Valsts budžetam jākļūst par valsts attīstības līgumu ar skaidriem rezultātiem.

Skaitļi rāda problēmas mērogu. Finanšu ministrija nemainīgas politikas scenārijā prognozē deficītu 4% no IKP 2027. gadā, 5,1% 2028. gadā, 4,2% 2029. gadā un 3,4% 2030. gadā. Aizsardzības izdevumiem pieļautā fiskālā atkāpe darbojas tikai līdz 2028. gadam. Banku solidaritātes iemaksas 2028. gadā vairs netiks saņemtas, bet 2029. gadā iemaksas pensiju otrajā līmenī jāatjauno 6% apmērā. Attiecīgi valsts finansēs  līdz 2030.gadam jārod risinājums esošo saistību segšanai 936 miljonu eiro apmērā.

Tā nav viena budžeta gada grūtība. Tā ir strukturāla problēma, kurai jāmeklē gudri risinājumi un laikus jāsasagatovojas izvērtējot potenciālos scenārijus.

Valdībai ir trīs politiskās izvēles: samazināt izdevumus, paaugstināt nodokļus vai palielināt ieņēmumus, paātrinot ekonomikas izaugsmi.

Taču ir vēl ceturtais ceļs ar pirmajām trim prioritātēm cieši saistīts uzdevums – būtiski paaugstināt valsts izdevumu efektivitāti.

Valsts un pašvaldību iestādes iedzīvotājiem sniedz vairāk nekā 1000 dažādu pakalpojumu. Taču vai mēs zinām katra pakalpojuma pilno pašizmaksu? Cik valstij izmaksā viena izsniegta atļauja, viens pārvadāts pasažieris, viens uzbūvēts ceļš, viena pacienta izārstēšana vai viens nodokļos iekasētais eiro? Un vai šīs vienības izmaksas ir salīdzināmas ar analogu pakalpojumu izmaksām Igaunijā, Polijā vai Somijā, kas saviem iedzīvotājiem sniedz līdzīgus pakalpojumus.

Šobrīd budžetā lielākoties redzam, cik naudas iestādei piešķirts, bet daudz retāk – cik izmaksā konkrētais rezultāts. Bez šādiem datiem nav iespējams atšķirt nepieciešamus izdevumus no dārgiem un novecojušiem procesiem. Iedziļinoties pakalpojumu pašizmaksās, produktivitātē, dublējošās funkcijās un administratīvajos procesos, atklātos ne viens vien pārsteigums.

Tas nav aicinājums mehāniski samazināt darbinieku skaitu vai visiem nogriezt vienādu procentu. Tā būtu slinka taupība. Efektivitāte nozīmē pārveidot procesus, izmantot tehnoloģijas, apvienot atbalsta funkcijas, atteikties no dublēšanās un panākt, lai par vienu un to pašu nodokļu maksātāja eiro sabiedrība saņem vairāk. Šeit var slēpties ievērojama rezerve aizsardzības, veselības, izglītības un demogrāfijas prioritāšu papildus finansēšanai.

Tomēr arī efektivitātei ir robežas. Ne izdevumu mehāniska griež, ne nodokļu celšana nevar būt valsts attīstības stratēģija. Mehāniski griežot, riskējam vājināt pakalpojumus un radīt sociālus nemierus.. Ceļot nodokļus bez izaugsmes, mazinām uzņēmumu konkurētspēju un vēlmi investēt Latvijā.

Tāpēc nozīmīgākā alternatīva ir straujāka ekonomikas izaugsme. Ja ekonomika augtu vismaz par 3,5% gadā, palielinātos algas, uzņēmumu peļņa un budžeta ieņēmumi. Izaugsme neatceļ nepieciešamību saimniekot efektīvi, bet samazina izvēles nežēlību.

Galvenie priekšdarbu jau ir veikti Evikas Siliņas valdības laikā: nodrošināta ekonomikas izaugsme 2,5% apmērā,  sagatavota pāreja uz rezultātos vērstu budžetēšanas procesu, sagatvoti vērtējumi produktivitātes un ekonomiskās izaugsmes pieauguma modeļiem un sagatavotas nepieciešamās prognozes četriem gadiem.

Taču izaugsmi nevar ierakstīt budžeta tabulā ar politisku vēlējumu.

Konkrēti investīciju projekti, produktivitātes pieaugums, enerģijas cenu konkurētspēja, kapitāla pieejamība, eksports un valsts pārvaldes efektivitāte jāsāk plānot  negaidot vēlēšanas. Ja par to tiks domāts vēlā rudenī, kad izveidota jaunā valdība un tikai tad sāks veidot budžeta stratēģiju,  būs jau par vēlu. Tad stratēģijas vietā tiks meklēti kompromisi – kuram atņemt mazāk un kuru nodokli paaugstināt vieglāk.

Valdībai jau tagad jāsagatavo vairāki fiskālie scenāriji, parādot, ko nozīmē ekonomikas pieaugums par 2% vai vairāk nekā 3% . Katram scenārijam jāatklāj ietekme uz ieņēmumiem, deficītu, parādu un valsts prioritātēm. Ministriju un Latvijas bankas ekonomistiem jāgatavo priekšnoteikumu analīze reālas izaugsmes nodrošināšanai vismaz 3, 5% apmērā.

Valdībai jāvienojas par kopējiem sasniedzamiem mērķiem. Vienlaikus katrai ministrijai nosakot izmērāmus un reāli sasniedzamus četru gadu mērķus. Budžeta diskusijai jāsākas nevis ar jautājumu, cik papildu naudas ministrija vēlas, bet ar uzdevumu kādi mērķi jāsasniedz. Kādi resursi ir nepieciešmi to efektīvai sasniegšanai.

Tas nozīmē pāriet no tik ierastās inkrimentālās budžetēšanas (viss, kas bāzē automātiski pienākas) uz reālu vērtējumu nevis “cik vēl vajag?”, bet “ko par šo naudu saņems sabiedrība?”.

Nākamā četru gadu budžeta kvalitāti noteiks nevis vienošanās pēdējā naktī, bet darbs, kas izdarīts septembrī un oktobrī. Latvijai vajadzīgs izaugsmes un efektivitātes budžets, patiesībā nākamajam četru gadu budžetam jākļūst par valsts attīstības līgumu ar skaidriem rezultātiem.

Un tādu budžetu nevar sastiķēt, vienojoties pēdējā naktī. Pie tā darbs jāsāk jau tagad!