebilst, ka jaunais dziesmu cikls „Dzintara ceļš” jau ir ierakstīts diskā un būs pieejams arī koncerta apmeklētājiem. „Mums pašiem šis cikls ir liels brīnums, jo, ierakstot albumu, brīžam bija situācijas, kad skaņdarbu notis saņēmām dienu vai divas pirms ieraksta. Līdz ar to tas ikvienam bija nenormāli intensīvs darbs. Tagad tam visam jāieliek iekšā jauna elpa, lai cikls varētu izskanēt koncertizpildījumā,” par jau padarīto un vēl paveicamo saka Māris Sirmais, atzīstot, – viņaprāt, starp šiem skaņdarbiem varētu būt vairāki ļoti skaisti, veiksmīgi un vērtīgi darbi. „Tēlaini izsakoties – tur varētu būt tādi dzintari, ko Liepājā var atrast izskalotus pēc vētras starp kokiem un jūras zālēm, un varētu būt arī tādi skaņdarbi, kas ir izslīpēti un izveidoti dārglietu līmenī,” – tā Māris Sirmais.

Sadarbībā ar "Rīga 2014" / Publicitātes foto