Mīti un patiesība par “K2 Ventum”: kam ir izdevīgi, lai Latvijā vēja enerģijas projekti nenotiktu?

Diskusija par vēja parku “K2 Ventum” jau sen vairs nav tikai saruna par turbīnu atrašanās vietām. Projekts ir kļuvis par piemēru tam, cik sarežģīti Latvijā pieņemt lēmumus par lieliem enerģētikas un investīciju projektiem apstākļos, kad profesionālu kritiku, vietējo iedzīvotāju bažas, politiskus argumentus un sociālajos tīklos izplatītu dezinformāciju nereti ir grūti nošķirt.

Tas nenozīmē, ka jautājumus par šāda mēroga projektu nevajag uzdot. Gluži pretēji – tie ir jāuzdod. Taču lēmumiem demokrātiskā valstī būtu jābalstās pārbaudāmos faktos, ekspertu atzinumos un likumā noteiktās procedūrās, nevis tajā, kurš sociālajos tīklos spēj radīt lielāku emocionālo troksni.

Mīts Nr. 1: vēja parks tiek būvēts kāpās

Viens no emocionāli spēcīgākajiem apgalvojumiem ir, ka vēja turbīnas tikšot būvētas piekrastes kāpās. Projekta materiālos norādīts, ka vēja parks netiek plānots krasta kāpu aizsargjoslā. Daļa projekta atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas piecu kilometru ierobežotas saimnieciskās darbības joslā. Juridiski tās ir divas atšķirīgas teritorijas ar atšķirīgu regulējumu.

Būvniecības tiesisko pieļaujamību vērtējusi Enerģētikas un vides aģentūra, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija, Dabas aizsardzības pārvalde un neatkarīgi juristi. Apgalvojums, ka turbīnas vienkārši paredzēts uzbūvēt krasta kāpās, neatspoguļo patiesību un neatbilst arī institūcija atzinumiem.

Mīts Nr. 2: “K2 Ventum” atrodas “Natura 2000” teritorijā

Paredzētā darbība, pēc projekta dokumentācijas, neatrodas nevienā “Natura 2000” teritorijā. Tuvākā šāda teritorija sākas aptuveni 580 metrus no projekta teritorijas robežas. Tuvums aizsargājamām teritorijām nenozīmē, ka iespējamā ietekme nav vērtēta. Projekta IVN ietvaros veikts atsevišķs novērtējums par iespējamo ietekmi uz “Natura 2000” teritorijām. Šāda kārtība ir gadījumiem, kad darbība notiek ārpus NATURA 2000 teritorijas, bet var to ietekmēt, ir noteikta Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumos Nr. 300.

Ir veikta hidroloģiskā un hidroģeoloģiskā modelēšana, kas liecina, ka “K2 Ventum” izbūve būtiski neietekmēs tuvumā esošo “Natura 2000” teritoriju hidroloģiskos apstākļus un tajās aizsargājamās dabas vērtības. Papildu drošībai paredzēts veģetācijas un gruntsūdens līmeņa monitorings. Atsevišķi un pat vairākos līmeņos vērtēta arī iespējamā ietekme uz putniem – gan IVN, gan “Natura 2000” novērtējumā. 

Tātad princips ir vienkāršs: ietekme ir izpētīta pirms būvniecības, bet kontrole turpināsies arī pēc tam.

Mīts Nr. 3: ietekmes uz vidi novērtējumu uzņēmums “uztaisīja pats sev”

IVN ziņojuma sagatavošanu Latvijā organizē un finansē projekta ierosinātājs. Tā nav īpaša “K2 Ventum” kārtība – šāda sistēma attiecas uz projektiem, kuriem nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums.

Būtiskākais jautājums ir, kas notiek pēc ziņojuma sagatavošanas. “K2 Ventum” materiāli norāda uz 14 valsts institūciju un kapitālsabiedrību iesaisti vērtēšanā, 14 neatkarīgu ekspertu un 12 starptautiski atzītu uzņēmumu piesaisti. “K2 Ventum” gadījumā īpaši zīmīgs ir fakts, ka kontroles mehānisms jau ir nostrādājis praksē. 2024. gada 17. septembrī kompetentā institūcija IVN ziņojumu nevis automātiski apstiprināja, bet nodeva pārstrādāšanai.. Tas drīzāk uzdot jautājumu kāpēc tāds lēmums ir bijis, jo standarta gadījumā kompetentā iestāde norāda uz precizējumiem vai papildinājumiem, vai, ja neatbilst likumam tiek likts IVN programmu pārtraukt. Atkārtotais pārbaudes process nav bijis automātiska attīstītāja sagatavota dokumenta apstiprināšana, bet ar stingru kontroli. 

Publiskajā diskusijā reizēm tiek radīts iespaids – ja projekta attīstītājs apmaksā ietekmes uz vidi novērtējuma sagatavošanu, tas pats sev arī izsniedz atļauju. Tā nav. Dabas un citu nozaru eksperta uzdevums ir novērtēt iespējamo ietekmi uz sugām, biotopiem un vidi un nepieciešamības gadījumā piedāvāt pasākumus tās mazināšanai. Eksperts nepieņem lēmumu, vai projektu atļaut vai aizliegt. To dara kompetentās valsts institūcijas.

Ja Dabas aizsardzības pārvalde vai cita atbildīgā institūcija uzskata, ka iesniegtā informācija nav pietiekama, tā var prasīt papildu izpēti un precizējumus. Arī pašu ekspertu secinājumiem jābūt profesionāli pamatojamiem un pārbaudāmiem. Svarīgs ir vēl kāds aspekts – neatkarīgam sertificētam ekspertam viens pasūtījums diez vai ir tā vērts, lai riskētu ar savu profesionālo reputāciju un sertifikātu. Arī tas, ka IVN sagatavošanu organizē projekta ierosinātājs, nav nekas ārkārtējs. Ierosinātājs sagatavo dokumentāciju, bet pats savu projektu neakceptē. Līdzīga sistēma darbojas arī citās vides atļauju procedūrās: operators sagatavo nepieciešamos dokumentus, savukārt valsts pārbauda to atbilstību un pieņem lēmumu.

Tādēļ korektais jautājums nav – “kurš samaksāja par IVN?”, bet gan – “vai novērtējums ir profesionāli pamatots, pārbaudīts un izturējis valsts institūciju kontroli?”

Mīts Nr. 4: aiz projekta stāv Krievijas nauda

Šis ir viens no nopietnākajiem publiskajā telpā izskanējušajiem apgalvojumiem – un tieši tādēļ tam būtu nepieciešami nopietni pierādījumi.

“K2 Ventum” uzņēmuma patiesie labuma guvēji ir publiski pārbaudāmi komercreģistrā un uzņēmums noraida saistību ar Krievijas finansējumu. Ir skaidri redzams, ka projektam piešķirts prioritārā investīciju projekta statuss un tas ticis skatīts Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padomē, kas nozīmē, ka Latvijas komptentās institūcijas šo projektu ir vērtējuši vairākkārtīgi un pastiprināti. Kas arī tiek noteikts pēc likuma, ja projekts vēlas saņemt paredzētās darbības akceptu no Ministru kabineta. 

Šeit jāievēro elementārs tiesiskas valsts princips: aizdomas nav pierādījums. Ja kāda rīcībā ir konkrēta informācija par nelikumīgas vai sankcionētas izcelsmes finansējumu, tā iesniedzama kompetentajām iestādēm. Pretējā gadījumā skaļš apgalvojums, atkārtots pietiekami daudzas reizes, nekļūst par faktu.

Projekts četru gadu laikā ir kļuvis mazāks

Sākotnējā 2022. gada iecere paredzēja 61 vēja elektrostaciju. IVN procesā tika vērtētas vairākas alternatīvas, savukārt 2025. gada Enerģētikas un vides aģentūras atzinums ļauj realizēt līdz 46 vēja elektrostacijām. Projektā ietekmēto dzīvojamo ēku skaits samazināts no 113 līdz 60, bet četrām tuvākajām turbīnām (tuvākā 3,7km no Pāvilostas promenādes) no Pāvilostas puses paredzētajām turbīnām maksimālais augstums samazināts no 250 līdz 225 metriem.

Tuvākā plānotā vēja elektrostacija, pēc attīstītāja sniegtajiem datiem, atrodas 2,5 kilometru attālumā no Pāvilostas administratīvās robežas un 3,7 kilometrus no promenādes. Tas neatceļ diskusiju par ainavu vai vietējo iedzīvotāju attieksmi, taču parāda, ka projekts IVN un sabiedriskās apspriešanas gaitā ir ticis mainīts, un ir ievērojami samazināts turbīnu skaits.

Bet šim stāstam ir vēl viena – informatīvās drošības – dimensija

2025. gada septembrī Baltic Engagement Centre for Combating Information Disorders (BECID) publicēja ziņojumu “Disinformation Fuels Resistance to Wind Energy in Latvia”. Ziņojums balstīts žurnālistes Evitas Puriņas/Re:Baltica un Re:Check pētījumā par pretestību vēja enerģijai Latvijā.

Pētnieki konstatējuši, ka pret vēja enerģiju Latvijā tiek izmantotas sazvērestības teorijas, pārspīlēti vai zinātniski nepamatoti apgalvojumi par veselības riskiem, emocionālas iebiedēšanas metodes un pret ES vērsta retorika. Ziņojumā atsevišķi izcelta arī Kremļa naratīvu izmantošana un Kremļa politikai draudzīgu informatīvo kanālu iesaiste.

Pētījuma autori risku Latvijai novērtējuši kā augstu. Viņi brīdina, ka dezinformācija var kavēt vai bloķēt atjaunīgās enerģijas projektus, kas ir būtiski Latvijas enerģētiskajai neatkarībai, polarizēt sabiedrību, graut uzticību institūcijām un ietekmēt pašvaldību lēmumu pieņemšanu.

Tas nenozīmē, ka ikviens vēja parku pretinieks ir Krievijas ietekmes aģents. Šāds vispārinājums pats būtu manipulatīvs. Taču ignorēt konstatēto informatīvās telpas problēmu arī nevar.

Arī “Pravda” informatīvajā telpā

2025. gada 2. jūlijā latvia.news-pravda.com vietnē publicēts negatīvs materiāls par “K2 Ventum”.  Fakts ir būtisks kontekstā ar BECID secinājumiem par Kremļa naratīvu klātbūtni Latvijas vēja enerģijas debatēs. Rodas paradoksāla situācija: kamēr Latvijā tiek izplatīts apgalvojums par it kā “Krievijas naudu” projektā, Krievijai labvēlīgā informatīvajā telpā negatīvs vēstījums tiek vērsts pret pašu projektu (https://latvia.news-pravda.com/en/russia/2025/07/02/20317.html)

Ko iegūtu Latvija, ja šādi projekti notiktu?

Ārvalstu investoru padome Latvijā 2026. gada aprīlī vēstulē valdībai norādīja, ka vēja enerģijas projektu apstiprināšana stiprinātu investoru uzticību, enerģētisko drošību un tiesisko noteiktību. FICIL arī uzsvēra, ka pieejama un ilgtspējīga elektroenerģija kļūst par faktoru citu industriālo investīciju piesaistē Latvijai.

Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija norādījusi, ka lielāks elektroenerģijas piedāvājums var veicināt zemākas cenas un Latvijas ekonomikas konkurētspēju, savukārt Latvijas Elektromateriālu Vairumtirgotāju asociācija uzsvērusi lielo enerģētikas projektu nozīmi vietējiem piegādātājiem, darba vietām un Latvijas uzņēmumu profesionālās kapacitātes saglabāšanai.

Tātad runa ir ne tikai par turbīnām. Runa ir par to, vai Latvija spēj nodrošināt pietiekamu vietējās elektroenerģijas ražošanu, lai nākotnē konkurētu par energoietilpīgām ražotnēm, datu centriem, tehnoloģiju uzņēmumiem un citiem augstas pievienotās vērtības projektiem.

Jautājums, uz kuru jāatbild lēmumu pieņēmējiem

Demokrātiskā valstī sabiedrībai ir tiesības iebilst pret lieliem infrastruktūras projektiem. Ir tiesības prasīt papildu pētījumus, apšaubīt ekspertu secinājumus un pieprasīt politiķiem skaidrojumu. Taču valstij ir arī pienākums atšķirt argumentētu kritiku no dezinformācijas.

BECID ziņojumā lēmumu pieņēmējiem rekomendēts veidot proaktīvu sabiedrības informēšanu par atjaunīgās enerģijas projektiem, pašvaldībās nodrošināt faktos balstītu diskusiju un pievērst uzmanību iespējamai ārvalstu ietekmei vietējā aktīvismā.

Ja Latvijā ar emocionāliem vēstījumiem, nepierādītiem apgalvojumiem un dezinformāciju iespējams gadiem aizkavēt privāti finansētus enerģētikas projektus arī pēc tam, kad tie izgājuši valsts noteiktās izvērtēšanas procedūras, – kas no tā iegūst?

Vai mēs neesam nonākuši situācijā, kurā, pašiem to neapzinoties, palīdzam sasniegt tieši Krievijai izdevīgu rezultātu – lēnāku Latvijas enerģētisko neatkarību, mazāku vietējās elektroenerģijas ražošanu un vājākas iespējas piesaistīt augstas pievienotās vērtības investīcijas?

Uz šo jautājumu būtu jāatbild nevis “K2 Ventum”, bet Latvijas politikas veidotājiem.