VIDEO: Aija Melle - izglītības pastāvēšanas vienīgais pamats ir ieguldījums pedagogos

Vērtējot izglītības sistēmas ceļu no 90. gadiem līdz pat nākotnes perspektīvai, viņa uzsver, ka jebkuru pārmaiņu centrā vienmēr ir un paliek skolotājs, tomēr politiskais fokuss no paša pedagoga un viņa darba bieži vien ir novirzījies citā gultnē.

Deviņdesmito gadu lūzums un brīvības cena

Salīdzinot padomju posma noslēgumu ar neatkarības atjaunošanas laiku 90. gados, par būtiskāko ieguvumu kļuva pedagoga rīcības autonomija un iespēja atteikties no ideoloģiski noteiktajiem ierobežojumiem. Vienlaikus tā laika sabiedrībā pastāvēja izteikta cieņa pret skolotāja darbu un akadēmiskajām zināšanām. 

“Latvijas neatkarības laikos skolotājs savā rīcībā ir kļuvis ļoti brīvs – var brīvi plānot, brīvi darīt, un viņam tiek iedota ļoti liela vaļa. Deviņdesmitajos gados mēs nomainījām visu izglītības saturu, taču tajā laikā skolotāju sabiedrībā tomēr ļoti cienīja, tā bija cienījama profesija. Arī skolēni ievēroja normas, un nebija tādu masveida vardarbības gadījumu. Vēlāk sākās reformas, no kurām ne visas bija pareizas, piemēram, atteikšanās no matemātikas humanitārajās klasēs vai iespēja ar nesekmīgām atzīmēm pēc vecāku iesnieguma pārcelt bērnu nākamajā klasē, kas bija absolūta kļūda,” par skolotāja lomu un sabiedrības attieksmes maiņu saka Aija Melle. 

Izglītība nepārtrauktā reformu stāvoklī

Vērtējot mūsdienu izglītības telpu un kompetenču pieejas ieviešanu caur “Skola 2030”, parādās plaisa starp labi iecerētiem mērķiem un to faktisko izpildījumu dzīvē. Izglītība gadu desmitiem atrodas pastāvīgā eksperimentu režīmā, kurā politiskā līmenī pieņemtie lēmumi nereti tiek uzkrauti skolotāju pleciem bez atbilstošiem instrumentiem un resursiem. 

Aijai Mellei netrūkst sakāmā arī par mūsdienu reformu kļūdām un pedagogu trūkumu. “Visu laiku izglītība atrodas kaut kādās reformās un pārmaiņās, un šajā eksperimentā nemitīgi tiek iesaistīti gan skolēni, gan pedagogi. “Skola 2030” mērķis patiesībā bija labs – lai skolēns mācās kritisko domāšanu, apgūst caurviju prasmes un mācās dzīvei. Taču ir pieļautas divas fundamentālas kļūdas. Pirmkārt, nebija mācību līdzekļu, un skolotājs ar visu tika atstāts viens. Otrkārt, pietrūka personālresursu, – tie paši skolotāji ar milzīgu slodzi strādāja projektā uz savu brīvdienu rēķina. Mēs gadu garumā neesam apzinājušies, ka visvairāk ir jāiegulda tieši pedagogā, un rezultātā tagad izglītības sistēmā viņu akūti trūkst. Aizvien tālāk aizejam no profesionālas sarunas par skolu, bet kāds uz tā rēķina vienkārši veido savu politisko kapitālu.” 

Eksāmenu latiņa, reitingi un atbildība par rezultātu

Diskusijās par izglītību bieži parādās jautājums par prasību pazemināšanu un skolu reitingu ietekmi uz sabiedrību. Eksāmenu sliekšņa mazināšana vai atteikšanās no noteiktām prasībām nedod ilgtermiņa ieguvumu, turklāt atbildību par izglītības rezultātu nevar uzņemties tikai un vienīgi mācību iestādes administrācija un pedagogi. 

Par eksāmenu prasībām un atbildības sadali Aija Melle saka: “Meklēt ļoti vieglus ceļus un pazemināt eksāmenu latiņu – ko mēs ar to iegūstam? Manuprāt, neko. Eksāmenam ir jābūt ar skaidru pamatlīmeni, ko var nokārtot visi, un augstāko līmeni talantīgākajiem. Runājot par atbildību, skolotājs un skola rada visus apstākļus un palīdz, bet ir jābūt arī ģimenes atbildībai un paša skolēna atbildībai. Ja skolēns pats nemācās, rezultāts ir likumsakarīgs. Vienlaikus es esmu liela oficiālo reitingu pretiniece, jo tajos bieži vien savā starpā “mačojas” skolotāji, nevis bērni. Tajā pašā laikā vecāki rada savus iekšējos reitingus, meklējot personības, jo galu galā visu izšķir tas, kāds būs konkrētais skolotājs klasē.”

Skolu tīkla optimizācija un skats uz 2035. gadu

Raugoties nākotnē līdz 2035. gadam un vērtējot pašreizējo skolu tīkla reorganizāciju, kritiski vērtējama mehāniska lielo skolu tīklu veidošana un reģionālo skolu sasteigta slēgšana. Dažādu tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstība pieprasa daudz saliedētāku un profesionālāku nozares vadību, kuras centrā ir cilvēciska sarunu kultūra. 

“Skolu tīkla sakārtošana ir nepieciešama, taču reģionos skola ir arī kultūras un vietējās dzīves centrs, tāpēc tur nedrīkst pieiet tikai aritmētiski. Savukārt modelis, kurā, piemēram, Rīgā apvieno vairākas iestādes un “zem” viena direktora izveido milzīgu tīklu ar četrām ēkām, man rada šaubas. Tas ir ārkārtīgi traumējoši kolektīviem, un neesmu pārliecināta, ka tas ir labākais ceļš. Raugoties uz 2035. gadu, man ir ļoti lielas bažas. Mums nāk priekšā milzīgi izaicinājumi, tostarp mākslīgais intelekts, un mēs nevaram atļauties savstarpēji ņemties tā, ka pa vidu pazūd pats skolotājs. Mums vispirms ir jāsāk mācīties cieņpilni sarunāties un beidzot jāsaprot, ka izglītības pastāvēšanas vienīgais pamats ir ieguldījums pedagogos,” par skolu apvienošanu un nākotnes izaicinājumiem saka Aija Melle.

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem.