Psiholoģijas doktore Inta Poudžiunas: "Trauma nav pats notikums, bet gan pieredze, ko cietušais iegūst no notikuma"

Nozieguma sekas cietušā dvēselē nebeidzas ar brūču sadziedēšanu vai tiesu. Psiholoģijas doktore Inta Poudžiunas, kura desmitiem gadu palīdz un atbalsta traumatisku pieredzi pārcietušos, sniedz ieskatu norisēs, kuras piedzīvot nevēlas neviens.

Pieredze un ciešanas

“Trauma nav pats notikums, bet gan pieredze, ko cietušais iegūst no notikuma. Tā paliek cietušā psihē,” skaidro Inta Poudžiunas.

Upuris ir tas, kuram ir nodarīts kaitējums tieša nodarījuma formā, vienalga – materiāls, fizisks vai psiholoģisks, vai izteikti ticami draudi, ka šāds kaitējums var tikt nodarīts. Likums arī par draudiem paredz sodu. Cilvēks ir cietušais tieši tāpēc, ka kaitējums rada ciešanas. Tāpēc ir svarīgi izprast, kas ar viņu notiek, lai neradītu cilvēkam vēl vairāk ciešanu, piemēram, sačukstoties aiz muguras vai pieļaujot otru galējību: slimīgu izjautāšanu un apspriešanu.

Zūd drošības izjūta

“Mūsu materiālā labklājība nav tikai nauda. Plašākā izpratnē tā ietver visu, kas cilvēkam rada drošības izjūtu,” skaidro Poudžiunas. “Ja tiek nodedzināta māja vai atņemta manta, šī drošības izjūta tiek sagrauta. Tas attiecas arī uz personīgās telpas aizskaršanu – ne tikai fizisku ievainojumu, bet arī kabatas zādzību vai vandalismu mājā, dzīvoklī vai dārzā. Vieta, ko cilvēks uzskatījis par savu un drošu, pēkšņi tāda vairs nav. Tā ir aptraipīta. Tāpēc cietušajiem ļoti bieži rodas netīrības izjūta.” Savukārt emocionālā vardarbība vai draudi rada spēcīgas negatīvās izjūtas, kas cilvēku ietekmē arī fiziski. “Pēctraumatiskie stresa traucējumi (PTST) nedzīvo kaut kur abstrakti, tie paliek mūsu nervu sistēmā. Tāpēc emocionālā, tieši tāpat kā fiziskā vardarbība rada ievainojumu jeb traucējumu mūsu funkcionēšanā.”

Vissmagākā – seksuālā vardarbība

Pati smagākā vardarbības forma ir seksuālā vardarbība, jo tajā apvienojas visi vardarbības veidi: emocionālā, fiziskā, drošības izjūtas sagraušana un ielaušanās cilvēka personīgajā telpā gan psiholoģiski, gan fiziski. Ielaušanās ķermenī rada sabojātības izjūtu – cilvēks var uztvert sevi kā kaut ko salauztu, kam nolauzts gabals, kas kļuvis nevērtīgs, bez drošības izjūtas un nevienam nevajadzīgs.

Psiholoģe min kāda prokurora teikto, kas precīzi raksturo, ko piedzīvo upuris: “Jūs, kuriem ir pozitīva seksuālā pieredze, sadūšojieties iznākt liela ļaužu pūļa priekšā un pastāstīt sīki, smalki un precīzi par savu seksuālo pieredzi, kas tikko bijusi. Varēsiet? Tā jūs kaut aptuveni uzzināsit, kā jūtas upuris, kuram tiesas nopratināšanas laikā jāizstāsta par savu bezspēcību, apkaunojuma izjūtu un ļaunumu, kas pārdzīvots.”

Atņemta uzticēšanās pasaulei

Gandrīz vienmēr upurim uzreiz pēc tam, kad pret viņu pastrādāts noziegums, gan smags, gan dažreiz varbūt šķietami maznozīmīgs, ir šoks. Tas ir stāvoklis, kurā ir nojaukta jebkura stabilitāte. Notikums ir tik iedarbīgs un neprognozējams, ka smadzenes atsakās to pieņemt.

“Uzreiz pēc notikušā visa palīdzība, ko var sniegt upurim, ir tas, ko izdara neatliekamās palīdzības speciālisti,” skaidro psiholoģe. “Apkopj ievainojumus, stabilizē, sasilda, nomierina. Ļoti svarīgi, lai upuris jūt, ka viņam kāds ir blakus, atbalsta. Tas pats darbības algoritms izmantojams arī pret bērnu, kurš, piemēram, atnācis no skola apzagts. Būt klāt, nomierināt, sasildīt, parūpēties par to, lai cietušais jūtas droši, izjautāšanu atliekot uz vēlāku laiku. Tas, ko rāda filmās, kad cietušos ietin segās un iedot tēju, darbojas ļoti labi. Pārdzīvojumu dēļ asinsvadi sašaurinās un cilvēkam ļoti salst. Pats galvenais – neatstāt upuri vienu. Otra cilvēka klātbūtnei ir iedarbīgs efekts, pat ja palīdzētājs pats ir samulsis un nezina, ko teikt.”

Dažkārt upuris var zaudēt samaņu. Ne vienmēr tā iemels būs fizisks ievainojums. Tas nereti ir mehānisms, kā psihe sevi pasargā no pārslodzes. Kad samaņa ir atgūta, vai nu mediķi palīdz, vai kāds, kurš sniedz palīdzību, reizēm vienkārši ir klāt esošs. Upurim būs labāk, jo viņš nav viens.

Pirmajās stundās un dienās pēc tam, kad cilvēks kļuvis par nozieguma upuri, viņa psihē notiek būtiskas izmaiņas neatkarīgi no nodarījuma smaguma. Viena no nopietnākajām sekām ir ilgtermiņā iedragāta spēja uzticēties. Sabrūk pamatdrošības izjūta, pārņem bezspēcība, pazemojums, sāpes, pārsteigums, kauns un pat vainas izjūta. Nereti doma "ja es būtu rīkojies citādi" šķiet vieglāk pieņemama nekā bezspēcība. Cilvēkam kļūst grūti loģiski domāt un izstāstīt notikušo, bet psihe aizsargājoties cenšas norobežoties no pārdzīvotā. Tāpēc tuviniekiem un draugiem svarīgi laikus pamanīt bīstamas uzvedības izpausmes un vajadzības gadījumā pasargāt cietušo no rīcības, kas varētu kaitēt viņam pašam.

Poudžiunas skaidro, kas notiek: “Psihe iegaumē notikušā apstākļus, un katrreiz, kad situācija kaut attāli līdzinās traumatizējošajam notikumam, atmiņā uznirst trauksmes zvans – tūlīt ļaunums notiks atkal. Tas ir tā dēvētais trigeris jeb traumas brīdinājuma un pieredzes palaidējmehānisms. Būtiskākās psiholoģiskās sekas – pēctraumas stresa traucējumi ar uzmācīgajām atmiņām un murgiem (intrūzijām), un vēlmi no tā visa izvairīties domās un uzvedībā. Šādas divas pretējas tendences rada šķeltni psihē un lielu, reizēm neizturamu un psiholoģisku izsīkumu radošu spriedzi. Trigera esamība rada domu “tas var notikt atkal” un tai sekojošu pārlieku modrību un trauksmi. Spriedze rada paaugstinātu uzbudināmību, kas var izpausties agresijā, vai arī depresiju, ko izraisa izsīkums un bezcerība. Iespējama arī disociācija – izkropļota sevis un pasaules uztvere, kas palīdz norobežoties no ciešanām. Taču tās nav vienīgās traumas sekas.

Garīgā nozīmē tā var būt bezcerība, jēgas zudums un izjūta, ka šajā pasaulē nav iespējama drošība un labsajūta. Cilvēks var justies mazvērtīgs, nederīgs, apdraudēts vai atstumts, pat ja tā nav taisnība un līdzās ir cilvēki, kas viņu atbalsta.”

Kā izturēties pret nozieguma upuri? Būt klāt, sniegt fizisku palīdzību un nepieciešamās rūpes. Teikt: “Es par tevi raizējos.” Atļaut raudāt, skumt, runāt. Jautāt, kā iespējams palīdzēt. Tas nepieciešams ne tikai pirmajos mirkļos pēc nozieguma, bet arī vēlāk.

Līdzgaitnieka trauma

“Ja runājam par tuvinieku, kuram ir psiholoģiska saite ar cietušo un/vai atbildība par otru cilvēku, jāizprot divas lietas. Pirmkārt, tuvinieks cieš, jo identificējas ar sev svarīgo cilvēku. Līdzpārdzīvo vai pārdzīvo tieši tāpat kā otrs. Līdzgaitnieka trauma ir pārdzīvojums, identificējoties ar upuri. Otra lieta: ir vai nu vainas, vai kauna sajūta, vai arī abas, tāpēc ka viņš nav spējis savu tuvo pasargāt. Pasaules drošības izjūta sabrūk abiem. Piemēram, pāridarījums bērnam rada vainu vecākos un bezspēcību par nespēju savu atvasīti pasargāt. Cieš vesels cilvēku kopums, ne tikai upuris vien. Ja mēs atrastu kādu mērīšanas skalu, vēl nav zināms, kura ciešanas ir vairāk dzīvi ietekmējošas,” saka Poudžiunas.

Psiholoģe skaidro, ka arī sabiedrība cieš, jo noziegums grauj kopējo drošības izjūtu un ikviens lielākā vai mazākā mērā piedzīvo līdzgaitnieka traumu. Svarīgs aspekts: sabiedrība dzīvo pēc noteiktiem likumiem. Ja likumu var pārkāpt, tad sabiedrība vairs neizjūt sevi kā veselu veseluma un veselības nozīmē. Jo ievainojums vienam sabiedrības loceklim būtībā ir ievainojums sabiedrībai kā kopienai. Vienkāršs piemērs – viena izvarošana noved pie tā, ka sievietes un meitenes baidīsies atrasties uz ielas vakarā vienas.

“Ja valstī var notikt noziegumi un noziegumu izdarītāji netiek sodīti – vienalga, vai tas ir izvarotājs, kabatas zaglis vai valsts līdzekļu izšķērdētājs – tad uzticēšanās valstij kā kopumam, kura funkcionēšanu nodrošina likums un valdība, deputāti, ierēdņi, un citi, ko apzīmējam ar varas pārstāvji, vairs nav iespējama. Tas ir tas, ko redzam šobrīd – milzīga sabiedrības krīze: mēs nevaram uzticēties. Un kas notiek, ja nevar uzticēties? Tad sākas negatīvie scenāriji. Ja vienreiz kaut kas ir noticis, tad noteikti notiks vēlreiz. Ja notikusi maza lieta, tad kāpēc lai nenotiktu liela lieta? Tas var novest līdz ļaunprātīgai šāda procesa izmantošanai, piemēram, liekot sabiedrībai noticēt sazvērestības teorijām, vairot naidu vienam pret otro utt.”

Sabiedrības ievainojamība var kļūt par bīstamu instrumentu to rokās, kas vēlas manipulēt ar bailēm, neuzticēšanos, sāpēm, pāridarījuma izjūtu, tādējādi šķeļot sociumu, apzināti kaitējot valstij un tās iedzīvotājiem.

Noziedznieki jāsoda

Viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai palīdzētu gan upurim, gan sabiedrībai, ir noziedznieka sodīšana. Tikai darboties spējīgs likums var atjaunot taisnīgumu un drošības izjūtu. Ja tas nenotiek, visvairāk cieš cietušais.

“Tāpēc upura vainošana un kaunināšana ir nepareiza rīcība attiecībā pret cietušo, jo bērna naudas maks, kas atradās skolas somā, vai meitenes īsie svārki neprovocēja noziedznieku,” skaidro psiholoģe. “Cilvēkam, kurš pastrādāja noziegumu, ir jāsaņem sods par to, ka viņš neapvaldīja savu rīcību, nevis upurim jākaunas par kaut ko. Arī teicieni, ko lieto, cerot cietušo uzmundrināt, “viss būs labi”, “tu vari būt stiprs”, “tas nekas nav” un tamlīdzīgi, arī nav patiesi, jo zināmā mērā pat noniecina to, kas noticis ar upuri. Cenšanās noslēpt nodarījumu neziņojot arī neko neizlabos, jo līdz ar to likums nevar atjaunot taisnīgumu.”

Arī Poudžiunas pati ir bijusi nozieguma upuris. “Man nozaga īrētu automašīnu. Dodos uz policiju, rakstu iesniegumu. Iespējams, kāda sieviete šādā situācijā histēriski raudātu, jo izmisums ir liels. Taču es zinu, ko jūt upuris, saprotu mehānismus, esmu profesionāle. Tāpēc domāju: policists, kas pieņem paskaidrojumu, jauns, vēl sabīsies no tādas reakcijas, nespēs visu kārtīgi pierakstīt. Tas kaitēs izmeklēšanai. Saņemos. Taču ļaunuma pieskāriens rada netīrības izjūtu, ko nav iespējams nomazgāt ar ūdeni vien.”

Psiholoģe savu pieredzi min kā piemēru tam, ka upura psihe aizsargājoties uz laiku var apslāpēt emocijas. Tas, ka cietušais uzreiz neraud, neliecina, ka viņš ar notikušo ir ticis galā – psiholoģiskās aizsargreakcijas mēdz būt ļoti atšķirīgas.

Dažreiz kopā ar emociju izstumšanu notiek arī laika un telpas izjūtas izkropļošana un atslēgšana. Upuris nespēj aprakstīt noziegumu loģiski, hronoloģiski un detalizēti. Smadzenes nestrādā, cilvēks atceras tikai atsevišķus fragmentus, bet kopainu – nē. “Šajos gadījumos ir risks izmeklētājam, jo, no vienas puses, informācija ir jāiegūst pēc iespējas ātrāk, bet no otras – pilnīgu informāciju varēs iegūt tad, kad cilvēks ir nomierinājies. Tad noder uzvārīt tēju, ļaut cilvēkam raudāt, nesteigties nomierināt, gaidīt, kamēr emocijas noplok. Tas pats attiecas uz situāciju, kad ar upuri pirmie satiekas tuvinieki.”

Katra iztaujāšana, arī izmeklēšanas un tiesas laikā, zināmā mērā atgriež traumas situācijā ar visām tam raksturīgajām izjūtām un ciešanām. Tāpēc pasargāt upuri ir ne tikai tiesībsargātāju pienākums, tas ir arī sabiedrības cilvēcīguma jautājums. “Diemžēl, lai arī profesionāļi zina, ka pat mājās nedrīkst runāt par to, ko zina, dažkārt informācija izplatās nekontrolējami, nonāk masu mediju rīcībā un arī sociālajos tīklos. Sabiedrība mēdz būt nežēlīga, apspriežot upurus. Cilvēkus ļoti interesē notikuma detaļas, jo saista adrenalīns, uzbudinājuma radītā bauda. Cietušā pašsajūta šķiet mazāk svarīga.”

Sekas neizzūd

Dažreiz šķiet, ka viens upuris pārdzīvo smagu situāciju un atkopjas ātri, bet cits nespēj tikt pāri it kā nenozīmīgai situācijai.

“Nozieguma smaguma uztvere nav atkarīga tikai no objektīvās notikuma gaitas vai tā, kā to novērtē likums,” skaidro psiholoģe. “Smaguma izjūtu nosaka arī subjektīvie faktori – personības struktūra un attīstība, socializācija, iepriekšējā pieredze, saņemtais vai nesaņemtais atbalsts, vides kultūra un tradīcijas un daudzi citi faktori.”

PTST uzskata par vidēji ilgām sekām, kas var nenostiprināties psihē, ja cietušais saņem palīdzību. Ļoti liela nozīme būs arī cilvēka iepriekšējai pieredzei, vecumam, raksturam u.tml. Pat tad, ja nodarījums būs viens un tas pats, pieaugušajam un bērnam traumatiskās sekas atšķirsies.

Traumas uzkrājas. Katra nākamā aktualizē arī iepriekšējo. Pat ja cilvēks apzināti neatceras nelaimes, kas ar viņu notikušas, psihe ir saglabājusi visas atmiņas. Ja jaunais notikums kaut attāli ir līdzīgs iepriekšējam, tad tas nostrādā ne tikai kā jauna trauma, bet arī kā iepriekšējās traumas pieredzes palaidējmehānisms. Cietušais to var nesaprast un neapzināties.

“Ja traumējošā pieredze tiek apzināta, pārstrādāta un integrēta (pieņemta), vienalga tā paliks cilvēka pieredzē, bet psihe vairs neatsauksies uz katru mazāku problēmu,” skaidro psiholoģe. “Cilvēks spēs pateikt savai psihei, ka bailēm, trauksmei, uzbudinājumam, agresijai un citām reakcijām nav pamata, jo sliktais notikums bija toreiz, bet tas nenotiek tagad. Ir vieglāk iziet ārā no retraumatizācijas. Upuris nekad neatgriezīsies tādā dzīvē, kāda bija, pirms pret viņu pastrādāts noziegums, bet ilgstoša darba rezultātā psihes funkcionēšana var atgriezties tajā pirmstraumas līmenī vai pat augstākā. Eksistē tāds jēdziens kā pēctraumas izaugsme. Dīvaini jau skan – jānotiek traumai, lai būtu izaugsme. Tā ir atbilde uz jautājumu, kur paliek “zeme no traumas bedres”. Tā ir tā pieredze, kuru cietušais var integrēt savā dzīvē. Patiesībā cietušajam pēc traumas pārstrādāšanas jāsper vēl viens solis, apzinoties, ka pēc šādas pieredzes viņš ir kļuvis gudrāks un stiprāks,” skaidro psiholoģe. 

Karš kā ļaunuma summa

“Ja individuāli izvarošana ir smagākais, ko var pārdzīvot cilvēks, tad karš ir visa ļaunuma summa,” saka Poudžiunas. “Cieš arī tās valstis, kas nav tieši iesaistītas karadarbībā, jo iedzīvotāji arī šeit, Latvijā, nemitīgi izjūt draudus. Karš ir visu vardarbības veidu kopums, masīvs apdraudējums, dzīvības briesmas, garīgi – ļaunums, kas skar jebkuru. Tas rada vērtību, stabilitātes un kārtības sabrukumu. Atņem iespēju attīstīties tādā mērā, kāds būtu, ja apdraudējuma nebūtu, jo spiež koncentrēties uz aizsardzību un izdzīvošanu. Kara draudi ir tikpat lielā mērā noziegums kā jebkuri citi draudi pret personu. Noziegums pret visu sabiedrību kopumā. Reakcija uz apdraudējumu paredz trīs variantus: bēgt, uzbrukt un sastingt. Šādi draudi ikvienā cilvēkā rada spriedzi, bailes, nesamērīgi paaugstinātu modrību. Tas aktualizē tādus spēcīgus psihes aizsardzības mehānismus kā noslēgšanos, agresiju, disociāciju, kas ir izkropļota sevis un pasaules uztvere. Agresija ir veids, kā cilvēks bailēs sevi aizsargā. Tā rodas situācijās, kas atgādina, ka mēs varētu tikt iznīcināti. Visa pasaule šobrīd atrodas milzīgā stresā. Iemācīties dzīvot tādā neprognozējamā laikā, kad viss ļoti ātri mainās, ir sarežģīti. Cilvēki spriedzē ļoti bieži ir agresīvi, bet atkarībā no tā, kā iekārtota katra konkrētā psihe, iespējama arī pilnīga pasivitāte.”

Karš iniciē identificēšanos ar upuri vai varmāku, aktualizē no jauna personīgās un kultūras traumas. Atņem materiālos un psiholoģiskos resursus dzīvošanai, pārslēdz izdzīvošanas režīmā, kurā attīstība nav iespējama. Sašķeļ sabiedrību – aizstāvjos un uzbrucējos, dažādu vērtību un pārliecību turētājos.

Psiholoģe kā piemēru min Latvijā pieaugošo savstarpējo agresiju uz ceļiem, nepamatotos strīdus starp cilvēkiem, pat amatpersonu kautiņus, ko novērojam. Tas var būt cieši saistīti ar spriedzi, ko rada šis noziegums, visa ļaunuma summa, kas ietekmē ikvienu arī Latvijā. Pat tos, kuri cenšas nelasīt ziņas.