ES izņēmumi cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos Dienvidkaukāzā: ceļš uz starptautisku uzticības krīzi
2026. gada 1. septembrī bijušo Armēnijas finanšu ministru un bijušo Valsts ieņēmumu komitejas vadītāju Gagiku Hačatrjanu tiesā nogādāja uz nestuvēm. Viņa advokāti paziņoja, ka viņš cieš no smagas mugurkaula slimības un stiprām sāpēm. Pēc nakts tiesas sēdes, Armēnijas Pretkorupcijas tiesa atstāja politiķi apcietinājumā uz diviem mēnešiem. Armēnijas Izmeklēšanas komiteja apgalvo, ka lieta saistīta ar apsūdzībām par kukuļņemšanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu sevišķi lielā apmērā.
Kā ziņoja Armēnijas izdevums Hetq, Hačatrjana advokāti vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, lūdzot piemērot steidzamus pagaidu pasākumus. Hačatrjana lieta ir tikai jaunākā no virknes kriminālprocesu pret ievērojamiem prorietumnieciskā premjerministra Nikola Pašinjana oponentiem. Pašinjans, pēc profesijas žurnālists, pie varas nonāca burtiski no ielas, 2018. gada protestu laikā pret valsts prokrievisko prezidentu Seržu Sargsjanu.
Aizturēšanas, kratīšanas, nopratināšanas, tiesas prāvas
Aizvadītajā karstajā politiskajā vasarā, vēlēšanu priekšvakarā valstī paspēja apcietināt lielākā opozīcijas bloka līderi, bijušo prezidentu un sešus deputātu kandidātus. Savukārt jau kopš ziemas turpinājās kriminālprocess pret Armēņu Apustuliskās baznīcas galvu.
25. augustā bijušais prokrieviskais Armēnijas prezidents Roberts Kočarjans (1998–2008) un viņa vecākais dēls, parlamenta deputāts Sedraks Kočarjans, tika aizturēti pēc kratīšanām ar viņu ģimeni saistītos uzņēmumos. Prokuratūra Kočarjanu apsūdzēja pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā, kukuļņemšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā lielā apmērā. Viņa politiskais bloks “Armēnijas alianse” lietu nosauca par “politiski motivētu”. Lielbritānijas ziņu aģentūra Reuters Kočarjanu nodēvēja par “ievērojamu opozīcijas līderi” un saistīja šo lietu ar “kampaņu pret valdības kritiķiem”.
Miljardieris Gagiks Carukjans, ietekmīgs opozīcijas politiķis un uzņēmējs, jūlijā tika aizturēts saistībā ar apsūdzībām krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. 4. septembrī Armēnijas tiesa pagarināja viņa apcietinājumu vēl par diviem mēnešiem, ziņo Public Radio of Armenia. Spiediens uz opozīciju bija manāms jau pirms Armēnijas parlamenta vēlēšanām 2026. gada 7. jūnijā. Pret vairākiem “Stiprās Armēnijas”, vienas no galvenajām opozīcijas apvienībām, kandidātiem tika sākti kriminālprocesi. Galu galā alianse ieguva 23,27 % balsu un 29 vietas parlamentā.
Taču konfrontācija neaprobežojās tikai ar politiskajiem oponentiem.
Augustā Armēņu Apustuliskās baznīcas galva katolikoss Karekins II stājās tiesas priekšā kopā ar sešiem augsta ranga garīdzniekiem. Viņus apsūdz “tīšā tiesas nolēmuma izpildes kavēšanā attiecībā uz tāda bīskapa atjaunošanu garīdznieka kārtā, kurš no tās bija izslēgts”. Reuters šo lietu nosauca par “kārtējo posmu konfliktā starp baznīcu” un Pašinjana valdību. Arī Al Jazeera ziņoja, ka tiesas process notiek uz “arvien saasinātāka konflikta starp Armēnijas valdību un baznīcu” fona.
Baku kritika, ņemot vērā iecietību pret Erevānu?
Taču nekas no iepriekš minētā Armēnijā nekļuva par starptautisku ziņu tematu: nebija ne cilvēktiesību aizstāvju paziņojumu, ne analīzes tajās rubrikās, kurās par kaimiņvalsti Azerbaidžānu tajos pašos mēnešos tika publicēti desmitiem materiālu – notiekošajam tiek pievērsta acīmredzami atšķirīga starptautiskā uzmanība.
Pēdējos gados Erevāna ir izdarījusi to, ko reģionā nav darījis neviens cits: iesaldējusi dalību Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam nozīmīgajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā. Tā arī ir ratificējusi Romas statūtus un uzsākusilikumdošanas procedūru, lai tuvinātos Eiropas Savienībai. Briseles skatījumā tā nav tikai ārpolitikas izvēle, bet gan pareiza izvēle, kas izdarīta sarežģītos apstākļos un tādēļ ir pelnījusi atbalstu. Valsti, kas šādi maina kursu, nekritizē.
Ar Azerbaidžānu viss ir gluži pretēji un ievērojami vienkāršāk: Baku īsteno daudzvektoru politiku – uztur praktiskas attiecības gan ar Maskavu, gan Ankaru, gan Briseli, jo kaimiņus neizvēlas, bet robežas, tranzīts un cauruļvadi pastāv neatkarīgi no tā, kādas rezolūcijas tiek pieņemtas Eiropas galvaspilsētās.
Mieram reģionā dubultstandarti nav vajadzīgi
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta noregulējumu Vašingtonā pasniedz kā lielu diplomātisku sasniegumu – miers starp Baku un Erevānu ir pieskaitīts ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas sasniegumiem. Tikmēr Brisele arī pati padziļina attiecības ar Baku. ES vēstniece Azerbaidžānā Marijana Kujundžiča nesen paziņoja, ka ES un Azerbaidžānas attiecības ieiet “jaunā fāzē”. Sarunas par jaunu divpusēju nolīgumu turpinās, un puses ir panākušas arī sākotnēju vienošanos par jaunu dokumentu, kurā noteiktas partnerības prioritātes, kā 4. septembrī ziņoja Report.az, citējot vēstnieci. Tieši šeit Eiropas dubultstandarti kļūst īpaši acīmredzami.
Tur, kur partnerību mēra pēc attāluma no Maskavas, pati atteikšanās izvēlēties pusi sāk izskatīties pēc vainas, bet kritika kļūst par pastāvīgu lielumu neatkarīgi no tā, kas notiek valsts iekšienē. Jautājums nav par to, vai Azerbaidžāna ir jākritizē. Jautājums ir cits: vai tāds pats standarts tiek piemērots valdībām, kurām ir stratēģiska nozīme Rietumiem? Jo tad, kad Armēnijas varas iestādes vajā ievērojamus opozīcijas pārstāvjus un iesaistās bezprecedenta konfrontācijā ar nacionālās baznīcas vadību, kritikas nav.
Ne cilvēktiesību organizācijas, ne vadošie Rietumu mediji šos jautājumus pēc būtības nav analizējuši. Human Rights Watch un Amnesty International, kas parasti pievērš uzmanību gan opozīcijas vajāšanai, gan spiedienam uz reliģiskajiem līderiem, par tiem nav izteikušās ne reizi. Atgādināsim, ka arī pašai Amnesty jau agrāk ir pārmesta dubultstandartu piemērošana attiecībā uz Ukrainu – 2022. gada augustā šī cilvēktiesību organizācija savā ziņojumā apsūdzēja Ukrainas Bruņotos spēkus “militārās tehnikas un bāzu izvietošanā dzīvojamos rajonos, skolās un slimnīcās”, kas it kā “pārkāpj kara likumus”. Atbildot uz to, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka organizācija “amnestē agresorvalsti, noveļot vainu uz upuri”.
Tādējādi cilvēktiesības pārvēršas par politisku instrumentu – tās skaļi aizstāv, kad tas atbilst ģeopolitiskajām interesēm, un par tām klusē, kad tās sarežģī attiecības ar jaunu sabiedroto. Runa ir par it kā universāla standarta pārvēršanu ārpolitikas instrumentā. Miera līgums starp Armēniju un Azerbaidžānu var pašos pamatos mainīt reģionu. Taču mieram, kas balstīts selektīvā sašutumā, neizbēgami būs politiska cena. Tāpēc jautājums nav par to, kurš ir pelnījis kritiku. Abas valdības var un tām vajadzētu būt pakļautām rūpīgai uzraudzībai.
Jautājums ir daudz vienkāršāks: kāpēc daži pārkāpumi kļūst par iemeslu starptautiskai iejaukšanai, bet citi lielā mērā paliek iekšēja lieta? Atbildei, iespējams, ir mazāks sakars ar paša pārkāpuma smagumu nekā ar to, kura tieši valdība to izdara – un kam šis klusums ir izdevīgs.
Apostol Apolostolov, žurnālists ES jautājumos (Brisele, Beļģija)*
* Apostol Apostolov ir starptautisko attiecību un ekonomikas eksperts ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi žurnālistikā un analītikā. Viņš specializējas Eiropas politikā, enerģētikas tirgu transformācijā un ES klimata politikas ekonomiskajā ietekmē. Kopš 2020. gada Apostolovs strādā Briselē, sekojot ES institūciju darbam un politikas veidošanas procesiem. Iepriekš strādājis Bloomberg TV Bulgaria, Channel 3 un ziņu aģentūrā BGNES.
