Indras Vilipsones kultūrpieturas: šonedēļ jāļaujas Mākslas muzeja sarūpētajiem iespaidiem
Šajā nedēļā pilnībā ļaušos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dāsnajam piedāvājumam. Atminos, ka savulaik Raimondam Staprānam veltītu izstādi savulaik ilgi un cītīgi aplūkoju Cēsu Mākslas festivāla ietvaros, vairākkārt un ļoti uzmanīgi noklausoties arī Pētera Krilova dialogu ar mākslinieku. Bet nu klāt ir lielais notikums, par kuru domāts gana ilgi un kas gatavots ļoti rūpīgi.
Bet tagad, atzīmējot izcilā latviešu trimdas mākslinieka – dramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna simtgadi, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs no 14. augusta līdz 2027. gada 17. janvārim skatāma izstāde “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”.
Raimonda Staprāna (1926–2026) simtgades izstādes iecere ir parādīt līdz šim Latvijā neredzētus darbus un veidot kompaktu, bet piesātinātu stāstu par meistara daiļradi – no pašiem agrīnākajiem darbiem 20. gadsimta 50. gados līdz pat pēdējiem, kas tapuši 21. gadsimtā. 2025. gada pavasarī izstādes kuratorei Dr. art. Elitai Ansonei bija iespēja mākslinieka darbnīcā Sanfrancisko atlasīt gleznas izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izveidotā kolekcija ļauj izsekot, kā septiņdesmit gadu garumā mainījies Staprāna unikālais glezniecības rokraksts. Raimonda Staprāna māksla uzplauka abstraktā ekspresionisma ziedu laikos, tomēr, lai cik abstrakti viņš centās gleznot, mākslinieku arvien vilka pie figuratīviem ainavu un kluso dabu motīviem. Pie tiem Staprāns arī palika, ierindojoties Kalifornijas Līča piekrastes glezniecības (Bay Area Painting) lokā.No abstraktā ekspresionisma Staprāns iemācījās glezniecības “arhitektūru” – to, kā glezna tiek konstruēta. “Gleznai jāspēj “stāvēt” kā ēkai,” sacīja mākslinieks. Staprāna glezniecība ir enigmātiska, ar stingri arhitektonisku kompozīciju un kolorītu, kas novests līdz galējai sajūtai un piepildīts ar iekšēju spriegumu. Tā ir intelektuāla glezniecības valoda – Staprāns neizskaidro pasauli, bet ar precīziem vizuālajiem līdzekļiem rada emocionāli un estētiski piesātinātu, nospriegotu klusuma telpu. Ikviena viņa glezna ir kā noslīpēts dimants, kas tapis ilgā un lēnā procesā. 2026. gads ir Raimonda Staprāna simtgades gads, un Latvijā to iezīmē vairāki notikumi. Oktobrī uz ekrāniem gaidāma Pētera Krilova dokumentālā spēlfilma “Sarkanais šķūnis”, savukārt izstādes “Klusuma arhitektūra” atklāšanā 13. augustā tika atvērti mākslinieka memuāri “46 epizodes ar un bez ironijas”. Tie balstīti autora personiskajās atmiņās, kas sniedzas tālu pāri individuālajai pieredzei, kļūstot par būtisku laikmeta liecību nākamajām paaudzēm. Grāmatas literārā redaktore ir Dr. art. Ieva Struka, kura ir cieši saistīta ar Raimonda Staprāna radošo mantojumu un piedalījusies arī memuāru tapšanā.
Pagājušās nedēļas vidū bija iespēja skatīties izstādes iekārtošanas procesu un tu satiku arī Ievu Struku un drusku izjautāju par grāmatu:
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Indra: Ja jau esmu tevi šeit noķērusi, gribu mazliet pajautāt par Raimonda Staprāna grāmatu. Parasti esi lielu biogrāfisku grāmatu autore, bet šoreiz strādāji kā literārā redaktore un vienlaikus esi cieši saistīta ar mākslinieka radošo mantojumu. Kāds bija tavs uzdevums šīs grāmatas tapšanā?
Ieva: Kāds ir redaktora uzdevums? Vispirms sajust autoru un – bez ironijas – mēģināt maksimāli respektēt gan viņa stilu, gan saturu. Ieraudzīt vietas, kur kaut kas atkārtojas, nav pietiekami precīzs, un to precizēt. To droši vien teiktu jebkurš redaktors. Taču šīs konkrētās grāmatas gadījumā pats būtiskākais laikam bija palīdzēt Raimondu pārliecināt – vai vismaz būt vienai no tiem, kas, balstoties savā pieredzē, viņam saka –, ka šim tekstam ir vērtība. Ka tas ir jāpublisko, ka tas nav domāts tikai rakstāmgalda atvilktnei. Tas ir jānoved līdz galam, jāpabeidz un jāpapildina.
Grāmatas pirmā daļa jau ļoti sen bija pabeigta, bet bija svarīgi izdarīt visu līdz galam, jo šīm atmiņām ir vērtība ne tikai dzimtai, bet Latvijas sabiedrībai kopumā. Tāda dzīves pieredze kā Raimondam un apstākļi, kuros viņš ir audzis, ir unikāli.
Turklāt viņa mūžs bijis tik garš, ka gandrīz uz jebkuru notikumu un vēstures periodu jau izveidojusies laika distance. Es pat negribētu teikt, ka tā automātiski padara skatījumu objektīvāku – varbūt tieši pretēji –, taču tas ir skatpunkts, kuram ir milzīga nozīme. Tu vari savus priekšstatus ar to konfrontēt, vari nepiekrist, bet nevari to ignorēt.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Īpaši tas attiecas uz Latvijas neatkarības laiku un sociāldemokrātu jautājumu. Pateicoties tēvam, Raimonds bija ļoti tuvu arī politiskajām norisēm. No vienas puses, varam teikt – viņš taču bija tikai pusaudzis. Bet, no otras puses, viņš bija visur klāt un uz notiekošo skatījās ar skaidru galvu un gudru skatienu.
Ļoti interesants ir arī viņa stāsts par trimdas latviešiem – par vēlmi ārpus Latvijas izveidot tādu kā mazo Latviju, kur vienas politiskās pārliecības cilvēki sastopas ar citas pārliecības cilvēkiem. Un tad ir jautājums – viņi satiekas vai nesatiekas?
Tipiski latviski laikam varētu teikt – nesatiekas. Vieni uzskata, ka labie laiki bija līdz 1934. gadam, citi – ka pēc 1934. gada. Tu vairs neesi Latvijā, bet vienalga nevari vienoties. Un tad nāk nākamie jautājumi – sazināties vai nesazināties ar tiem, kuri dzīvo Latvijā? Vai sarunas ar cilvēkiem, kuri dzīvojuši Latvijas PSR, “saindēs” tavu domāšanu? Braukt vai nebraukt uz Latviju? Raimonds kopā ar Ilonu tomēr bija vieni no pirmajiem, kuri atbrauca. Kā viņš pats teica – principā viņi būtu varējuši būt paši pirmie, bet Andris Kadeģis pasteidzās par dažām dienām. Bet jebkurā gadījumā tas bija milzīgi drosmīgs solis. To nevar novērtēt par zemu. Latvijā mums nemaz nav tik daudz cilvēku, kuri toreiz atbrauca.
Indra: Un vēl gribu tev pajautāt ko personiskāku. Man negribas par Staprānu runāt pagātnes formā. Kāds viņš palicis tavā sirdī un prātā? Ja vajadzētu dažos vārdos raksturot šo cilvēku un personību?
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Ieva: Gribētos viņam vēl kārtīgi reiz atzīties mīlestībā… Man tā bija ļoti īpaša satikšanās. Sirms vīrs, kuru tu nevari nemīlēt, jo viņš ir tik atvērts un sirsnīgs. Viņš uztver tevi kā līdzvērtīgu sarunu biedru, lai gan starp jums ir paaudzes, valstis, atšķirīga dzīves pieredze – viss. Tāpēc es par šo satikšanos esmu vienkārši ārkārtīgi pateicīga. Uzzinot, ka viņš ir devies mūžībā, bija tāda sajūta... Tas varbūt skan skaļi, un man nav nekādu tiesību uzurpēt šo vārdu, bet bija sajūta, ka aizgājis labs draugs. Lai gan īsti jau tā nedrīkst teikt. Draudzībai it kā vajadzīgi gadu desmiti, kopā pavadītas stundas...
Indra: Bet dažreiz pietiek arī ar mirkļiem. Arī mīlestība mēdz būt no pirmā acu uzmetiena. Paliksim pie tā. Man grāmata jau ir ceļasomā, tāpēc man viss vēl priekšā. Paldies!’’
Te būs vairāk par jauno grāmatu:
https://aminori.lv/gramatu-veikals/raimonds-staprans-46-epizodes-ar-un-bez-ironijas/
Un, ja reiz esam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, vēlreiz atgādināšu par izstādi, kuru noteikti vērts iekļaut šajā pašā muzeja apmeklējumā. LNMM 2. stāva kreisā spārna zālēs līdz 1. novembrim skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Tas ir starptautiski nozīmīgs un mākslinieciski augstvērtīgs Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Pompidū centra (Centre Pompidou) sadarbības projekts. Ekspozīcijā skatāmie darbi nāk no kolekcijas, kuru Pompidū centram pēdējo divdesmit gadu laikā dāvinājuši kolekcionāri un mākslas mecenāti Floransa un Daniels Gerlēni (Florence et Daniel Guerlain). Gerlēnu kolekcija ir tematiski daudzveidīga un izteikti laikmetīga. No gandrīz 1200 darbu lielā dāvinājuma Rīgas izstādei atlasīti 43 mākslinieku 98 zīmējumi, kas tapuši laikposmā no 20. gadsimta 70. gadiem līdz 2019. gadam.
Turpiniet lasīt pēc reklāmas
Te vēl virtuālā taka, lai atgādinātu visas šobrīd apskatāmās izstādes LNMM galvenajā ēkā.
https://lnmm.gov.lv/latvijas-nacionalais-makslas-muzejs/izstades
Tā nu šoreiz mana kultūrpietura ir viena – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, toties tajā var pavadīt gana ilgu un, manuprāt, ļoti vērtīgu laiku. Tiekamies!
